1 Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: „Kas gan ir lielākais debesu valstība?“
2 Un Jēzus pasauca bērnu, nostātīja to viņu vidū
3 Un sacīja: „Patiesi es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit debesu valstībā.
4 Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais debesu valstībā.
5 Un kas uzņem tādu bērnu manā vārdā, tas uzņem mani.
6 Bet kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnavu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā.
7 Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk. Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!
8 Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to prom; jo tas tev labāk, ka tu tizls vai kropls ieej dzīvībā, nekā kad tev ir divi rokas, vai divi kājas, un tevi iemet mūžīgā ugunī.
9 Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to prom; tas tev labāk ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā kad tev ir divi acis, un tevi iemet elles ugunī.
10 Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesis vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu.
[11 Jo Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo.]
12 Kā jums šķiet? Ja kādam cilvē-kam ir simts avju un viena no tām nomaldās, vai viņš neatstās tās deviņdesmit deviņas kalnos un neies meklēt to, kas nomaldījusies?
13 Un ja viņam laimējas to atrast, patiesi es jums saku, viņš vairāk priecājas par to nekā par tām deviņdesmit deviņām, kas nav nomaldījušās.
14 Tāpat arī nav jūsu debesu Tēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu.
15 Bet ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acim; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis.
16 Un ja viņš neklausa, tad pieaicin vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts.
17 Bet ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitinieku.
18 Patiesi es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.
19 Atkal es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad mans debesu Tēvs to tiem dos.
20 Jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.“
21 Tad Pēteris, piegājis pie viņa, sacīja. „Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?“
22 Jēzus saka uz to: „Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.
23 Tāpēc debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties.
24 Un kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talantu (podu).
25 Bet kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt.
26 Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: Cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu.
27 Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida.
28 Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denariju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: Maksā, ko esi parādā!
29 Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: Cieties ar mani, es tev samaksāšu.
30 Bet viņš negribēja; un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā.
31 Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis.
32 Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: Tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi.
33 Vai tad tev arīdzan nebija apžē-loties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?
34 Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā.
35 Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.“
XVIII.
Kas ir lelōks dabasu vaļsteibā.
1 Tamā pošā stuņdē pīgōja pi Jezus mōcekli un vaicōja: Kas gon byus pats lelōkais dabasu vaļsteibā? 2 Jys, atsaucis klōt bārnu, nūvītōjis tū jūs vydā, 3 saceja: Patīši, Es jums soku, jo jyus naizalobōsit un natopsit kai bārni, dabasu vaļsteibā naīīsit. 4 Kurs pasazamōs tai, kai šytys bārns, tys ir tys pats lelōkais dabasu vaļsteibā. 5 Tai tad, kas munā vōrdā pījam vīnu šytaidu bārnu, tys Mani pījam. 6 Bet kas vīnu nu tim mozeņajim, kuri tic ikš Manis, īļaunōtu, tam byutu lobōk, jo jam pakōrtu koklā dzērnovu akmini, un jū īmastu jyuras dziļumā.
Īļaunōšonas.
7 Bāda pasauļam īļaunōšonu dēļ. Īļaunōšonom gon jōnōk, bet bāda tam cylvākam, caur kuru tōs nōk! 8 Jo tova rūka vai kōja tevi īļaunoj, cērt tū nūst un svīd prūjom nu sevis. Tev byus lobōk, jo tu klybs vai bez rūkas īīsi dzeivē, kai, turūt obejas rūkas un obejas kōjas, topsi īmasts myužeigajā gunī. 9 Jo tova acs tevi īļaunoj, izraun jū un svīd prūjom nu sevis. Tev byus lobōk, jo tu īīsi dzeivē ar vīnu aci, kai, turūt obejas acis, topsi īmasts eļnes gunī.
Dīva žālsirdeiba.
10 Sorgitēs, ka nanycynōtu nivīna nu šim mozajim; jo Es jums soku: ka jūs eņgeli dabasūs vysod redz muna dabasu Tāva vaigu. 11 (Cylvāka Dāls tadei ir nōcis izpesteit tūs, kas gōja zudumā.)
