1 Kad tas bija galā, dižciltīgie tautas vadītāji tuvojās man, sacīdami: „Israēla tauta—pat priesteri un Ievīti—nav nošķīrusies no iezemiešu tautām ar viņu elku dievībām—no kānaāniešiem, hetitiem, ferisiešiem, jebusiešiem, amoniešiem, moābiešiem, ēģiptiešiem un amoriešiem,
2 Jo viņi ir ņēmuši kādas no viņu meitām sev un saviem dēliem par sievām, tā ka svētā sēkla ir sajaukusies ar iezemiešu tautām. Un šai neuzticībā labieši un tautas vadoņi ir bijuši pārkā-puma pirmierosinātāji.“
3 Kad es šo lietu dzirdēju, es saplēsu savas drēbes un savu mēteli un plūcu matus no savas galvas un bārdas un sēdēju iztrūcies.
4 Tad pie manis sapulcējās visi, kas trimdinieku neuzticības dēļ trīcēja Israēla Dieva draudu vārdu priekšā, kamēr es tur iztrūcies sēdēju līdz vakara ēdamam upurim.
5 Un ap vakara upuri es cēlos no savas pašpazemošanās savās saplēstajās drēbēs un savā saplēstajā mētelī, un es kritu uz saviem ceļiem, un es izplētu savas rokas pret to Kungu, manu Dievu,
6 Sacīdams: „Mans Dievs, es kaunos un bīstos pacelt savu vaigu uz Tevi, mans Dievs, jo mūsu noziegumi ir auguši pāri mūsu galvām un mūsu vaina sniedzas līdz debesīm.
7 No mūsu tēvu dienām līdz pat šai dienai mēs apzināmies dziļi savu vainu Tavā priekšā par mūsu noziegumiem, un mēs paši, mūsu ķēniņi, mūsu priesteri, visi esam nodoti svešu zemju ķēniņu rokās, svešu zemju zobenam, gūstam, aplaupīšanai un mūsu apkaunošanai tā kā tas ir šodien.
8 Tagad nu uz īsu brīdi mums ir piešķirta žēlastība no tā Kunga, mūsu Dieva, lai saglabātu mums atlikumu, tos kas izglābušies, un lai dotu mums iespēju iedzīt kādu mītnes mietu savā svētajā vietā, lai mūsu Dievs mūsu acis darītu atkal gaiši redzīgas un lai ļautu mums drusku attapties mūsu kalpībā.
9 Un kaut arī mēs esam kalpi, tomēr mūsu Dievs mūs nav atstājis mūsu kalpībā, bet ir vērsis uz mums Persijas ķēniņu labvēlību, lai viņi ļautu mums drusku atdzīvoties, lai celtu mūsu Dieva namu un lai izlabotu tā drupas, lai dotu mums kādu mūri aizsardzībai Jūdas zemē un Jeruzālemē.
10 Un tagad, mūsu Dievs, ko lai mēs sakām pēc tā? Mēs esam atmetuši Tavas pavēles,
11 Kuŗas pildīt Tu ar savu kalpu—praviešu starpniecību esi uzlicis mums par pienākumu, sacīdams: Zeme, kur jūs ienāksit, lai to iemantotu, ir tās pagānu iedzīvotāju dēļ aptraipīta un viņu elku kalpības negantību dēļ padarīta nešķīsta caur caurīm no viena gala līdz otram.
12 Un tādēļ nedodiet savas meitas viņu dēliem nedz ņemiet viņu meitas saviem dēliem par sievām un nekad nerūpējieties par viņu mieru un viņu labklājību, lai jūs būtu stipri un ēstu zemes labumus un atstātu to par manto-jumu saviem dēliem uz mūžu mūžiem.
13 Un pēc visa tā, kas ir nācis pār mums par mūsu ļauniem darbiem un par mūsu lielo vainu, kaut Tu, mūsu Dievs, esi mūs saudzējis vairāk, kā mūsu noziegumi ir pelnījuši, un esi piešķīris mums šo ļaužu pārpalikumu,
14 Vai lai mēs atkal pārkāpjam tavas pavēles un saprecamies ar ļaudīm, kas piekopj šīs negantības? Vai tad Tev nebūs jādusmojas uz mums līdz galīgai mūsu izdeldēšanai, tā ka nebūs nedz atlikuma, nedz kāda, kas būtu varējis glābties?
15 Ak Kungs, Israēla Dievs, Tu esi taisnīgs, jo mēs vienīgie kā izglābtie esam pāri palikuši, kā tas ir pašlaik. Lūk, mēs esam Tavā priekšā savas vainas apziņā, jo neviens nevar pastāvēt Tavā priekšā šādas lietas dēļ.“
