1 Bet Jēzus aizgāja uz Ellas kalnu.
2 Agri no rīta viņš atkal gāja templī, un visa tauta nāca pie viņa, un viņš apsēdās un mācīja viņus.
3 Bet rakstu mācītāji un farizēji atveda sievieti, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un to vidū nostatījuši,
4 Tie sacīja viņam „Mācītāj, šī sieviete pienākta pašā laulības pārkāpšanā.
5 Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko tu saki?“
6 Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs.
7 Kad nu tie uzstāja viņam ar savu jautāšanu, viņš pacēla galvu un sacīja: „Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!“
8 Un atkal noliecies, viņš rakstīja smiltīs.
9 Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievieti, kas vidū stāvēja.
10 Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: „Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?“
11 Viņa atbildēja: „Neviens, Kungs!“ Tad Jēzus sacīja: „Ari es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!“
12 Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: „Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.“
13 Tad farizēji sacīja viņam: „Tu pats liecini par sevi; tava liecība nav patiesa.“
14 Tad Jēzus viņiem atbildēja: „Lai gan es liecinu pats par sevi, tomēr mana liecība ir patiesa, jo es zinu, no kurienes es esmu nāds un kurp eimu. Bet jūs nezināt, no kurienes es nāku un kurp eimu.
15 Jūs spriežat kā cilvēki, es ne par vienu nespriežu tiesu.
16 Bet ja es spriežu tiesu, mans spriedums ir pareizs, jo es neesmu viens, bet ar mani ir tas, kas mani sūtījis.
17 Arī jūsu bauslībā ir rakstīts, ka divu cilvēku liecība ir pareiza.
18 Es esmu viens, kas liecina par sevi, un par mani liecina Tēvs, kas mani sūtījis.“
19 Tad tie sacīja viņam: „Kur ir tavs tēvs?“ Jēzus atbildēja: „Ne mani jūs pazīstat, ne manu Tēvu; ja jus mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī manu Tēvu.“
20 Šos vārdus viņš runāja, mācīdams templī pie mantnīcas. Un neviens viņu neapcietināja, jo viņa stunda vēl nebija nākusi.
21 Tad viņš atkal tiem sacīja: „Es aizeimu, un jūs mani meklēsit un tomēr mirsit savos grēkos. Kurp es eimu, tur jūs nevarat līdzi nākt.“
22 Tad jūdi sacīja: „Viņš taču pats sev nedarīs galu, ka viņš saka: Kurp es eimu, jūs nevarat līdzi nākt?“
23 Viņš tiem sacīja: „Jūs esat no zemes, es esmu no augšienes, jūs piederat šai pasaulei, es nepiederu šai pasaulei.
24 Tādēļ es jums sacīju, ka jūs mirsit savos grēkos. Jo ja jūs neticēsit, ka es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos.“
25 Tad tie sacīja viņam: „Kas tu tāds esi?“ Jēzus viņiem sacīja: Ko es pavisam runāju ar jums!
26 Daudz kas man par jums jārunā un jāspriež. Bet tas, kas mani sūtījis, ir patiess, un es pasaulei stāstu to, ko no viņa esmu dzirdējis.“
27 Bet tie nesaprata, ka viņš runāja uz viņiem par Tēvu.
28 Tad Jēzus sacīja: „Kad jūs Cilvēka dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka es tas esmu, un ka es neko nedaru no sevis, bet runāju, kā Tēvs mani mācījis.
29 Un kas mani sūtījis, ir ar mani. Viņš mani nav atstājis vienu, jo, kas viņam labpatīk, to es daru vienmēr.“
30 Viņam tā runājot, daudzi sāka viņam ticēt.
31 Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt viņam: „Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi,
32 Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.“
33 Tie viņam atbildēja: „Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad tu saki: Jūs būsit brīvi?“
34 Jēzus viņiem atbildēja: „Patiesi, patiesi, es jums saku, ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.
35 Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu.
36 Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.
37 Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma dzimums. Un tomēr jūs mani meklējat nokaut, jo maniem vārdiem jūsu starpā nav vietas.
