1 Viņš nonāca Derbē un Listrā. Tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdu sievas dēls, bet no grieķu tēva.
2 Brāļi Listrā un Ikonijā bija devuši par viņu labu liecību.
3 Pāvils gribēja, lai tas viņam ietu līdz, un viņš to apgraizīja jūdu dēļ, kas dzīvoja tanī apvidū; jo visi zināja, ka viņa tēvs bijis grieķis.
4 Pārstaigādami pilsētas, viņi tiem pavēlēja ievērot noteikumus, ko apustuļi un vecajie Jeruzālemē bija devuši.
5 Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās.
6 Bet viņiem ejot caur Friģiju un Galatiju, Svētais Gars aizliedza Dieva vārdu Āzijā runāt.
7 Nonākuši Mizijas apvidū, viņi lūkoja iet uz Bitiniju, bet Jēzus Gars viņiem neļāva.
8 Pagājuši gapām Mizijai, viņi nonāca Troadā.
9 Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: „Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!“
10 Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju.
11 Aizbraukuši no Troadas, mēs devāmies tieši uz Samotrakiju un otrā dienā uz Neapoli
12 Un no turienes uz Filipiem. Tā ir galvenā pilsēta kādā Maķedonijas novadā, romiešu kolonija. Šinī pilsētā mēs palikām dažas dienas.
13 Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies, mēs runājām uz sanākušajām sievietēm.
14 Klausījās arī kāda dievbijīga sieviete, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem.
15 Bet kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa lūdza, sacīdama: „Ja jums šķiet, ka es ticu tam Kungam, tad nāciet manā namā un palieciet tur!“ Un viņa mūs gauži lūdza palikt.
16 Kādreiz, mums uz lūgšanas vietu ejot, mūs sastapa kāda jauna verdzene, kam bija zīlētājas gars, un zīlēdama tā atnesa saviem kungiem daudz peļņas.
17 Tā Pāvilam un mums sekoja un sauca sacīdama: „Šie cilvēka ir Visaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.“
18 To viņa darīja daudz dienu. Bet Pāvils, saskaities un pagriezies atpakaļ, sacīja garam: „Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no tās.“ Un tas izgāja tanī pašā brīdī.
19 Viņas kungi redzēdami, ka zudusi viņu peļņas cerība, satvēra Pāvilu un Silu un vilka tos sev līdz uz tirgus laukumu pie pilsētas valdes,
20 Un tos pilsētas pārvaldnieku priekšā noveduši, sacīja: „Šie cilvēki ir jūdi un rada nemieru mūsu pilsētā,
21 Sludinādami ieražas, ko mums, romiešiem, neklājas ne pieņemt, ne piekopt.“
22 Ļaužu pulks sacēlās pret tiem, un pilsētas pārvaldnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja tos šaust rīkstēm.
23 Pēc daudz sitieniem viņi tos iemeta cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt.
24 Šis, dabūjis tādu pavēli, tos iemeta cietuma dziļākajā vietā un viņu kājas ielika siekstā.
25 Ap pusnakti Pāvils un Sīļa, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās.
26 Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas.
27 Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas, izrāva zobenu un gribēja nonāvēties domādams, ka cietumnieki izbēguši.
28 Bet Pāvils skaļā balsī sauca, sacīdams: „Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.“
29 Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlas priekšā
30 Un, izvedis tos ārā, sacīja: „Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?“
31 Viņi atbildēja: „Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.“
32 Un viņi runāja Dieva vārdu viņam un visiem, kas bija tanī namā.
33 Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie.
34 Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam.
35 Kad diena bija uzaususi, pilsētas pārvaldnieki sūtīja tiesas kalpotājus, sacīdami: „Atbrīvo šos cilvēkus!“
36 Cietuma sargs Pāvilam paziņoja šos vārdus: „Pilsētas pārvaldnieki sūtījuši, lai jūs atbrīvo. Tad izejiet un staigājiet ar mieru sirdī!“
37 Bet Pāvils viņiem sacīja: „Tie mūs romiešus, bez tiesas sprieduma, visiem redzot, ir šautuši un iemetuši cietumā; un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; lai viņi paši nāk un mūs izved.“
38 Tiesas kalpotāji atstāstīja šos vārdus pilsētas pārvaldniekiem. Tie sabijās dzirdēdami, ka viņi ir romieši.
39 Un tie atnāca, viņus pierunāja un izveduši lūdza iziet no pilsētas.
40 Izgājuši no cietuma, viņi aizgāja pie Lidijas un apmeklēja brāļus, pamācīja tos un devās ceļā.
XVI.
1 Tad jys aizgōja ari uz Derbe un Lystru. Un raug, tur beja vīns mōceklis, vōrdā Timotejs. Jys beja īticējušōs jūdītes un tāva pogōna dāls. 2 Tai kai Lystras un Ikonijas brōli par jū labi līcynōja, 3 Pōvuls gribēja jū sev pajimt par leidzstrōdnīku. Tymūs apgobolūs dzeivojūšūs jūdu dēļ, jys lyka tū apgraizeit, jō visi zynōja, ka jō tāvs beja pogōns. 4 Apstaigojūt mīstus, jī tim pīsaceja sorgōt apostolu un vacōkūs Jeruzalemā izdareitūs lāmumus. 5 Draudzess typrynōjōs ticeibā, un ar kotru dīnu jūs skaits palyka lelōks.
