1 Mozus ganīja sava sievas tēva Midiana priestepa Jetrus avis. Viņš aizdzina lopus pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba.
2 Un tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā, kas izšāvās no ērkšķu krūma, un viņš redzēja: ērkšķu krūms dega ugunis, bet nesadega.
3 Tad Mozus sacīja: „Es iešu tuvāk un apskatīšu šo brīnumaino parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg.“
4 Bet tas Kungs redzēja, ka viņš tur bija nostājies, lai noskatītos, un sauca tam no krūma un sacīja: „Mozu, Mozu!“ Mozus atbildēja: „Te es esmu.“
5 Un tas Kungs sacīja: „Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.“
6 Un Viņš sacīja: „Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs, Jēkaba Dievs.“ Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzskatīt.
7 Un tas Kungs sacīja: „Vērodams esmu vērojis manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par saviem spaidītājiem Es esmu dzirdējis un zinu viņu ciešanas.
8 Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, feri siešu, chīviešu un jebusiešu zemi.
9 Lūk, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež.
10 Tad nu ej! Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved manu tautu no Ēģiptes!“
11 Tad Mozus sacīja Dievam: „Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?“
12 Dievs sacīja: „Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam pie šī kalna.“
13 Bet Mozus sacīja uz Dievu: „Kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: „Jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis,“ tad tie jautās: „Kā viņu sauc?“ Ko tad lai es viņiem saku?“
14 Dievs atbildēja Mozum: „Es Esmu, kas Es Esmu! Viņš sacīja: tā tev jārunā ar Israēla bērniem: „es esmu “ —tas mani sūtījis pie jums.“
15 Un Dievs vēl sacīja Mozum: „Tā tu saki Israēla bērniem: „Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs: Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums—tas ir mans vārds mūžīgi, to atcerieties uz cilšu ciltīm.“
16 Ej un sasauc Israēla vecajos un saki viņiem: „Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir man parādījies, Ābrahāma un īzāka un Jēkaba Dievs, sacīdams: „Vērodams Es vēroju jūs un to, ko viņi jums darījuši Ēģiptē.“
17 Un Es esmu sacījis: „Es jūs izvedīšu no Ēģiptes spaidiem uz kānaāniešu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek.“
18 Tad viņi klausīs tev. Bet tu un Israēla vecajie ejiet pie Ēģiptes ķēniņa un sakiet tam tā: „Tas Kungs, ebrēju Dievs, ir parādījies mums, tāpēc mums jāiet treju dienu gājums tuksnesī, lai upurētu tam Kungam, mūsu Dievam.“
19 Bet Es zinu, ka Ēģiptes ķēniņš neļaus jums iet, ja nav stipras rokas.
20 Tāpēc Es izstiepšu savu roku un pārsteigšu Ēģiptes zemi ar visiem brīnumdarbiem, kupis Es tās vidū darīšu. Pēc tam viņš jūs atlaidīs.
21 Es arī parādīšu žēlastību tautai šo ēģiptiešu priekšā, un notiks, jums izejot, ka jūs neiziesit tukši.
22 Ikvienai sievietei no savas kaimiņienes un līdziedzīvotājas jāprasa sudraba rotas, zelta rotas un drēbes. Ar tām jums jārotā savi dēli un savas meitas; tā tās tiks atņemtas ēģiptiešiem.“