38 Ko es pie Tēva esmu redzējis, to es runāju; arī jūs darāt, ko esat dzirdējuši no sava tēva.“
39 Tie viņam atbildēja: „Mūsu tēvs ir Ābrahāms.“ Jēzus viņiem saka: „Ja jūs esat Ābrahāma bērni, darait Ābrahāma darbus!
40 Bet jūs mani meklējat nokaut, mani, kas jums patiesību esmu runājis, ko es esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis.
41 Jūs darāt sava tēva darbus!“ Tie sacīja: „Mēs neesam netiklībā dzimuši, mums ir viens tēvs, Dievs.“
42 Jēzus viņiem sacīja: „Ja Dievs būtu jūsu tēvs, jūs mani mīlētu, jo es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no sevis esmu nācis, bet viņš mani sūtījis.
43 Kādēļ jūs manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties manos vārdcs.
44 Jūs esat no sava tēva—velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.
45 Bet man jūs neticat, tāpēc ka es runāju patiesību.
46 Kupš no jums man var uzrādīt kādu grēku? Bet ja es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat man?
47 Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.“
48 Jūdi viņam atbildēja: „Vai mēs pareizi nesakām, ka tu esi samarietis un ka tevī ir velns?“
49 Jēzus atbildēja: „Manī nav velna, bet es dodu godu savam Tēvam, jūs turpretim laupāt man godu.
50 Bet es nemeklēju savu godu; ir viens, kas meklē un spriež tiesu.
51 Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs ne mūžam!“
52 Tad jūdi viņam sacīja: „Nu mēs zinām, ka tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un tu saki: Kas manus vārdus turēs, nebaudīs nāves ne mūžam!
53 Vai tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko tu sevi dari?“
54 Jēzus atbildēja: „Ja es pats sevi ceļu godā, mans gods nav nekas. Bet tas, kas mani ccļ godā, ir mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu.
55 Jūs viņu nepazīstat, bet es viņu pazīstu. Ja es sacītu, ka nepazīstu viņu es būtu melis līdzīgs jums. Bet es viņu pazīstu un turu viņa vārdus.
56 Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.“
57 Tad jūdi viņam sacīja: „Tev vēl nav piecdesmit gadu, un tu būtu Ābrā-hamu redzējis?“
58 Jēzus atbildēja viņiem: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Pirms Ābrahāms tapa, esmu es.“
59 Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no tempļa ārā.
VIII.
K. Jezus un grēcineica.
1 Tad Jezus aizgōja uz Eleja kolnu. 2 Reitā agri Jys otkon atgōja uz svētneicu. Visi ļaudis sagōja pi Jō klōtu, un Jys atsasēdis tūs mōceja.
3 Te Rokstim mōceitī un farizeji atvede pi Jō vīnu sīvīti, kura beja pīkarta lauleibas lauzšonā, un, nūstatejuši tū uz vyds, Jam saceja: 4 Mōceitōj, šitei sīvīte ir nūkarta pošā lauleibas lauzšonā. 5 Un Moizešs lykumā pavēlēja taidas sīvītes nūmātōt ar akminim; bet kū Tu saceisi? 6 Šytū jī saceja kārdynōdami, lai varātu Jū apvaiņōt.
7 Bet Jezus pīsalīcis raksteja uz zemes ar pērstu, un tai, ka jī uzabōze ar jautōjumim, Jys pīsacēlis jim saceja: Kas nu jums ir breivs nu grākim, tys lai pyrmais mat uz jōs akmini! 8 Tad Jys nūsalīcis otkon raksteja uz zemes. 9 Izdzērduši šytū atbiļdi, jī, sōcūt nu vacōkim, vīns pēc ūtra aizgōja prūjom. Un palyka vīneigi Jys un sīvīte, kas uz vyds stōvēja. 10 Tad Jezus pīsacēlis jai saceja: Sīvīt, kur ir tī, (kas tevi apvaiņōja?) Vai tad nivīns tevis nanūtīsoj? 11 Tei atbiļdēja: Kungs, nivīns. Tad Jezus saceja: Ari Es tevis nanūtīsoju; ej, bet vairs nagrākoj.
