1 Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātām. Tanī dienā izcēlās lielas vajāšanas, kas vērsās pret draudzi Jeruzālemē; un visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas novadiem, izņemot apustuļus.
2 Dievbijīgi tūri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja.
3 Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīriešus un sievietes, un nodeva tos cietumā.
4 Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami evaņģēliju.
5 Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu.
6 Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja.
7 Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralitiķu un tizlu tika dziedināti;
8 Un liela līksmība valdīja tanī pilsētā.
9 Kāds vīrs, vārdā Sīmanis, šinī pilsētā līdz tam bija nodarbojies ar buršanu un uztraucis Samarijas ļaudis sacīdams, ka esot liels vīrs.
10 Viņam pieķērās visi, mazi un lieli, sacīdami: „Šis ir tā sauktais lielais Dieva spēks.“
11 Bet tie tāpēc viņam pieķērās, ka viņš jau ilgu laiku tos ar burvībām bija apstulbinājis.
12 Kad tie ticēja Filipam, kas tiem sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tie likās kristāties, vīrieši un sievietes.
13 Sīmanis pats ari kļuva ticīgs un, kristīts, pastāvīgi turējās pie Filipa, un, redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš izbijās.
14 Bet apustuļi Jeruzālemē dzirdējuši, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni,
15 Kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu,
16 Jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā.
17 Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu.
18 Bet Sīmanis redzēdams, ka, apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu, tiem piedāvāja naudu,
19 Sacīdams: „Dodiet man šo spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.“
20 Bet Pēteris tam sacīja: „Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu.
21 Tev nav nekādas daļas gar šo vārdu, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā.
22 Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz to Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota,
23 Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnības saistītu.“
24 Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: „Lūdziet jūs par mani to Kungu, lai pār mani nenāk nekas no tā, ko jūs esat runājuši.“
25 Tad, tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi, sludinādami evaņģēliju daudz Samarijas miestos.
26 Tā Kunga eņģelis sacīja Filipam: „Celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu; tur daudz nestaigā.“
27 Un cēlies viņš gāja. Un, lūk, kāds aitiopietis, aitiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt.
28 Un ceļā uz mājām viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju.
29 Gars Filipam sacīja!: „Ej klāt un turies līdztekus šiem ratiem.“
30 Un, piesteidzies, Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: „Vai tu arī saproti, ko tu lasi?“
31 Bet viņš atbildēja: „Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?“ Un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās.
32 Rakstu nodaļa, ko viņš lasīja, bija šī: „Viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, un, kā jērs apklusis cirpēja priekšā, viņš neatvej savu muti.
33 Viņa pazemošanās dēļ sods viņam atlaists: kas izskaidros viņa cilti? Jo viņa dzīvība ir no zemes paņemta projām.“
34 Galminieks Filipam jautāja: „Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi pašu vai par kādu citu?“
35 Filips, ar šo rakstu vietu iesākdams, viņam pasludināja evaņģēliju par Jēzu.
36 Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: „Lūk, ūdens! kas mani kavē kristīties?“
[37 Bet Filips sacīja: „Ja tu no visas sirds tici, tad to var.“ Un viņš atbildēja: „Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.“]
38 Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja.
39 Kad tie no ūdens bija izkāpuši, tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk.
40 Bet Filips bija nokļuvis Azdotā un, visas pilsētas pārstaigādams, viņš tur sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cezarejā.
VIII.
Bazneicas vojōšona.
1 Tamā pat dīnā Jeruzalemā izacēle lela Bazneicas vojōšona. Visi, izjamūt apostolus, izkleida pa Judeas un Samarijas apgobolim. 2 Dīvbaileigī cylvāki Stepōnu paglobōja un pēc jō gauži nūraudōja. 3 Bet Sauls Bazneicu ļūti vojōja. Īsalauzdams mōjōs, jys jēme cīši veirīšus un sīvītes un slūdzeja tūs cītumā.
Filips Samarijā.
4 Izklaidōtī, staigōdami apkōrt, sludynōja (Dīva) vōrdu. 5 Tai Filips aizgōja uz Samarijas mīstu un tim sludynōja Kristu. 6 Ļaudis tam, kū Filips sludynōja, labprōt pīkryta un vīnprōteigi jō klausejōs, jo redzēja zeimes, kuras jys dareja. 7 Nu daudzejim ļaunī gori, kuri jūs beja apsāduši, izgōja ōrā stipri klīgdami. Daudzejī, kas beja krampa sarauti un klibi, tyka izvasalōti. 8 Tōpēc tymā mīstā beja lels prīks.
9 Tamā mīstā jau seņ dzeivōja vīns cylvāks, vōrdā Simons. Jys nūsadorbōja ar būršonu un, izalykdams par kaut kū augstōku, mōneja Samarijas īdzeivōtōjus. 10 Visi nu moza leidz lelam jū īcīnēja saceidami: Šytys ir tys Dīva spāks, kurs teik saukts Lelais. 11 Jī tū īcīnēja ari tōpēc, ka tys jau nu senejim laikim beja jūs ar būršonu apstulbōjis. 12 Bet tai kai Filips sludynōja Evangeliju par Dīva vaļsteibu un Jezus Kristus vōrdu, tad veirīši un sīvītes pījēme kristeibu. 13 Simons, ari tys palyka ticeigs un pījēme kristeibu. Jys, radzādams breinumus un zeimes, kuri nūtyka, pastōveigi turējōs pi Filipa un navarēja nūsabreinōt.
