1 Toreiz Mozus un Israēla bērni dziedāja tam Kungam šo dziesmu, sacīdami: „Es dziedāšu tam Kungam, jo Viņš sevi loti paaugstinājis! Zirgus un jātniekus Viņš iegāzis jūrā.
2 Mans spēks un mana dziesma ir tas Kungs, Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana! Viņš ir mans Dievs—es Viņu slavēšu, Viņš ir mana tēva Dievs—es Vīnu paaugstināšu!
3 Tas Kungs ir varens karavīrs—Kungs ir Viņa vārds.
4 Faraona ratus un karaspēku Viņš iegāzis jūrā, tā izlasītie virsnieki nogrimuši Niedru jūrā!
5 Ūdens dzelme tos apklāja, tie nogāja dibenā kā akmeņi!
6 Ak Kungs! Tava labā roka parādījusies savā spēkā, tava labā roka sadragājusi ienaidnieku.
7 Savas godības varenībā Tu satriec savus pretiniekus, savai bardzībai Tu dodi vaļu, tā tos aprij kā rugājus.
8 Tavas mutes dvesma lika sacelties ūdeņiem, straumes apstājās un kļuva par valni, ūdeņi sastinga jūras vidū.
9 Tad ienaidnieks teica: „Es dzīšos pakaļ, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana sirds baudīs viņu nelaimi. Es pacelšu savu zobenu, mana roka tos izdeldēs.“
10 „Bet Tu tikai uzpūti savu dvašu, un tos apklāja jūra, tie nogrima kā svins varenajos ūdeņos.
11 Kas ir tāds kā Tu, ak Kungs, dievu starpā! Kas ir kā Tu, tik varens savā svētumā, bijājams savā godībā, brīnumu darītājs!
12 Tu izstiepi savu roku, un zeme tos aprija.
13 Ar žēlastību Tu vadi tautu, ko esi atpestījis, lielā spēkā Tu ved to uz savu svēto mājokli.
14 Tautas ir to dzirdējušas un ir nodrebējušas, izbailes ir pārņēmušas Filistijas iemītniekus.
15 Ēdoma virsaiši sāka zaudēt drosmi, Moāba vadoņus pārņēma trīsas, izbijās visi Kānaāna iedzīvotāji.
16 Iztrūcināšanās un bailība nāca pār tiem, tie kļuva mēmi kā akmens tava elkoņa spēka dēļ. Tā izglābās tava tauta, ak Kungs! Tā izies cauri tie, ko Tu sev esi atpircis.
17 Tu tos vadīsi un statīsi kalnā, kas ir tavs īpašums, vietā, ko Tu sev esi sataisījis par mājokli, svētnīcā, ko tava roka, ak Kungs, ir cēlusi.
18 Tas Kungs ir ķēniņš uz mūžu mūžiem!
19 Jo kad faraona zirgi, viņa rati un jātnieki bija nokļuvuši jūrā, tas Kungs lika jūjras ūdeņiem atgriezties pār viņiem, bet Israēla ļaudis izgāja caur jūras vidu sausām kājām.“
20 Tad praviete Mirjama, Arona māsa, paņēma bungas savā rokā, un visas sievietes sekoja viņai ar bungām dejas solī.
21 Un Mirjama tām teica: „Dziediet tam Kungam, jo Viņš ir varens un augsts; zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūpā!“
22 Un Mozus lika celties israēliešiem no Niedyu jūras nometnes, un viņi izgāja uz Šūras tuksnesi, un, nogājuši treju dienu gājumu, tie neatrada ūdeni.
23 Tā viņi nonāca Mārā, bet nespēja Māras ūdeni dzert tā rūgtuma dēļ, tāpēc arī to vietu sauc Māra.
24 Un tauta kurnēja uz Mozu, teikdama: „Ko mēs dzersim?“
25 Tad viņš piesauca to Kungu, un tas Kungs viņam norādīja koku; kad viņš to ielaida ūdenī, ūdens kļuva salds. Un viņš tiem deva likumus un tiesu, un tos tur pārbaudīja
26 Un sacīja: „Ja jūs klausīdami klausīsit tā Kunga sava Dieva balsij un darīsit, kas ir taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa pavēles, un izpildīsit visus Viņa likumus, tad Es tām slimībām, kādam Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, nelikšu nākt pār jums; jo Es esmu tas Kungs, jūsu ārsts.“
27 Tad viņi nonāca Elimā, tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas, un viņi apmetās tur nometnē pie ūdens.
