1 Augstais priesteris jautāja: „Vai tas tā ir?“
2 Bet viņš atbildēja: „Brāļi un tēvi, klausaities. Dievs savā godībā parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš bija Mezopotamijā, pirms viņš apmetās uz dzīvi Chāranā,
3 Un sacīja viņam: Aizej no savas zemes un saviem radiem un ej uz zemi, ko es tev rādīšu.
4 Tad viņš, aizgājis no chaldiešu zemes, apmetās Chāranā; un vēlāk, kad viņa tēvs bija miris, Dievs viņu no turienes pārveda uz šo zemi, kur jūs tagad dzīvojat,
5 Un nedeva viņam tur nekādu mantojuma tiesu, pat ne pēdas platumā, un tomēr solīja to dot par īpašumu viņam un viņa pēcnācējiem, kad viņam bērnu vēl nebija.
6 Bet Dievs tā runāja: Tavi pēcnācēji būs piedzīvotāji svešā zemē, un tos verdzinās un vārdzinās četri simti gadu;
7 Bet to tautu, kam viņi vergos, es sodīšu, sacīja Dievs, un pēc tam tie aizies un kalpos man šinī vietā.
8 Un viņš tam deva apgraizīšanas derību; tad Ābrahāms dzemdināja īzāku un to apgraizīja astotajā dienā, un īzāks Jēkabu, un Jēkabs divpadsmit ciltstēvus.
9 Ciltstēvi apskauda Jāzepu un pārdeva to uz Ēģipti; bet Dievs bija ar viņu
10 Un to izglāba no visām viņa bēdām un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par Ēģiptes zemes un visa sava nama pārvaldnieku.
11 Bet nāca bads un lielas bēdas pār visu Ēģipti un Kānaānu, un mūsu tēvi neatrada pārtikas.
12 Jēkabs dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, izsūtīja mūsu tēvus pirmoreiz.
13 Bet otrreiz Jāzeps atklāja sevi brāļiem, un Jāzepa radi faraonam kļuva zināmi.
14 Tad Jāzeps lika ataicināt savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit piecas dvēseles.
15 Jēkabs aizgāja uz Ēģipti, viņš un mūsu tēvi nomira,
16 Un tika pārvesti uz Sichemu un guldīti kapā, ko Ābrahāms, sudrabā maksādams, bija nopircis no Emmora bērniem Sichemā.
17 Bet kad tuvojās apsolījuma laiks, ko Dievs Ābrahāmam bija devis, tad tauta Ēģiptē auga un vairojās,
18 Tiekāms Ēģiptē sāka valdīt cits ķēniņš, kas par Jāzepu neko nezināja.
19 Tas mūsu tautu pievīla un mūsu tēviem darīja ļaunu, tā ka viņiem savi zīdaiņi bija jāizliek, lai tie nepaliktu dzīvi.
20 Tanī laikā Mozus piedzima un bija Dievam patīkams; un trīs mēnešus viņš auga sava tēva namā;
21 Un kad tas bija izlikts, faraona meita to pieņēma un audzināja sev pašai par dēlu.
22 Mozu mācīja visās ēģiptiešu gudrī-bās, viņš bija varens vārdos un darbos.
23 Kad viņš bija četrdesmit gadus vecs, viņam ienāca prātā apmeklēt savus brāļus, Israēla bērnus.
24 Un redzēdams kādu netaisni ciešam, viņš aizstāvēja un atrieba to, kam pāri darīja, nosizdams ēģiptieti.
25 Viņš domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs ar viņa roku tos izglābj; bet viņi to nesaprata.
26 Nākošajā dienā viņš pie tiem pienāca, kad tie ķildojās, un tos skubināja uz mieru, sacīgams: Vīri, jūs esat brāļi kāpēc jūs viens otram darāt pāri?
27 Bet tas, kas savam tuvākam darīja pāri, viņu atgrūda, sacīdams: Kas tevi iecēlis mums par valdnieku un tiesnesi?
28 Vai tu mani arī gribi nonāvēt, tāpat kā tu vakar nonāvēji ēģiptieti?
29 Šo vārdu dēļ Mozus bēga un piemita Midiana zemē, tur viņš dzem-dināja divi dēlus.
30 Kad četrdesmit gadu bija pagājis, Sinaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degoša ērkšķu krūma liesmā.
31 To redzēdams, Mozus brīnījās par šo parādību; un kad viņš piegāja to aplūkot, tā Kunga balss atskanēja:
32 Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābra-hāma, īzāka un Jēkaba Dievs. Mozus izbijās un neuzdrošinājās to uzlūkot.