6 Tad jī staigōja pa Frigijas un Gaļacijas apgobolu, jo Svātais Gors jim (Dīva) vōrdu sludynōt Azijā beja nūlīdzis. 7 Īdami uz Mysiju, jī mēginōja nūkļyut Bytynijā, bet Jezus Gors tō naļōve. 8 Tad, pagōjuši Mysijai garum, jī aizgōja uz Troadu. 9 Te Pōvulam naktī beja vīna parōdeiba: Kaids Makedonijas veirīts nūstōja jam prīškā un jō lyudze saceidams: Ej uz Makedoniju un paleidz mums. 10 Pēc šōs parōdeibas redzēšonas, mes tyuleņ meklējom izdeveibas aizīt uz Makedoniju, jo nūprotom, ka Dīvs myusus aicynoj sludynōt tim Evangeliju.
11 Laidemēs tad nu Troades un pa yudini aizbraucem taišni uz Samotrake, tad nōkūšā dīnā uz Neapoli 12 un nu turīnes uz Filippiju, kura ir pyrmais Makedonijas apgobola mīsts, kolonija. Tamā mīstā mes dažas dīnas apstōjom.
13 Sabata dīnā mes izgōjom ōrā vōrtu prīškā, uz upes krosta, kur, lykōs, beja lyugšonas noms, un nūsāduši runōjom sasalasejušajom tur sīvītem. 14 Tur klausejōs kaida Dīva baileiga sīvītes vōrdā Lydija, kura beja purpura tērgōtōja nu Tyatira mīsta. Jai Dīvs atdareja sirdi, ka pīkrystu tam, kū Pōvuls sludynōja. 15 Kad jei, kūpā ar sovu sātu, beja nūkristeita, lyudze saceidama: Jo asat par munu uzticeibu Kungam pōrlīcynōti, tad ejte uz munu sātu un tur palicit. Tai jei myusus skubynōja. 16 Un nūtyka, mums ejūt uz lyugšonas nomu, aizskrēja mums prīškā kaida meitine, kurai beja dīvredzeibas gors. Jei caur sovu dīvredzeibu sovim kungim deve lelus īnōkumus. 17 Jei, tacādama Pōvulam un mums pakaļ, sauce saceidama: Šitī cylvāki ir Vysaugstōkō Dīva kolpi, kuri jums sludynoj pesteišonas ceļu. 18 Un vairōkas dīnas jei dareja tū pat. Tad Pōvuls sakaitynōts atsagrīze un saceja goram: Jezus Kristus vōrdā es tev pavēļu nu jōs izīt. Un tys tymā pat breidī izgōja.
19 Jōs kungi radzādami, ka jūs īnōkumu cereibas ir zudušas, sakēre Pōvulu un Silasu un pōri par tērga laukumu aizvylka uz pōrvaļdi, 20 un, nūdūdūt jūs īrednim, saceja: Šitī ļaudis ceļ namīru vysā myusu mīstā. 21 Jī, jūdi byudami, sludynoj taidas parašas, kuru mes kai romīši nadreikstam ni pījimt, ni ari dzeivē īvest. 22 Pret jim sasacēle ari pyuļs. Īredni pavēlēja nūplēst jim drēbes un pērt ar reikstem. 23 Izdarejuši jim daudzi cērtumu, īmete jūs cītumā un cītuma uzraugam pavēlēja uzmaneigi jūs apsorgōt. 24 Saskaņā ar taidu pavēli, jys īslūdzeja jūs pošā cītuma dybynā un jūs kōjas īkola skautovōs.
25 Ap pušnaktim Pōvuls ar Sylasu, Dīva lyugdami, dzīdōja, un citi apcītynōtī jūs klausejōs. 26 Umai nūtyka tik lela zemes trice, ka aiztreisēja cītuma pamati. Vīnā ocumirklī atsadareja vysas durovas un visim nūkryta saiški. 27 Pasamūstūt cītuma uzraugs īraudzeja vaļā stovūšas durovas un, izviļcis škāpu, gribēja izdareit pašnōveibu, jo dūmōja, ka visi īslūdzeitī ir izbāguši. 28 Bet Pōvuls lelā bolsā īsasauce saceidams: Nadori sev nikaida ļaunuma, mes tadei visi asam uz vītas. 29 Tad jys pavēlēja dūt guni, īgōja īškā un treisādams nūkryta pi Pōvula un Silasa kōjom. 30 Tad, izvedis jūs ōrā saceja: Kungi, kas maņ doroms, lai sevi izpesteitu? 31 Tad jī atbiļdēja: Ītic Kungam Jezum un byusi izpesteits i pats, i tova sāta. 32 Tad jī jam un vysai jō saimei sludynōja Kunga vōrdu. 33 Un jys tōs pošas nakts stuņdē pajēmis apmozgōja jūs cērtumus, un tyuleņ pats un vysa jō saime pījēme kristeibu. 34 Tad, īvedis sovā mōjā, sagatavōja jim maļteiti un prīcōjōs par tū, ka ar vysu saimi ir īticējis Dīvam.
35 Dīnai austūt, īredni ar liktorim aizsyuteja pavēli: Šytūs cylvākus palaist vaļā. 36 Un cītuma uzraugs paziņōja Pōvulam, ka īredni atsyuteja pavēli jūs izlaist. Tai tad varit īt ōrā un īt prūjom ar mīru.
37 Bet Pōvuls tim saceja: Bez tīsas myusus, Romas piļsōņus, publiski šausteja reikstem un īslūdzeja cītumā, un tagad slapyn grib myusus izmest ōrā!? Tai nabyus! Lai atīt jī poši un myusus izvad. 38 Šū atbiļdi liktori aiznese īrednim. Dzērdādami, ka jī ir Romas piļsōni, tī nūsabeida. 39 Tad jī atgōjuši tūs pōrlyudze un izvadūt lyudze, lai nu tō mīsta ītu prūjom. 40 Izgōjuši nu cītuma, jī aizgōja uz Lydiju. Sastopūt brōļus, jī tūs mīrynōja un aizgōja tōļōk.
