1 Dieva spriedums par Moābu: Ak, vienā naktī Āra ir sagrauta, Moābs izpostīts! Vienā naktī ir Kira sagrauta, Moābs iznicināts!
2 Baita un Dibana kāpj uz kalniem pie augstieņu upuru altāriem, lai tur raudātu; uz Nebo un Medeba vaimanā Moābs; tiem visiem galva noskūta plika, un bārda nocirpta.
3 Tie staigā, ielās apjozušies ar maisu, uz jumtiem un tirgus laukumos tie vaimanā un izplūst asarās.
4 Hešbona un Ēleāle brēc, līdz Jahacai dzird viņu brēkšanu. Tādēļ vaimanā arī Moāba apbruņotie vīri, tiem saplok sirds.
5 Mana sirds sēro par Moābu. Tā bēgļi jau sasniedz Coāru, jau Eglatu-Šelišiju. Pa augšupceļu uz Luitu ļaudis kāpj raudādami! Ceļā uz Horonaimu atskan vaimanu saucieni par sabrukumu!
6 Nimrimas ūdeņi sīkst ārā, jo zāle nokaltusi, viss maurs novītis, nav vairs nekāda zaļuma.
7 Tādēļ viņi glābj savu mantu, kas viņiem vēl palikusi, to nesdami pāri Vītolu strautam.
8 Ak, vaimanas pilda visus Moāba novadus! To raudas sniedzas līdz Eglaimam, to vaimanas līdz Bēr-Elimai!
9 Ak, Dimonas ūdeņi ir asiņu pilni! Pāri Dimonai Es likšu nākt vēl lielākām bēdām: Es uzsūtīšu lauvu Moāba bēgļiem un tiem, kas vēl pāri palikuši zemē!