12 Kai jums līkās? Jo cylvākam, kam ir symts vušku, un vīna nu tom aizamaļdeitu, vai tad jys napamastu kolnūs tōs deveņdesmit deveņas un naītu aizamaļdejušōs maklātu? 13 Un jo tū atrostu, tad, patīši jums soku, jam byutu lelōka prīca nu tōs vīnas kai nu naaizamaļdejušajom deveņdesmit deveņom. 14 Tai pat ari jyusu dabasu Tāvs nagrib, ka kaids nu šim mozajim pazustu.
Pōrsorgōšona.
15 Un jo tovs brōļs pret tevi sagrākoj, ej un pōrsorgoj jū tikai jyusu diveju klōtbyutnē. Jo jys paklauseis, esi sovu brōli īgivis. 16 Jo tevis napaklauseis, tad pajem leidza ar sevi vēļ vīnu vai divejus, lai vyss tyktu nūkōrtōts caur diveju vai treju līcinīku vōrdu. 17 Jo ari tūs napaklauseitu, pasok Bazneicai. Jo ari Bazneicas napaklauseitu, lai tad byus tev taids, kai pogōns un muitinīks.
18 Patīši, Es jums soku, kū sasīsit vērs zemes, tys byus sasīts ari dabasūs; un kū izraiseisit vērs zemes, tys byus izraiseits ari dabasūs.
19 Otkon soku jums, jo divi nu jums vērs zemes vīnprōteigi lyugs kaut kō, tū jim muns debeseigais Tāvs pīškērs. 20 Jo kur divi vai trejs munā vōrdā ir sagōjuši, Tur Es asmu jūs vydā.
Ļaunais kolps.
21 Tad, pīgōjis pi Jō, Pīters vaicōja: Kungs, cik reižu ir jōatlaiž sovam brōļam, kad jys mani byus apvaiņōjis? Vai leidz septeņom reizem? 22 Jezus tam atbiļdēja: Es tev nasoku: leidz septeņom, bet leidz septeņdesmit reižu septeņom.
23 Tōpēc dabasu vaļsteiba ir pīleidzynojama cylvākam kēneņam, kurs gribēja nūsarēkinōt ar sovim koļpim. 24 Ka jys īsōce vest nūrēkinu, atvede pi jō vīnu (porōdnīku), kurs beja jam desmit tyukstūšu talentu porōdā. 25 Un, ka jam nabeja nu kō samoksōt, kungs pavēlēja pōrdūt jū pati, jō sīvu, jō bārnus un vysu, kas vīn jam beja un samoksōt. 26 Kolps, pakritis pi jō kōjom, lyudze saceidams: Kungs, esi maņ pacīteigs, un tev vysu samoksōšu. 27 Kungs apsažālōja par tū kolpu un jū palaide, un atlaide tū, kū jys beja porōdā.
28 Bet tys kolps, izgōjis ōrā, īraudzeja vīnu nu sovim bīdrim, kas jam beja porōdā symts denaru. Un sakēris tū, žņaudze, saceidams: Samoksoj maņ porōdu. 29 Bīdris, pakritis pi jō kōjom, lyudzēs: Esi maņ pacīteigs, un es tev samoksōšu (vysu). 30 Tūmār jys nagribēja, bet nūgōjis lyka tū īmest cītumā, koleidz samoksōs porōdu. 31 Tū radzādami, citi koļpi ļūti nūskuma un aizgōjuši pastōsteja sovam kungam vysu, kas beja nūticis. 32 Tad kungs lyka pasaukt jū pi sevis un jam saceja: Ļaunais kolps, es tev atlaižu vysu, kū vīn beji porōdā, jo manis lyudzi. 33 Vai gon tev nabeja jōapsažāloj par sovu bīdri, kai es par tevi apsažālōju? 34 Kungs aizadusmōjis, atdeve jū bendem, koleidz nasamoksōs vysa, kū vīn jam beja vaineigs.
35 Tai pat ari muns dabasu Tāvs padareis jums, jo jyus nu sirds naatlaissit sovam brōļam.
