1 Pekacha, Remaljas dēla, septiņpadsmitajā valdīšanas gadā Ahass kļuva ķēniņš, viņš bija Jūdas ķēniņa Jotāma dēls.
2 Ahasam bija divdesmit gadi, kad viņš sāka valdīt, un viņš valdīja kā ķēniņš sešpadsmit gadus Jeruzālemē. Bet viņš nedarīja to, kas bija taisnīgs tā Kunga, viņa Dieva, acīs, kā viņa cilts tēvs Dāvids bija darījis.
3 Bet viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, jā, viņš pat upurēja pēc drausmīgā pagānu paraduma savu dēlu kā uguns upuri, kaut gan tieši tādēļ tas Kungs izdzina pagānus, Israēla bērniem ie-nākot.
4 Un viņš ari nesa kaujamos upurus un kvēpināmos upurus augstieņu svētnīcās un ari uz pakalniem, kā ari zem visiem kupliem zaļojošiem kokiem.
5 Un toreiz Aramas ķēniņš Recīns un Israēla ķēniņš Pekachs, Remaljas dēls, devās uzbrukumā kalnup pret Jeruzālemi, un viņi gan ielenca pilsētu, bet nebija spējīgi to ieņemt.
6 Un tanī pašā laikā Aramas ķēniņš Recīns pievienoja Elatu atpakaļ Aramai, un viņš izdzina Jūdas ļaudis no Elatas; tad aramieši nāca atpakaļ uz Elatu un tur apmetās, un tā viņi tur dzīvo līdz šai dienai.
7 Bet Ahass nosūtīja vēstnešus pie Asirijas ķēniņa Tiglat-Pilesera un lika tam sacīt: „Es esmu tavs kalps un tavs dēls: nāc šurp un paglāb mani no Aramas ķēniņa un no Israēla ķēniņa rokas, kas man ir uzbrukuši!“
8 Un Ahass paņēma sudrabu un zeltu, kas atradās tā Kunga namā un ķēniņa pils mantu krātuvēs, un to visu viņš nosūtīja kā dāvanu Asīrijas ķēniņam.
9 Un Asirijas ķēniņš tam paklausīja; viņš devās uzbrukumā pret Damasku, ieņēma to un aizveda iedzīvotājus gūstā uz Ķīru, bet ķēniņu Recīnu viņš lika nonāvēt.
10 Kad nu ķēniņš Ahass devās pretī Asirijas ķēniņam Tiglat-Pileseram uz Damasku, lai sastaptos, un viņš ierau-dzīja altāri, kas atradās Damaskā, tad ķēniņš Ahass nosūtīja priesterim Ūrijam šī altāra attēlu un visos sīkumos atdari-nātu veidolu, gluži, kā tas izskatījās patiesībā.
11 Tad priesteris Ūrija lika uztaisīt tādu altāri, gluži tādu pašu, pēc veidola, ko ķēniņš Ahass bija tam atsūtījis no Damaskas; un tādu ari priesteris Ūrija uzcēla, vēl iekāms ķēniņš Ahass atgriezās no Damaskas.
12 Kad nu ķēniņš Ahass pārnāca no Damaskas un ieraudzīja altāri, tad viņš piegāja pie tā un uzkāpa uz altāra.
13 Un viņš aizdedzināja savu de-dzināmo upuri un savu ēdamo upuri, izlēja savu dzeramo upuri un slacīja savu kaujamo pateicības upuru asinis uz altāri.
14 Bet to vara altāri, kas bija tā Kunga nama priekšā, viņš nocēla no nama priekšas, no vietas starp savu jauno altāri un starp tā Kunga namu, un novietoja to sava altāra ziemeļu pusē.
15 Tad ķēniņš Ahass pavēlēja priesterim Ūrijam, sacīdams: „Uz lielā altāra tev būs iededzināt rīta dedzināmo upuri un vakara ēdamo upuri, ir ķēniņa dedzināmo upuri un ari viņa ēdamo upuri, ir visas zemes iedzīvotāju dedzi-nāmo upuri un viņu ēdamo upuri un viņu dzeramo upuri; un tev būs uz tā altāra slacināt visas asinis no dedzinā-miem un no kaujamiem upuriem; bet par to vara altāri, par to es vēl padomāšu, ko es darīšu!“
16 Un priesteris Ūrija darīja visu tā, kā ķēniņš Ahass bija viņam pavēlējis.
17 Un ķēniņš Ahass nolauza līstes no katlturiem un noņēma no to virsas katlus; un viņš lika arī nocelt vara jūru no vara vēršu attēliem, uz kuriem tā turējās, un viņš lika to novietot uz akmeņu grīdas.
18 Un tālāk viņš lika ar jumtu pārsegto sabata eju, kuru bija izveidojuši pašā namā, kā ari ārējo, ķēniņa vaja-dzībām izveidoto pieeju pie tā Kunga nama nojaukt Asirijas ķēniņam par patiku.
19 Un kas vēl par Ahasu stāstāms, ko tas ir darījis, tas ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
20 Un kad Ahass apgūlās pie saviem tēviem un viņu apraka pie viņa tēviem Dāvida pilsētā, tad viņa dēls Hiskija kļuva ķēniņš viņa vietā.
