1 Un tanīs dienās vēl nebija ķēniņa Israēlā; tai laikā Dana cilts centās sameklēt kādu vietu, lai to iegūtu īpašumā un varētu tur apmesties, jo līdz tam laikam Dana ciltij vēl nebija piekritusi nekāda mantojuma daļa kā īpašums Israēla cilšu vidū.
2 Tad Dana bērni izsūtīja no visas savas cilts ģinšu kopas piecus vīrus, spēcīgus karotājus no Coras un no Eštaolas, lai izlūkotu un izpētītu zemi. Un tie nonāca Ēfraima kalnos līdz Michas namam un palika tur pa nakti.
3 Un kad tie bija pie Michas nama, tad viņi pazina tā jaunekļa, Ievīta, izloksni, iegriezās namā un vaicāja: „Kas tevi šurp atvedis? Un ko tu še dari? Un kā tev te klājas?“
4 Un tas viņiem sacīja: „Ir šā, ir tā: Micha ar mani ir līdzis un mani saderējis, tā es esmu kļuvis viņam par priesteri.“
5 Tad tie viņam sacīja: „Apjautājies pie Dieva, lai mēs zinātu, vai ceļš, pa kuru patreiz ejam, mums arī labi izdosies.“
6 Un priesteris viņiem sacīja: „Ejiet ar mieru, jo jūsu ceļu, pa kuru jūs ejat, tas Kungs uzlūko labvēlīgi!“
7 Tad tie pieci vīri aizgāja un nonāca Laišā. Tur viņi ieraudzīja ļaudis, kas dzīvoja tai pilsētā tik droši kā sidoniešu ciltis, —tik droši un tik mierīgi, nejuzdami nekādu trūkumu nevienā lietā, kas vien ir zemes virsū, dzīvodami visai pārtikuši un bagāti. Viņi bija arī tālu no sidoniešiem un vispārīgi nebija nekādos ciešākos sakaros ne ar vienu, arī ne ar aramiešiem.
8 Kad nu šie izlūki atgriezās pie saviem ciltsbrāļiem Corā un Eštaolā, tad viņu cilts piederīgie viņiem jautāja: „Kādu izziņu jūs mums nesat?“
9 Tad tie sacīja: „Celieties un nāciet mums līdzi, jo mēs esam to zemi apskatījuši, un redzi, tā ir ļoti laba; bet vai jūs paši negribat nekā darīt? Neesiet kūtri gājēji, lai dotos turp un saņemtu šo zemi īpašumā!
10 Un ja jūs iesit, tad jūs nonāksit pie tautas, kas dzīvo bezrūpīgi un kuru zeme ir plaši atvērta uz visām pusēm; Dievs to ir nodevis jūsu rokās, šo vietu, kur nav nekāda trūkuma nevienā lietā, kas vien ir virs zemes.“
11 Tad viņi novāca savas teltis no Dana cilts novada, Coras un Eštaolas, un aizgāja karā seši simti labi apbruņotu vīru.
12 Tie cēlās un devās kalnup un uzcēla savas teltis Kirjat-Jearimā Jūdā; un tāpēc tās vietas vārdu sauc Mahanē-Dana līdz šai dienai; redzi, tas ir aiz Kirjat-Jearimas.
13 Un no turienes tie virzījās augšup Ēfraima kalnos un nonāca līdz Michas namam.
14 Tad tie pieci vīri, kas bija gājuši Laišas zemi izlūkot, sacīja savas cilts piederīgajiem: „Vai jūs ari zināt, ka šinī namā atrodas efods un terafīms , cirsts veidols un izliets attēls? Un nu tagad apdomājiet, kas jums jādara!“
15 Tad viņi nogriezās uz turieni, iegāja jaunekļa—Ievīta dzīvoklī, kas bija Michas namā, un apsveicinājās ar to mīlīgi.
16 Tie seši simti vīru, kas bija nākuši no Dana cilts un bija ar ieročiem apbruņoti karam, bija palikuši stāvot ārpusē pie vārtu ieejas.
17 Bet tie pieci vīri, kas agrāk jau bija nākuši šo zemi izlūkot, iegāja namā un paņēma ir izcirsto veidolu, ir efodu un terafīmu, ir izlieto attēlu,“ bet pats priesteris bija palicis stāvam pie vārtiem ar tiem seši simt kafam labi apbruņotiem vīriem.
18 Un kad nu tie iegāja Michas namā un paņēma ir izcirsto veidolu, ir efodu un terafīmu, ir izlieto attēlu, tad priesteris tiem jautāja: „Ko jūs darāt?“
19 Un tic viņam sacīja: „Esi klusu, liec savu roku uz savas mutes un nāc mums līdzi un kļūsti mums par tēvu un par priesteri! Vai tad tev ir labāk būt par priesteri viena vienīga vīra namā, nekā ja tu būsi par priesteri veselai ciltij un cilts piederīgo saimei Israēlā?“
20 Tas bna priesterim gluži pa prātam, un viņš paņēma ir efodu un terafīmu, ir izcirsto veidolu un izlieto attēlu un aizgāja līdzi karavīriem.
21 Tad tie pagriezās un devās ceļā, pēc tam kad viņi bija novietojuši sievas un mazos bērnus, kā arī ganāmos pulkus un savas dārgākās mantas pašā priekšgalā.
22 Kad viņi jau bija labu gabalu attālinājušies no Michas nama, tad tie viri, kas dzīvoja Michas nama tuvumā, sāka kliegt un dzīties pakaļ Dana bērniem un panāca viņus.
23 Un kad viņi tik stipri kliedza uz Dana bērniem, tad tie apgriezās apkārt un sacīja Micham: „Kas ir ar tevi noticis, ka tu tā kliedz?“
24 Tad viņš sacīja: „Manus dieve-kļus, ko es biju darinājis, jūs esat paņēmuši līdz ar priesteri un esat devušies ceļā; kas nu ir vēl palicis man pāri? Kā tad jūs varat vēl man sacīt, kas tev kait?“
25 Bet Dana bērni viņam sacīja: „Nežēlojies te mūsu priekšā, ka pie tevis neatgriežas vīri ar dusmām sirdi, un ka tu pats nezaudē savu līdzi ar savējo dzīvību!“
26 Tā Dana bērni aizgāja pa savu ceļu, un Micha redzēja, ka tie bija sti-prāki par viņu, apgriezās un aizgāja mājās.
27 Bet tie ņēma, ko Micha bija darinājis, un to priesteri, kas viņam bija bijis, un nonāca Laišā pie ļaudīm, kas dzīvoja mierīgi un bezrūpīgi, un apkāva iedzīvotājus ar zobena asmeni, bet pilsētu nodedzināja ar uguni.
28 Un nebija neviena, kas tos būtu izglābis, jo tā bija tālu atstatu no Sidonas, un arī ar aramiešiem tiem nebija nekā kopēja, jo tā atradās Bet-Rehobas ielejā. Un tad tie uzcēla pilsētu no jauna un apmetās tanī.
29 Un viņi nosauca tās pilsētas vārdu Dana pēc sava tēva Dana vārda, kas bija Israēla dzemdināts, lai gan iepriekš tās pilsētas vārds bija bijis Laiša.
30 Un Dana bērni tur pie sevis uzstatīja cirsto attēlu, un Jonatāns, Geršoma dēls, Manases dēla dēls, un viņa dēli bija priesteri Dana bērniem līdz tam brīdim, kad šai zemei uznāca trimdas laiki.
31 Un tā tie turēja uzstatītu Michas darināto attēlu visu laiku, kamēr vien Dieva nams pastāvēja Šilo.