K. Jezus ir pasauļa gaisma.
12 Tad Jezus runōja jim tōļōk: Es asmu pasauļa gaisma. Kas īt Maņ pakaļ, tys tymsumā nastaigōs, bet gon jam byus dzeives gaisma. 13 Bet farizeji Jam saceja: Tu pats par sevi līcynoj; — Tova līceiba navā patīsa.
14 Jezus tim atbiļdēja: Jo Es pats par sevī līcynōtu, ari tad Muna līceiba byutu patīsa, jo Es zynu, nu kurīnes atgōju, un kur eju. 15 Jyus sprīžat pēc mīsas, bet Es ni par vīnu nasprīžu. 16 Un jo ari Es sprīdumu dūtu, Muns sprīdums byutu pareizs; jo Es naasmu vīns pats, ar Mani ir Tāvs, kurs Mani syuteja. 17 Ari jyusu lykumā stōv raksteits, ka diveju personu līceiba ir pylntīseiga. 18 Es līcynoju par sevi pats, un par Mani līcynoj Muns Tāvs, kurs Mani syuteja. 19 Tī vaicōja: Kas tad ir tovs tāvs? Jezus atbiļdēja: Jyus napazeistat ni Manis, ni ari Muna Tāva. Jo jyus pazeitu Mani, tad ari Munu Tāvu pazeitu.
20 Šytūs vōrdus Jezus pasaceja mōceidams svētneicā pi dōvonu monta krōtuves. Bet Jō nikas nasakēre, jo nabeja vēļ atgōjuse Jō stuņde.
Naticeigī sovūs grākūs nūmērs.
21 Tad Jys saceja jim tōļōk: Es aizeju, jyus Manis meklēsit un sovūs grākūs nūmērsit. Tur, kur Es eju, jyus aizīt navarit.
22 Tad jūdi saceja: Vai tad Jys grib pats sevi nūnōvēt, ka soka: Tur, kur Es īšu, jyus aizīt navarit.
23 Jys tim atbiļdēja: Jyus paejat nu zemīnes, Es paeju nu augstīnes; jyus nu šō pasauļa esit, Es nu šō pasauļa naasmu. 24 Tōpēc jums saceju: Jyus sovūs grākūs nūmērsit; tai tad, jo naticēsit, ka Es tys asmu, sovūs grākūs nūmērsit. 25 Jī vaicōja: Kas tad Tu taids esi? Jezus tim atbiļdēja: Kū gon Maņ pavysam ar jums runōt? 26 Maņ vēļ byutu daudz kas par jums sokoms un sprīžams. Bet Tys, kas Mani syuteja, ir patīseigs un runoj patīseibu, un Es sludynoju pasauļam tū, kū nu Jō dzērdēju. 27 Jī nanūprota, ka Jys stōsteja jim par Tāvu.
28 Jezus runōja tōļōk: Kad jyus Cylvāka Dālu paceļsit uz augšu, tad gon pazeisit, ka Es tys asmu, un ka Es pats nu sevis nikō nadoru, bet runoju tū, kam Tāvs mani īmōceja. 29 Tys, kurs Mani syuteja, ir ar Mani; Jys Manis vīna poša napamete, jo Es vysod doru tū, kas Jam pateik. 30 Kad šytū Jys tim runōja, daudzeji Jam īticēja.
Jūdu cītsirdeiba.
31 Tad Jezus runōja jūdim, kuri Jam beja īticējuši: Jo jyus Munas mōceibas pīsaturēsit, jyus eistyn byusit muni mōcekli 32 un pazeisit patīseibu, un patīseiba jyusus atbreivōs. 33 Tī Jam atbiļdēja: Mes asam Abraama pēcnōcēji un nikod naasam vērdzeibā bejuši. Kai tad Tu vari teikt: Jyus topsit breivi? 34 Jezus tim atbiļdēja: Patīši, patīši, Es jums soku: Ikvīns, kas grākoj, ir grāka vērgs. 35 Vērgs vīnmār sātā napalīk, dāls palīk vysod. 36 Tai tad, jo Dāls jyusus padareis breivus, patīši, byusit breivi. 37 Es gon zynu, ka jyus asat Abraama bārni, bet jyus meklejat Mani nūnōvēt, jo Muni vōrdi pi jums naatrūn pīkrisšonas. 38 Es stōstu tū, kū redzēju pi sova Tāva, bet jyus dorot tū, kū nu sova tāva dzērdējot.
