1 Pēc tam tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp viņš gribēja iet.
2 Un viņš tiem sacīja: „Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.
3 Ejiet! lūk, es jūs sūtu kā jērus vilku starpā.
4 Neņemiet līdz nedz naudas maku, nedz ceļa somu, nedz kurpes, un ceļā nesveiciniet neviena.
5 Un ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: Miers šim namam!
6 Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ.
7 Tanī pašā namā palieciet, un ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs; bet neejiet no vienas mājas uz otru.
8 Un kufā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā.
9 Un dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakait viņiem: Tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība.
10 Bet ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem, tad izejiet uz viņas ielām un sakait:
11 Pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to zinait, ka Dieva valstība ir tuvu klāt!
12 Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāki nekā šādai pilsētai.
13 Vai tev Choracina, vai tev Betsaida! Ja Tirā un Sidonā šādi brīrumi būtu notikuši, kādi pie jums notikuši, tie sen jau būtu maisos un pelnos no grēkiem atgriezušies.
14 Patiesi Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāki nekā jums.
15 Un tu, Kapemauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta!
16 Kas jūs klausa, tas klausa mani, un, kas jūs nicina, tas nicina mani. Bet, kas mani nicina, tas nicina to, kas mani sūtījis.“
17 Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: „Kungs, pat ļaunie gari mums padodas tavā vārdā!“
18 Bet viņš sacīja: „Es redzēju sātānu kā zibeni no debesīm krītam!
19 Redziet, es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skarpijiem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.
20 Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.“
21 Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: „Es tev pateicos, Tēvs, debess un zemes kungs, ka Tu šis lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tā tas ir bijis tavs labais prāts.
22 Visas lietas man ir mana tēva nodotas. Un neviens nezina, kas dēls ir, kā vienīgi tēvs, un kas tēvs ir, kā vienīgi dēls un, kam šis dēls to grib atkāt.“
23 Un pie mācekļiem sevišķi griezdamies, viņš sacīja: „Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat.
24 Jo es jums saku: daudz pravieši un ķēniņi ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.“
25 Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, viņu kārdinādams, sacīja: „Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvi?“
26 Bet viņš uz to sacīja: „Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?“
27 Un tas atbildēja un sacīja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu.“
28 Viņš tam sacīja: „Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.“
29 Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja uz Jēzu: „Kurš tad ir mans tuvākais?“
30 Tad Jēzus atbildēja un sacīja: „Kāds cilvēks gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.
31 Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja gajrām.
32 Tāpat arī kāds Ievīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja gājām.
33 Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās.
34 Un piegājis, viņš sasēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa.
35 Bet otrā dienā izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: Kopi viņu, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.
36 Kurš no šiem trim cilvēkiem, tev šķiet, tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?“
37 Tas atbildēja: „Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.“ Tad Jēzus uz to sacīja: „Nu, tad ej un dari tu arī tāpat.“
38 Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieviete, Marta vārdā, uzņēma viņu savā namā.
39 Un viņai bija māsa vārdā Marija, tā apsēdusies pie tā Kunga kājām, klausījās viņa vārdos.
40 Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā viņu apkalpot, pienāca un sacīja: „Kungs, vai tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jele viņai, lai viņa man palīdz.“
41 Bet tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: „Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām.
42 Bet tikai vienas lietas vajaga, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.“
X.
72 mōcekļu syuteišona.
1 Pēc tam Kungs pazeimōja cytus vēļ septeņdesmit divejus mōcekļus un pasyuteja jūs īt pa divi īprīkš uz ikvīnu mīstu un vītu, uz kurīni pats gribēja īt. 2 Jys tim saceja: Pļōves lauks gon ir lels, bet strōdnīku moz. Tōdēļ lyudzit pļōves lauka Kungu, lai syuta sovā laukā strōdnīkus. 3 Ejte. Raug, Es jyusus syutu, kai jārus vylku vydā. 4 Najemit leidza ni naudas moka, ni kules, ni kūrpu un ceļā nikō nasveicynojit. 5 Kad īīsit kaidā mōjā, tad pyrmū sokit: Mīrs šai mōjai. 6 Jo tur dzeivōs mīra bārns, tad jyusu mīrs pi jō mitēs, bet jo nē, tad atsagrīzs atpakaļ uz jums. 7 Tamā pat mōjā palicit āsdami un dzardami, kas pi jim ir, strōdnīks tadei ir cīneigs sovas olgas. Nastaigalejit nu vīnas sātas uz ūtru.
8 Kad jyus īīsit kaidā mīstā, un jyusus tur pījims, tad ēdit, kū jums liks prīškā, 9 slymūs, kas tur byutu, dorit vasalus un jim sludynojit: Dīva vaļsteiba pi jums tyvojās. 10 Kad jyus īīsit kaidā mīstā, un jyusu tur napījimtu, tad ejit ōrā īlōs saceidami: 11 Mes pat putekli, kas pīlypa pi myusu kōjom nu jyusu mīsta, nūkrotam uz jums atpakaļ, — tūmār īvārojit, ka Dīva vaļsteiba ir tyvu. 12 Es jums soku, ka Sodomai tamā dīnā byus vīgļōk, na taidam mīstam.
Draudi mīstim.