33 Bet tas Kungs viņam sacīja: Noauj kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme!
34 Es tiešām esmu redzējis savu ļaužu grūtības Ēģiptē, es esmu dzirdējis viņu nopūtas un nolaidies, lai tos glābtu; tagad nāc, es tevi sūtīšu uz Ēģipti.
35 Šo Mozu, ko tie aizliedza, sacīdami: Kas tevi iecēlis par valdnieku un soģi, Dievs ir sūtījis kā vadom un atbrīvotāju ar eņģeļa roku, kas viņam bija parādījies ērkšķu krūmā.
36 Tas viņus izveda, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptē, Sarkanajā jūpa un tuksnesī četrdesmit gadus.
37 Šis ir tas Mozus, kas Israēla bērniem sacījis: Dievs jums no jūsu brāļu vidus cels pravieti, tāpat kā mani.
38 Viņš bija draudzes vidū tuksnesī ar eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaja kalnā, un bija ar mūsu tēviem, un saņēma dzīvus vārdus, lai dotu tos mums.
39 Tam mūsu tēvi negribēja paklausīt, bet viņu atstūma un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē,
40 Sacīdami Aronam: Darini mums dievus, lai tie mūs vada; jo mēs nezinām, kas noticis šim Mozum, kurš mūs izveda no Ēģiptes.
41 Un viņi darināja tanīs dienās teļu, nesa elkam upupus un priecājās par savu roku darbu.
42 Bet Dievs novērsās un nodeva tos kalpot debess pulkiem, kā rakstīts praviešu grāmatā: Vai tu, Israēla nams, šinīs četrdesmit gados tuksnesi man esi atnesis dzīvnieku un citus upurus?
43 Jūs esat nesuši Molocha telti un sava dieva Romfana zvaigzni, attēlus, ko jūs esat darinājuši, lai viņus pielūgtu; un es jūs pārcelšu viņpus Bābeles.
44 Mūsu tēviem bija tuksnesī liecības telts, kā tas, kas ar Mozu runājis, bija pavēlējis, lai viņš to celtu pēc redzētā parauga.
45 To pārņēmuši, mūsu tēvi ar Jozuu ari ienesa to pagānu zemē, ko Dievs izdzina mūsu tēvu acu priekšā līdz Dāvida dienām;
46 Tas iemantoja Dieva žēlastību un lūdza, kaut viņš atļautu viņam gādāt svētnīcu Jēkaba Dievam.
47 Salamans uzcēla viņam namu.
48 Bet Visaugstākais nedzīvo rokām darinātos namos, kā pravietis saka:
49 Debess ir mans goda krēsls, un zeme manu kāju pamesls; kādu namu jūs man uztaisīsit, saka tas Kungs, vai kur ir mana dusas vieta?
50 Vai mana roka nav to visu darinājusi?
51 Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā ari jūs.
52 Kupu no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvējuši tos, kas iepriekš sludinājusi Taisnā nākšanu, kūja nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši,
53 Jūs, kas bauslību no eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.“
54 Šie vārdi iedzēla viņiem sirdī, un viņi grieza zobus pret to.
55 Bet viņš, Svēta Gara pilns, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas
56 Un sacīja: „Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.“
57 Bet tie, skaļā balsī brēkdami, aizsedza savas ausis un visi kopā viņam uzbruka
58 Un, izgrūduši no pilsētas ārā, nomētāja akmeņiem. Un liecinieki savas drēbes nolika pie kāda jaunekļa kājām, kam vārdā bija Sauls.
59 Tie nomētāja akmeņiem Stefanu, kas sauca un sacīja: „Kungs Jēzu, pieņem manu garu.“
60 Un, ceļos nometies, viņš sauca skaļā balsī: „Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!“ To sacījis, viņš aizmiga.
VII.
1 Vērsgoreidznīks vaicōja: Vai tys tai ir?
2 Jys atbiļdēja: Veiri, brōli un tāvi, klausitēs! Dīvs pasarōdeja myusu tāvam Abraamam Mezopotamijā, koleidz vēļ tys nabeja dzeivōjis Charanā 3 un jam saceja: Atstōj sovu molu un sovus radinīkus, un ej uz tū zemi, kuru Es tev parōdeišu. 4 Tad jys atstōja chaldīšu zemi un apsamete Charanā. Nu turīnes (Dīvs) jam lyka pēc tāva nōves pōrīt uz tū zemi, kur jyus tagad dzeivojat. 5 Bet Jys naīdeve tur jam īpašumu ni pāda lelumā. Jys tikai apsūleja jam un jō pēcnōcējim īpašumā dūt vēļōk, lai gon tam nabeja vēļ ni vīna dāla. 6 Tai tad Dīvs (jam) saceja, ka jō pēcnōcēji dzeivōs svešā zemē, kai svešinīki. Četri simti godu jūs kalpynōs un cīši apspīss. 7 Bet tū tautu, kurai jyus kolpōsīt, Es pats tīsōšu, — Dīvs saceja — pēc tam jī aizīs un tamā vītā maņ kolpōs. 8 Jys nūslēdze ar jim apgraizeišonas dereibu. Un, kad pīdzyma Izaaks, jys ostoitā dīnā tū apgraizeja; Izaaks — Jākubu un Jākubs — divpadsmit ciļtstāvus.
