1 Tad īzāks aicināja Jēkabu, un svētīja to, un pavēlēja tam, un sacīja: „Tev nebūs sievu ņemt no kānaānietēm.
2 Celies, ej uz Mezopotamiju, uz sava mātes tēva Betuēla namu un paņem sev no tās vietas sievu no tava mātes brāļa Lābana meitām.
3 Visuvarenais Dievs lai svētī tevi, ka tu augļojies un vairojies, un lai dara tevi par lielu tautu kopu,
4 Un lai Viņš tev un taviem pēcnācējiem dod Ābrahāma svētību, ka tu iemanto sev to zemi, kufā tu mīti kā svešinieks, kujru Dievs ir devis Ābrahāmam.“
5 Tā īzāks atlaida Jēkabu, un tas devās uz Mezopotamiju pie sava un Ēzava mātes brāļa, aramieša Lābana, Betuēla dēla.
6 Un Ēzavs redzēja, ka īzāks Jēkabu bija svētījis un to bija aizsūtījis uz Mezopotamiju, lai ņemtu sev no tās vietas sievu, un ka viņš, to svētījot, bija tam pavēlējis, sacīdams: „Tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām,
7 Un ka Jēkabs bija uzklausījis savu tēvu un savu māti un aizgājis uz Mezopotamiju.
8 Un Ēzavs arī redzēja, ka viņa tēvam īzākam Kānaāna meitas nebija pa prātam.
9 Tad Ēzavs devās pie Ismaēla un paņēma sev klāt par sievu pie savām sievām Ismaēla, Ābrahāma dēla, meitu Machalatu, kas bija māsa Nebojotam.
10 Bet Jēkabs atstāja Bēršebu un devās uz Chāranu.
11 Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš paņēma vienu no akmeņiem, kādi tur tanī vietā bija, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā.
12 Un viņam bija sapnis: Lūk, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un lūk, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup.
13 Un redzi, tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: „Es esmu Ābrahāma, tava tēva, Dievs un īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem.
14 Un tavi pēcnācēji būs kā zemes smiltis, un tu izpletīsies uz rietumiem un uz austrumiem, ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas.
15 Es, lūk, esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu eji, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz būšu piepildījis visus solījumus, kādus Es esmu devis.“
16 Un Jēkabs uzmodās no sava miega un sacīja: „Tiešām tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju.“
17 Un viņam metās bail, un tas sacīja: „Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti.“
18 Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, kādu savā pagalvī bija nolicis, un uzcēla piemiņas zīmi un svaidīja to ar eļļu.
19 Un viņš nosauca šīs vietas vārdu Bētele, bet iepriekš pilsētu sauca Lūza.
20 Un Jēkabs deva svinīgu solījumu, sacīdams: „Ja Dievs Kungs būs ar mani un pasargās mani šinī ceļā, kādu es tagad eju, un man dos maizi, ko ēst, drēbes, ar ko ģērbties,
21 Un man sveikam liks atgriezties savā tēva namā, tad Viņš man būs par Dievu.
22 Bet šis akmens, kādu es esmu nolicis par piemiņas zīmi, lai ir par Dieva namu, un no visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam.“
