1 „Un tieši tāpēc arī mana sirds ir baiļu pārņemta, un tā vētraini ceļas augšup no savas vietas.
2 Klausieties jel klausieties uz Viņa balss pērkonu rūkoņu un uz grāvienu troksni, kas iziet no Viņa mutes!
3 Viņš tam liek atskanēt zem plašā debess juma, un savu zibens liesmu Viņš vada līdz visattālākām zemes malām.
4 Un pēc zibens ierūcas pērkons; Dievs liek nodārdēt tad savai svinīgi varenai godības balsij, un Viņš neattur zibeņus, tiklīdz kā kļūst dzirdami Viņa pērkona grāvieni.
5 Brīnišķīgi stiprais Dievs dārdina ar savu balsi un liek atskanēt pērkonam, Viņš, kas padara lielas lietas, ko mēs nespējam saprast,
6 Kaut vai to, ka Viņš saka sniegam: Krīti zemē! un lietum: Līsti! vai lietus gāzēm: Topiet vēl ilgstošākas un stiprākas!
7 Tad Viņš piespiež cilvēku rokām kļūt bezdarbīgām, lai ikviens cilvēks izprastu Viņa rīcību.
8 Tad zvēri nolien savās alās un noliekas gulēt savās slēptuvēs.
9 No dienvidus joslas nāk sausā auka un no ziemeļu vēju puses sals.
10 Dieva dvesmas ietekmē rodas ledus un kailsals: plašās ūdens virsmas sastingst un ieslēdzas šaurā gūstā.
11 Viņš liek piebriest mākoņiem smagu ūdens daudzumu pārpilnībā, liek tiem klāties pāri savu zibeņu padebešiem,
12 Un tie pagriežas Viņa vadībā uz visām pusēm, lai paveiktu visu, ko Viņš tiem pavēl, pa visu plašo zemes virsu:
13 Tie reizēm ir Viņa soda rīkste, ja kāda zeme to pelnījusi, reizēm tie ir žēlastības pierādījums; tā Viņš liek tiem tukšoties pār zemi.
14 Ak Ijab, uzklausi to! Paliec mierā un pārdomā tā stiprā Dieva brīnumdarbus!
15 Vai tev ir zināms, kā Dievs licis tiem būt un kā Viņš liek atmirdzēt saviem gaismas padebešiem?
16 Vai tev ir kas zināms par mākoņu peldēšanu, vai tev ir kāda jēga par Viņa brīnumu pilniem darbiem, Viņa, kas pilnīgs savā gudrībā?
17 Neaizmirsti, ka tev drēbes jau no tam vien karstas paliek, kad Viņš svilina zemi dienas vidus bulā.
18 Vai tu kopā ar Viņu sakārto izplatījumā spožos padebešus, tos stiņgri saliedējot, tā ka izplatījums ķļūst līdzīgs izlietam metalla spogulim?
19 Tad pamāci jel arī mūs, ko lai mēs Viņam pasakām, jo mēs tumsas dēļ nenieka nespējam celt Viņam priekšā.
20 Vai Viņam būtu jāpaziņo, ka es gribētu runāt? Vai jebkupš cilvēks ir kādreiz prasījis no Dieva, ka viņš vēlētos iznīcināts kļūt?
21 Un nu: nevar taču skatīties tieši saules gaismā, kad saule visā spožumā stāv debess izplatījumā, pēc tam kad vējš tam pārgājis pāri, un debess noskaidrojusies.
22 No ziemeļiem pie mums nonāk zelta mirga, bet pats Dievs mājo bijājamā godībā.
23 Visuvareno jau mums pašiem neatrast, kas varens ir spēkā un tāpat bagāts tiesā un taisnībā, kupu Viņš tomēr nekad nesagroza.
24 Tāpēc cilvēku cilts Viņu bīstas; Viņš neuzlūko nevienu pašgudro, nevienu, kas pats sev šķiet gudrs savā sirdsprātā esam!“
