1 Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvē-kiem,
2 Par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā.
3 Tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja priekšā,
4 Kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.
5 Jo ir viens Dievs kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem, —cilvēks Kristus Jēzus,
6 Kas sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem, par liecību savā laikā.
7 Tālab es esmu iecelts par saucēju un sūtni (es saku patiesību, nemeloju), par mācītāju pagānu tautām ticībā un patiesībā.
8 Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām.
9 Tāpat arī sievas pieklājīgā uzvedībā, kaunīgi un savaldīgi, lai viņas greznojas nevis ar matu pīnēm un zeltu vai ar pērlēm vai dārgu uzvalku,
10 Bet ar to, kas pienākas sievām, kufas grib parādīt dievbijību, —ar labiem darbiem.
11 Sieva lai klusībā mācās visā padevībā;
12 Taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār viru, bet viņai jāturas klusībā.
13 Jo Ādams ir pirmais radīts, pēc tam Ieva.
14 Un Ādams netika pievilts, bet sieva tika pievilta un krita pārkāpumā;
15 Taču viņa tiks izglābta, dzemdējot bērnus, ja tās paliks ticībā un mīlestībā un svētā dzīvē ar savaldību.
II.
Publiskōs lyugšonas.
1 Vyspyrms es tevi uzaicynoju, ka natyktu nūturātas lyugšonas, lyugumi, pīlyugšonas un pateiceibas lyugšonas par visim cylvākim, 2 par kēnenim un visim varas nesējim, lai mes vysā dīvbejeibā un gūdbejeibā mīreigi un natraucāti varātu dzeivōt. 3 Tys ir labi un pateikami myusu Pesteitōja Dīva prīškā, 4 kas grib lai visi cylvāki byutu izpesteiti un pīītu pi patīseibas atzeišonas. 5 Ir tik vīns vīneigs Dīvs un vīns Vydōtōjs storp Dīvu un cylvākim: Cylvāks Jezus Kristus, 6 kas pats sevī atdeve izpērkšonas moksai par visim. Šitei ir pesteišonas līceiba, kas sovā laikā atnōce. 7 Deļ jōs es asmu īcalts par sludynōtōju un apostolu, — es stōstu patīseibu, es namaloju, — par tautu mōceitōju ticeibā un patīseibā.
8 Es grybu, lai veirīši ikvīnā vītā padīveigi rūkas pacāluši lyugtūs bez dusmes un greizsirdeibas.
9 Tai pat arī sīvītes lai īsarūn kautreigi, saprateigi sevi īrūsušas na ar motu puškim, zaltu, perlem un dōrgom drēbem, 10 bet gon, kai dīvbejeigom sīvītem pīnōkās, ar lobim dorbim.
11 Sīvīte lai pījam mōceibu vysā mīreigi un padeveigi; 12 es sīvītei naatļaunu ni mōceit, ni arī par veirīti vaļdeit, jai joizatur vysā klusu, 13 jo īprīkš beja radeits Odums un tad tikai Īva. 14 Na Odums beja pīvylts, bet gon sīva beja pīvylta un izdareja pōrkōpumu. 15 Tūmār, jei sev pesteišonu atrass mōtes pīnōkumu izpiļdeišonā, jo tik jei gūdeigi pastōvēs ticeibā, mīlesteibā un svātpalikšonā.