Pīters un Jōņs Samarijā.
14 Jeruzalemas apostoli, izdzērduši, ka Samarija pījēme Dīva vōrdu, nūsyuteja uz turīni Pīteri un Jōni. 15 Atgōjuši, jī lyudzēs, lai tī sajimtu Svātū Goru, 16 jo Jys nabeja ni uz vīna nu tim atgōjis. Jī beja tikai Kunga Jezus vōrdā nūkristeiti. 17 Tagad jī uzlyka uz tim rūkas, un tī sajēme Svātū Goru.
18 Simons, radzādams, ka caur apostolu rūku uzlikšonu tī sajam Svātū Goru, pīsūleja jim naudu, 19 saceidams: Īdūdit maņ varu, ka ikvīns, kam es uzlikšu rūkas, sajimtu Svātū Goru.
20 Bet Pīters jam atbiļdēja: Tova nauda lai pazyud reizē ar tevi, jo tu dūmoj, ka Dīva dōvonas ir pērkamas par naudu. 21 Tev navā nikaidas daļas un nikaidas tīseibas uz tū vōrdu, jo tova sirds Dīva prīškā navā taisna. 22 Atsagrīz nūst nu sova ļaunuma un lyudz Kunga, varbyut, vēļ tovas sirds nūdūms atrass atiaisšonu. 23 Es radzu, ka tu esi pylns ryugtas žuļts un sasīts ar nataisneibu. 24 Bet Simons, atbyldādams, saceja: Lyudzit par mani Kunga, lai maņ nikas nu tō, kū sacejot, nanūtyktu.
25 Pēc līceibas nūdūšonas un Kunga vōrda sludynōšonas, jī, sludynōdami daudzōs Samarijas vītōs Evangeliju, atsagrīze atpakaļ uz Jeruzalemu.
Etiopīša atsagrīzšona.
26 Kunga eņgeļs pavēlēja Filipam saceidams: Celīs un ap dīnvydu ej uz tō vīntuleigō ceļa, kas īt nu Jeruzalemas uz Gazu. 27 Jys pīsacēlis aizgōja. Un, raug, vīns etiopīts, Etiopijas kēnenīnes Kandake kambara kungs un dīžveirs, kas pōrzynōja vysus jōs krōjumus, beja atgōjis uz Jeruzalemu Dīva lyugtu. 28 Tagad jys, sādādams sovā vōgī un laseidams pravīti Izaju, grīzēs atpakaļ. 29 Te Gors Filipam saceja: Ej un turīs šytō vōga tyvumā. 30 Pīgōjis klōtu, Filips izdzērda, ka jys losa pravīti Izaju, un jautōja: Vai tu saprūti, kū losi? 31 Bet tys atbiļdēja: Kai gon lai es saprūtu, ka maņ nikas navā aizrōdejis. Tad jys aicynōja Filipu kōpt vōgī un suplok ar jū ījimt vītu. 32 Tei Rokstu vīta, kuru jys laseja, beja sekūšō:
Kai vuška uz nūkaušonu teik vasts,
un kai jārs pret cērpēju naizlaiž bolsa,
tai tys sovas mutes naatver.
33 Pazamynōšonā Jō nūtīsōjums ir atcalts,
bet kas gon Jō dzymumu lai pīmiņ?
Jō dzeive tadei nu šōs zemes tiks nūslauceita.
34 Tad kambara kungs Filipam saceja: Es tevis lyudzu: Par kū pravīts šytū soka? — Par sevi pošu, vai par kū cytu?
35 Tad Filips atdareja sovu muti un, īsōkdams nu šytūs Rokstu, sludynōja jam Evangeliju par Jezu. 36 Turpynōdami ceļu, jī pībrauce pi yudiņa. Tad kambara kungs īsasauce: Raug, yudiņs! — Kas līdz maņ pījimt kristeibu?
37 (Filips jam atbiļdēja: Jo tu nu vysas sirds tici, nikas nalīdz. Tys atbyldādams saceja: Es tycu, ka Jezus Kristus ir Dīva Dāls). 38 Tad lyka vōgi apturēt; obeji, — Filips un kambara kungs, — īkōpe yudinī, un jys tū nūkristeja. 39 Tim nu yudiņa izkōpūt, Kunga Gors pagiva Filipu. Kambara kungs, jō nikur vairs naradzādams, pylns prīcas devēs tōļōk pa sovu ceļu. 40 Bet Filips atsaroda Azotā. Jys, staigōdams apkōrt, vysūs mīstūs sludynōja Evangeliju, koleidz aizgōja uz Cezareju.