9 Ciļtstāvi Jezupam skaude un pōrdeve jū uz Egipti. Bet ar jū beja Dīvs. 10 Jys izglōbe tū nu visim tō spaidim un īdeve jam žēlesteibu un gudreibu Faraona, Egiptes kēneņa, prīškā. Tys jū īcēle par pōrvaļdnīku Egiptē un vysā sovā mōjā. 11 Vysā Egiptē un Chanaanā īsastōja lels bods. Tryukums beja lels, un myusu tāvim nabeja bareibas. 12 Jākubs, izdzērdis, ka Egiptē asūt labeiba, tur aizsyuteja myusu tāvus; šitei beja pyrmō reize. 13 Ūtrajā reizē Jezups ļōve brōlim sevi pazeit, un tai Faraonam kliva zynoma Jezupa ciļts. 14 Tad Jezups, aizsyutejis, lyka atīt sovam tāvam Jākubam un vysai saimei: septeņdesmit pīcom personom. 15 Tai tad Jākubs aizceļōja uz Egipti un tur nūmyra pats, kai ari myusu tāvi. 16 Jūs atvede uz Sychemu un nūlyka tamā kopā, kuru Abraams Sychemā nu Hemora dālim par zynomu naudas sumu beja nūpērcis.
17 Un, kad atgōja apsūleitais laiks, kuru Dīvs Abraamam beja sūlejis, tauta Egiptē pasavairōja un pīauga skaitā. 18 Bet, kad Egiptes vaļdeišonu pajēme cyts kēneņš, kurs par Jezupu nikō nazynōja, 19 tad myusu ciļti pīvyla un myusu tāvus pīspīde, ka izmastu sovus bārnus, ka tī napalyktu dzeivi. 20 Tamā laikā pīdzyma Moizešs. Jys beja Dīvam pateikams. Trejs mēneši jū audzēja tāva sātā, 21 un ka izmete, jū par jēme pi sevis Faraona meita un izaudzēja jū sev padālu. 22 Moizešu īmōceja vysom egiptīšu gudreibom, un jys beja varons sovūs vōrdūs un dorbūs. 23 Četrudesmit godu vacumā jam īgōja prōtā apraudzeit sovus brōļus — Izraeļa bārnus. 24 Te jys īraudzeja, kai vīnam dareja pōresteibu. Jys tū, kas pōresteibu cīte, aizstōvēja nūnōvādams egiptīti. 25 Jys dūmōja, ka jō brōli nūmaneis, ka Dīvs caur jō rūkom dūs jim breiveibu, bet jī tō nasaprota. 26 Nōkūšā dīnā, kad jī cyts ar cytu streidējōs, jys, pīgōjis klōtu, tūs pamūdynōja uz mīru, saceidams: Veiri, jyus tadei asat brōli. 27 Kōpēc jyus vīns ūtram dorot pōri? Bet tys, kas sovam tyvōkajam pōri dareja, atgryude jū nūst, saceidams: Kas tad tevi ir pastatejis mums par vaļdnīku un tīsnesi? 28 Vai tad ari mani gribi nūnōvēt, kai vakar egiptīti nūnōvēji? 29 Šytō vōrda dēļ Moizešs aizbāga prūjom un dzeivōja Madijanu zemē kai svešinīks. Tur jam pīdzyma divi dāli.
30 Pēc četrudesmit godim jam pasarōdeja Sinai kolna tuksnesī dagūša ēršku kryuma līsmā eņgeļs. 31 Bet Moizešs tū parōdeibu īraudzejis, breinōjōs. Kad jys pīgōja tyvōk tō apskatetitu, uz jū atskanēja Kunga bolss. 32 Es asmu tovu tāvu Dīvs, Abraama, Izaaka un Jākuba Dīvs. Moizešs treisēja un naīsadrūšynōja uz Jō vērtīs. 33 Bet Kungs jam saceja: Auņ zemē sovu kōju apavi, jo tei vīta, uz kuras tu stōvi, ir svāta zeme. 34 Es īraudzeju Egiptē munas tautas apmīgšonu un izdzērdu jōs vaimaņas. Un Es nūkōpu, lai jū atbreivōtu. Tai tad ej, Es tevi grybu syuteit uz Egipti.