39 Jī atsasauce un Jam saceja: Abraams ir myusu tāvs. Jezus tim atbiļdēja: Jo jyus asat Abraama bārni, tad dorit Abraama dorbus. 40 Bet jyus meklejat Mani — Cylvāku, kas jums sludynoj patīseibu, kū nu Dīva dzērdēju, nūnōvēt. Abraams tai nadareja. 41 Jyus dorot sovu tāvu dorbus. Tī Jam atbiļdēja: Mes nalykumeigā lauleibā naasam dzymuši; mums ir vīns tāvs — Dīvs. 42 Bet Jezus jim atbiļdēja: Jo jyusu tāvs byutu Dīvs, tad, bez šaubom, jyus Mani mīļōtu; Es tadei nu Dīva izgōju un atgōju. Es pats nu sevis naatgōju, Jys Mani syuteja. 43 Kōpēc jyus Munu vōrdu nasaprūtat? — Jo naspējat Munu vōrdu klauseitīs. 44 Jyusu tāvs ir ļaunais gors, un jyus gribit sova tāva grybu izpiļdeit. Jys pošā īsōkumā beja par slapkovu un taisneibā naizturēja, jo jamā taisneibas navā. Kad jys maloj, runoj nu sevis, jo jys pats ir meļs un malu tāvs. 45 Lai gon Es sludynoju patīseibu, jyus Maņ naticit. 46 Kas nu jums var maņ pōrmest grāku? Un jo Es runoju taisneibu, kōpēc Maņ natycat? 47 Kas nu Dīva paīt, tys Dīva vōrdu klausa; jyus naklausot tōpēc, ka nu Dīva naasat.
48 Tad jūdi Jam atbiļdēja saceidami: Vai tad mes napareizi teicem, ka Tu esi samarīts un tevī ir valns? 49 Jezus atbiļdēja: Manī valna navā, bet Es gūdynoju sovu Tāvu, un jyus Maņ gūdu laupot. 50 Es sova gūda namekleju; ir, kas jō meklej un tīsoj. 51 Patīši, patīši, Es jums soku: Jo kas Munu vōrdu globōs, tys myužam nōves naredzēs. 52 Jūdi atbiļdēja: Tagad mes redzim, ka tevī ir ļaunais gors; Abraams nūmyra un ari pravīši, un Tu soki: kas Munus vōrdus globōs, tys myužam nōves nabaudeis. 53 Vai tad Tu esi lelōks par myusu tāvu Abraamu, kurs nūmyra, un pravīšim, kuri taipat nūmyra? Par kaidu Tu sevi skaiti?
54 Jezus atbiļdēja: Jo Es pats sevi gūdynōtu, tad Muns gūds byutu nīceigs. Tys, kas Mani gūdynoj, ir Muns Tāvs, par kuru jyus sokot, ka asūt jyusu Dīvs, 55 un tūmār Jō napazeistat. Es gon Jū pazeistu, un jo Es saceitu, ka Jō napazeistu, tad byutu meļs, leidzeigs jums. Es Jū pazeistu un Jō vōrdu globoju. 56 Jyusu tāvs Abraams prīcōjōs Munu dīnu īraudzeit; jys redzēja un prīcōjōs.
57 Tad jūdi Jam saceja: Tev vēļ navā pīcdesmit godu, un Tu soki, ka redzēji Abraamu? 58 Jezus jim atbiļdēja: Patīši, patīši, Es jums soku: Pyrmōk na Abraams tyka, Es asmu.
59 Tad jī pagiva akmiņus, lai Jam svīstu, bet Jezus pasaslēpe un izgōja nu svētneicas ōrā.