13 Bāda tev, Korozain, bāda tev, Betsaida! Jo Tyrā un Sydonā byutu nūtykuši tī breinumi, kas pi jums nūtyka, tad jau seņ maisā un palnūs byutu grāku vaidēšonu darejuši. 14 Tyram un Sydonam tīsas dīnā byus vīgļōk, kai jums. 15 Un tu, Kafarnaum, vai tu nabeji leidz debesim paaugstynōts? Tu tiksi nūgryusts leidz eļnei.
16 Kas jyusu klausa, tys Manis klausa, kas jyusus nīvoj, tys Mani nīvoj, bet kas Mani nīvoj, tys nīvoj Tū, kas Mani syuteja.
Mōcekļu atsagrīzšona.
17 Tī septeņdesmit divi grīzēs prīceigi atpakaļ un stōsteja: Kungs, Tovā Vōrdā pat ļaunī gori ir mums padeveigi. 18 Jys atbiļdēja: Es redzēju ļaunū goru, kai zibini nu dabasim kreitam. 19 Raug, Es jums īdevu varu staigōt pōri par čyuskom un skorpionim un par naideigū spāku, nikas jums navarēs kaitēt. 20 Tūmār nasaprīcojit nu tō, ka ļaunī gori jums ir padeveigi, bet gon prīcojitēs nu tō, ka jyusu vōrdi ir dabasūs pīraksteiti.
Pateiceibas lyugšona.
21 Tūlaik Jys prīcōjōs Svātajā Gorā un saceja:
Tāvs, dabasu un zemes Kungs, Es tevi slaveju,
ka Tu šytū paslēpi pret gudrim un saprateigim,
bet pasludynōji mozajim.
22 Jā, Tāvs, tai Tev ir labpaticis!
Muns Tāvs Maņ vysu atdeve.
Nikas nazyna, kas ir Dāls, kai vīneigi Tāvs.
Un nikas nazyna, kas ir Tāvs, kai tikai Dāls
un tys, kam Dāls grib dareit zynomu.
23 Un pasagrīzis uz mōceklim saceja: Svēteigas ir acis, kas redz tū, kū jyus radzat! 24 Es tadei jums soku: Daudz kēneņu un pravīšu gribēja redzēt tū, kū jyus radzat, bet naredzēja, dzērdēt, kū jyus dzēržat, bet nadzērdēja.
Žāļsirdeigais samarīts.
25 Raug, pīsacēle vīns Rokstim mōceitais un, grybādams Jū pōrbaudeit, saceja: Mōceitōj, kas maņ jōdora, lai īmontōtu myužeigū dzeivi? 26 Bet Jys tam atbiļdēja: Kas stōv raksteits lykumā? Kai tur losi? 27 Jys atbiļdēja: Mīļoj Dīvu, sovu Kungu nu vysas sovas sirds, nu vysas sovas dvēseles, nu vysa sova spāka un nu vysa sova prōta un sovu tyvōkū, kai sevi pošu. 28 Tad Jys atbiļdēja: Tu atbiļdēji vysā labi, dori tai un dzeivōsi. 29 Bet tys, grybādams sevi attaisnōt, saceja Jezum: Kas tad ir maņ tyvōkais?
30 Jezus, tōļōk runojūt, jam saceja: Kaids cylvāks, īdams nu Jeruzalema uz Jericho, kryta laupeitōju rūkōs. Tī aplaupejuši gryuši jū īvaiņōja, un pamatuši pusdzeivu guļūt, aizgōja prūjom. 31 Pa tū ceļu gadejōs īt vīnam goreidznīkam; jys tū īraudzeja, bet pagōja garum. 32 Tai pat ari levits, atgōjis uz tū vītu, pasavēre un pagōja garum. 33 Ari kaids samarīts gōja pa tū ceļu Bet, īraudzejis tū, jys apsažālōja, 34 pīgōja klōtu, apsvaideja bryuces ar eleju un veinu un jōs apseja. Tad pajēme jū uz sova lūpa, un nūvede uz mōjas vītu un jū apkūpe. 35 Nōkušā dīnā, izviļcis divi denari, īdeve mōjas saiminīkam saceidams: Apkūp jū un jo vairōk par šytū izdūsi, es, īdams atpakaļ, tev atleidzēšu. 36 Kurs tad nu šitim trejim, pēc tovom dūmom, ir laupeitōju rūkōs īkrytušō tyvōkais? 37 Tad jys atbiļdēja: Tys, kas jam izdareja žāļsirdeibu. Un Jezus tam saceja: Ej un dori taipat.
Marta un Marija.
38 Un nūtyka, ka Jezus, īdams pa ceļu, īgōja kaidā solā. Tur Jū pījēme sovōs mōjōs kaida sīvīte, vōrdā Marta. 39 Jai beja mōsa, vōrdā Marija. Tei nūsāda pi Kunga kōjom un klausejōs Jō mōceibas. 40 Marta, turpretim, pyulējōs, ļūti aizjimta ar dažaidom pakolpōšonom. Jei, pīgōjuse klōt, saceja: Kungs, vai Tev navā nikaidu ryup’u par tū, ka muna mōsa atstōja mani vīnu pošu kolpojam? Pasok, lai jei maņ paleidz. 41 Bet Kungs atbiļdēja: Marta, Marta, tu pyulejīs un ryupejīs par daudz lītom, bet vīna ir vajadzeiga. 42 Marija sev izlaseja lobōkū daļu, kas nu jōs natiks atjimta.