35 Tū pošu Moizešu, kuru jī atraideja, saceidami: Kas tad tevi ir īcēlis mums par vaļdnīku un tīsnesi, Dīvs, kas jam ēršku kryumā pasarōdeja, eņgeļa vadeibā syuta kai vodūni un atbreivōtōju. 36 Jys tūs izvede un dareja breinumus un zeimes, kai Egiptes zemē, tai ari Sorkonajā jyurā un tuksnesī četrudesmit godu. 37 Šytys ir tys Moizešs, kurs Izraeļa bārnim saceja: Nu jyusu brōlim izmūdynōs Dīvs pravīti, kai mani, (jō klausit). 38 Šytys ir tys, kurs, draudzei tuksnesī asūt, uz Sinai kolna sarunōja ar eņgeli un beja ar myusu tāvim, kurs sajēme dzeiveibas vōrdus, lai mums jūs nūdūtu. 39 Bet myusu tāvi jō klauseit nagribēja un, jū atmatūt, ar sovu sirdi grīzēs atpakaļ uz Egipti. 40 Jī Aaronam saceja: Pataisi mums dīvaklus, kas ītu mums pa prīšku, jo mes nazynom, kas nūtyka ar Moizešu, kurs myusus nu Egiptes izvede. 41 Tai tad jī tamōs dīnōs pataiseja teļu, dīvaklam salyka upuri un prīcōjōs par sovu rūku dorbim. 42 Bet Dīvs atsagrīze nu jim nūst un nūdeve jūs kolpōt padebešu spākim, kai stōv raksteits pravīša grōmotā:
Vai tad jyus Maņ upurējot kaunamūs un dadzynojamūs upurus
tuksnesī četrudesmit godu laikā, Izraeļa noms?
43 Jyus nosōjot sev leidza Molocha nūmetni
un zvaigžņu biļdi jyusu dīva Rempam,
un gleznas, kuras jyus pagatavōjot, lai jōs pīlyugtu.
Es jyusus aizdzeišu prūjom, pōri par Babilonu.
44 Myusu tāvim tuksnesī beja ari dereibas skreine, kai aizrōdeja Tys, kas Moizešam beja licis jū pagatavōt pēc izskota tōs, kuru beja redzējis. 45 Myusu tāvi jū pajēme un nese leidza ar sevi, kad jī Jezus vadeibā ījēme pogōnu zemi, kurus Dīvs myusu tāvu prīškā padzyna. Tai tys beja leidz Davida dīnom. 46 Tys atroda pi Dīva žēlesteibu un lyudze Jākuba Dīvam uzceļt mitekli. 47 Bet svētneicu Jam uzcēle tikai Salomons. 48 Vysaugstōkais tūmār nadzeivoj nūmetnēs, kas ar cylvāku rūkom ir pagatavōtas. Pravīts tadei soka:
49 Muns gūda krāsls ir dabasūs
un zeme — munu kōju pamēslis.
Kaidu tad mōju jyus lai Maņ ceļat? — Soka Kungs.
50 Un kaidai jōbyun munai atpyutas vītai?
51 Vai tad šytō vysa navā radejuse muna rūka?
Jyus, styurgaļvi, naapgraizeitom sirdim un ausim!
Vysod Svātajam Goram pretojatēs: kai jyusu tāvi, tai ari jyus. 52 Kur tad beja kaids pravīts, kurō jyusu tāvi nabyutu vojōjuši? Jī tūs, kas par Taisneigō atnōkšonu pravītōja, nūnōvēja. 53 Un jyus tū vairōk palykot par Jō nūdevējim un slapkovom; jyus, kas pēc eņgeļu nūrōdejuma sajēmet lykumu, jō napyldot.
54 Šytū dzēržūt, jim īsadyure sirdī, un jī grīze uz jō zūbus. 55 Bet jys, pylns Svātō Gora, pacēle uz dabasim acis un īraudzeja Dīva gūdu un Jezu pa lobajai Dīva rūkai stōvam 56 un īsasauce: Raug, Es radzu atvārtus dabasus un Cylvāka Dālu pa lobajai Dīva rūkai. 57 Tad jī sacēle lelu trūksni un aizlyka sev ausis. Un visi kai vīns kryta jam vērsum, 58 izgryude ōrā nu mīsta un nūmātoja ar akminim. Līcinīki sovas drēbes nūlyka pi vīna jaunēkļa, vōrdā Sauls, kōjom. 59 Tai jī ar akminim nūmātōja Stepōnu, kurs lyudzēs un saceja: Kungs Jezu, pījem munu goru. 60 Tad jys pakryta ceļūs un lelā bolsā sauce: Kungs, naīskaiti jim šytō grākā. Šytū pasacejis jys aizmyga. Sauls jō nūnōvēšonai pīkryta.
