1 Israēls devās karā pret filistiešiem un apmetās savās teltīs pie Eben-Ezera, bet filistieši bija savas teltis uzcēluši pie Afekas.
2 Kad nu filistieši bija nostājušies kaujas gatavībā pret Israēlu un kauja bija izvērsusies jo plaša, tad Israēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoš vīru.
3 Un kad Israēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Israēla vecaji sacīja: „Kādēl tas Kungs šodien ir ļāvis fili-stiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Šilo pie sevis tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas.“
4 Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šilo, un tie atveda no turienes Dieva, tā Kunga Cebaota, derības šķirstu, —Tā, kas mīt ķerubu tronī; un tur, pie šī Dieva derības šķirsta, bija klāt ari abi Ēla dēli—Hofnus un Pinehass.
5 Un notika, ka tanī brīdī, kad tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla lielu gaviļu troksni, tā ka pat zeme drebēja.
6 Un kad nu filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: „Ko gan šī lielā gavilēšana ebrēju nometnē nozīmē?“ Un kad tie uzzināja, ka tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē,
7 Tad filistieši sabijās, jo tie sacīja: „Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē!“ Un tie domāja: „Bēdas mums, jo kaut kas tam līdzīgs nekad nav atgadījies ne vakar, nedz aizvakar!
8 Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu varenā Dieva rokas? Šī ir tā dievība, kas sagrāva ēģiptiešus tuksnesī ar visādām smagām nedienām un ciešanām!
9 Esiet stipri un parādiet sevi kā vīrus, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par kalpiem ebrējiem, tāpat kā tie ir jums kalpojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!“
10 Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu tā, ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trisdesmittūkstoši kājnieku.
11 Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēla dēli, Hofnus un Pinehass, nomira.
12 Tad no kaujas lauka aizbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šilo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme.
13 Kad viņš tur nonāca, tad, redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēl. Kad nu tas vīrs nonāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja.
14 Un kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: „Ko nozimē šī briesmīgā kliegšana?“ Tad tas vīrs pasteidzās, ienāca un pateica to Ēhm.
15 Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt.
16 Un kad nu tas vīrs sacīja Ēlim: „Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka,“ tad Ēlis jautāja: „Kā tad tur iet, mans dēls?“
17 Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: „Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un pie tam mūsu karaspēks ir piedzivojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu.“
18 Un notika, tiklīdz kā tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus.
19 Bet viņa vedekla, Pinehasa sieva, bija grūta un gaidībās. Kad nu tā dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts ticis atņemts, ka tās vīra tēvs miris un arī viņas pašas vīrs pagalam, tad viņa saļodzījās un dzemdēja, jo tai it pēkšņi bija uznākušas sāpes.
20 Un tanī brīdī, kad arī viņa mira, tad tās sievas, kas pie viņas klāt stāvēja, sacīja: „Nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdē-jusi!“ Bet viņa vairs neatbildēja un neņēma to pie sirds.
21 Tomēr tā vēl nosauca to puisēnu vārdā Ihabods, ar ko tā gribēja teikt: „Godība ir atņemta nost no Israēla!“ tādēļ ka atņemts bija Dieva šķirsts, un arī tādēļ ka bija miris viņas vīra tēvs kā arī viņas vīrs.
22 Un viņa sacīja: „Godība ir atrauta Israēlam, tādēļ ka ticis atņemts ir Dieva šķirsts, mans vīra tēvs un mans vīrs!“
