1 Bet Jūdas ķēniņš Jošafats atgriezās vesels savā namā Jeruzālemē.
2 Un pareģis Jehus, Hananija dēls, iznāca viņam pretī, un sacīja Jūdas ķēniņam Jošafatam: „Vai tev tā pienācās iet palīgā tam bezdievim, un vai tev tiem, kas to Kungu ienīst, jāparāda mīlestība? Tādēļ tā Kunga dusmas nāks pār tevi.
3 Taču tevī ir vēl atrodami ari labi darbi, jo tu esi izdeldējis no zemes ašēras un esi savā sirdī apņēmies Dievu meklēt.“
4 Pēc tam, kad Jošafats bija kādu laiku Jeruzālemē nodzīvojis, viņš no jauna apstaigāja savu tautu no Bēršebas līdz Efraima kalniem un atgrieza to atkal pie tā Kunga, viņu tēvu Dieva.
5 Un viņš zemē iecēla soģus visās stiprajās Jūdas pilsētās, ikkatrai pilsētai savu.
6 Un viņš piekodināja soģiem: pieraugiet, ko jūs darāt! Jūs taču nespriežat taisnību cilvēkiem, bet tam Kungam, un Viņš ir ar jums, kad jūs spriežat tiesu.
7 Tad nu lai tā Kunga bijāšana ir dzīva jūsosi Turiet svētu to un dariet savu darbu, jo pie tā Kunga, mūsu Dieva, nav nekādas netaisnības, nedz Viņš uzlūko kāda cilvēka vaigu, nedz arī saņem kādas dāvanas.“
8 Arī Jeruzālemē Jošafats iecēla kādus no Ievītiem un priesteriem un no Israēla senču ģintīm kādus vecākos nest tā Kunga tiesu un izšķirt strīdus jautā-jumus. Tiem bija arī jādzīvo Jeruzālemē.
9 Un viņš tiem pavēlēja, sacīdams: „Tā jums jārīkojas ta Kunga bijībā un patiesībā un ar skaidru sirdi!
10 Un ikvienā nesaskaņu gadījumā, kas pie jums nonāk, jūsu pašu brāļu starpā, kas dzīvo jūsu pašu pilsētās, asins radu starpā, nesaskaņās starp bauslību un pavēli, nolikumiem un tiesībām pamāciet tiesātājos, lai viņi nenoziedzas tā Kunga priekšā un lai dusmība negulstas pār jums un pār jūsu brāļiem; dariet tā, —un nekļūstiet vainīgi.
11 Un redzi, virspriesteris Amarja lai ir tas augstākais pār jums visās tā Kunga lietās, bet Zebadja, Ismaēla dēls, Jūdas nama vadonis, lai ir priekšnieks visās ķēnina lietās, bet jums par piesēdētājiem lai ir Ievīti. Ņemieties drošu prātu un dariet darbu! Un tas Kungs būs ar to, kas ir labs!“
