1 „Ieprieciniet, ieprieciniet manu tautu!“ —saka jūsu Dievs.
2 „Runājiet sirsnīgi ar Jeruzālemi un sakait tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts, jo tā ir no tā Kunga rokas saņēmusi divkārtīgu sodu par visiem saviem grēkiem.“
3 Klau! Kaut kur atskanēja sauciens: „Ierīkojiet tuksnesī tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam!
4 Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un kas paugurains, lai top par klajumu,
5 Lai parādītos tā Kunga godība, un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo tā Kunga mute to tā ir runājusi.“
6 Klau! Balss sauc: „Sludini!“ Es sacīju: „Ko es lai sludinu?“ —Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā!
7 Zāle nokalst, puķe novīst, kad tā Kunga dvaša to skar. Tiešām, —tauta ir zāle!
8 Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva vārds paliek mūžīgi! —
9 Kāp jo augstā kalnā, Ciāna, tu labās vēsts nesēja! Pacel savu balsi ar spēku, Jeruzāleme, tu labās vēsts nesēja, un nebīsties! Pasludini Jūdas pilsētām: „Redziet, te ir jūsu Dievs!“
10 Redziet, Dievs tas Kungs nāk ar lielu spēku, un Viņa elkonis dod tam uzvaru, Viņa alga ir pie Viņa, un Viņa atmaksa ir Viņa priekšā!
11 Kā gans Viņš ganīs savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus savās rokās un tos nesīs savā klēpī un sargās avju mātes.
12 Kas ir izmērījis ūdeņus ar sauju un aptvēris debesis ar savām rokām? Kas saņēmis zemes pīšļus traukā un kalnus nosvēris ar svariem un pakalnus rokas svaru kausā?
13 Kas ir tā Kunga Garam noteicis tā apjomu, un kas bijis Viņa padoma devējs?
14 Pie kā Viņš meklējis padomu, ka tas Viņam būtu mācījis gudrību un Viņam rādījis pareizo ceļu, Viņam devis atziņu un Viņu vadījis patiesības ceļā?
15 Redzi, tautas ir kā piliens pie spaiņa, tās Viņam ir kā puteklītis svaru kausā I Salas Viņam ir kā smilšu grauds, ko Viņš paceļ!
16 Libanonā nepietiek malkas, un tajā esošā kopējā mežu zvēru daudzuma ir par maz dedzināmam upurim tam Kungam.
17 Visas tautas ir it kā nekas Viņa priekšā, un kā tādu neko Viņš tās arī neatzīst un neievēro.
18 Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu?
19 Taču ne kādu elku tēlu? To amatnieks darinājis, un zeltkalis to pārklājis ar zeltu un tam piestiprinājis sudraba važiņas.
20 Kam tāds upuris nav pa spēkam, tas izvēl koku, kas nesatrūd, un meklē veiklu meistaru, lai tas viņam darina tēlu, kas nešķobītos.
21 Vai tad jūs to nezināt? Vai tad jūs to neesat dzirdējuši? Vai tad jums jau no paša sākuma tas nav pasludināts? Vai tad jūs vēl neesat sapratuši, ko zemes pamati māca?
22 Viņš ir tas, kas sēž augstībā pāri par zemi, un tas iedzīvotāji ir niecīgi kā siseņi. Viņš ir tas, kas izklāj debesis kā segu un tās izpleš kā dzīvojamu telti.
23 Viņš pazemo dižciltīgos un zemes valdniekiem liek nokļūt nožēlojamā stāvoklī.
24 Tikko iedēstīti, tie vēl centās zemē tikko iesakņoties, kā tos jau skar Viņa dvaša un tie nokalst, viesulis tos izputina kā pelus.
25 „Kam jūs Mani pielīdzināsit, ka Es tam būtu līdzīgs?“ —jautā Svētais.
26 Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: Kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.
27 Kāpēc tu, Jēkab, saki, un tu, Israēl, domā: „Mans ceļš ir tam Kungam apslēpts, manu likteni Dievs neievēro?“
28 Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir tas Kungs, kas radīiis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama.
29 Viņš nogurušajiem dod spēku un spirgtumu, nesamaņā kritušajiem atjauno apziņu visā pilnībā.
30 Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk, —
31 Bet kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst.
