1 Tad Dieva spēks mani pacēla augšup un nonesa pie tā Kunga nama vārtiem, kas ir pret rītiem. Vārtu ieejā es redzēju stāvam divdesmit piecus vīrus un viņu vidū tautas augstākos labiešus un vadoņus—Jaāsanju, Asura dēlu, un Pelatju, Benajas dēlu.
2 Un Viņš man sacīja. „Cilvēka dēls, šie ir tie vīri, kas šai pilsētā izprāto daudz ko nelabu un dod ļaunus pado-mus.
3 Tie saka: Vai tad nupat vēl tikai namus neuzcēla par jaunu? Tādēļ nav vēl pienācis laiks celt jaunus namus. Pilsēta ir katls, un mēs esam gaļa.
4 Tādēļ sludini pret tiem, sludini, cilvēka dēls!
5 Tad tā Kunga gars krita uz mani un man sacīja: „Saki tiem: Tā saka tas Kungs: Tā jūs runājat, Israēla nams, un jūsu domas, kas dzimst jūsu prāta dziļumos, Man ir labi zināmas.
6 Daudz ir to, ko jūs esat nokāvuši šinī pilsētā: pilsētas ielas ir pilnas ar nokautiem.“
7 Tādēļ saka tas Kungs: „Jūsu nokautie, ko jūs esat noguldījuši pilsētā, ir gaļa, un pilsēta ir katls. Bet jūs Es izvedīšu ārā no tās.
8 Jūs bīstaties no zobena, bet Es tiešām sūtīšu zobenu pār jums“ —saka Dievs tas Kungs. —
9 „Es jūs izvedīšu ārā no pilsētas un jūs nodošu rokā svešajiem, un Es nesīšu jums tiesu.
10 Jūs kritīsit no zobena, pie Israēla robežām Es jūs tiesāšu, un jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs.
11 Sī pilsēta jums nebūs par katlu, un jūs nebūsit tanī par gaļu. Pie Israēla robežām Es jūs tiesāšu.
12 Tad jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, pēc kura likumiem jūs nestaigājāt un kura baušļus jūs nepildījāt: drīzāk jau jūs pildījāt pagānu tautu likumus, kas jums visapkārt.“
13 Un notika, ka, man tā sludinot, Pelatja, Benajas dēls, pakrita un nomira. Tad es kritu uz sava vaiga, kliedzu stiprā balsi un teicu: „Ak Kungs, Kungs, vai tad Tu gribi pēdējos no Israēla pāri palikušos iznicināt?“
14 Tad mani skāra tā Kunga vārds un man sacīja:
15 „Cilvēka bērns, tie ir tavi brāli, jā—tavi brāļi un trimdas biedri un viss Israēla nams, par kuriem Jeruzālemes iedzīvotāji saka: Tie tagad ir tālu prom no tā Kunga; mums ir dota šī zeme par īpašumu.
16 Tādēļ saki tiem: Tā saka tas Kungs: Es tos gan aizvedu tālu projām un izklīdināju svešumā pa nepazīstamām zemēm pagānu tautu starpā. Bet Es esmu tomēr palicis tiem vēl kaut cik par svētumu tais zemēs, kur tie nonākuši.
17 Tādēļ saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Tiešām, Es jūs salasīšu kopā no tām tautām un zemēm, kur jūs izkaisīti, un jūs savākšu atkal vienkopus un jums atdošu Israēla zemi.
18 Kad viņi tur būs atgriezušies un novākuši pie malas visus elkus un atmetuši visas negantības,
19 Tad Es tiem došu citu sirdi un jaunu garu, Es izņemšu viņiem no krūtīm akmens sirdi un iedošu tiem sirdi no miesas,
20 Lai tie staigā pēc maniem liku-miem, ievēro manus baušļus un tos pilda. Tad tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs.
21 Bet tiem, kupr sirds pieder un kuru ceļš kalpo šausmīgajiem elkiem un to negantībām, Es uzlikšu viņu grēkus uz viņu galvām,“ saka Dievs tas Kungs.
22 Tad ķerubi pacēlās spārnos, un riteņi gāja viņiem līdz. Un Israēla Dieva godība bija virs tiem.
23 Tad tā Kunga godība pacēlās pāri pilsētas novadam un nolaidās uz tā kalna, kas atrodas no pilsētas pret rītiem.
24 Mani turpretī Dieva spēks pacēla un aiznesa garā un dvēseles aizrautībā uz Kaldēju pie gūstā aizvestajiem. Tad nozuda ari parādība, ko es skatīju.
25 Un es pasludināju aizvestajiem tā Kunga vārdus, ko Viņš man teica, un visu, ko Viņš man rādīja.
