1 Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs vafš vai šķindošs zvārgulis.
2 Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dzijumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.
3 Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.
4 Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
5 Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.
6 Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
7 Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.
8 Mīlestība nekad nebeidzas, praviešu dāvanas beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.
9 Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu mācība.
10 Bet kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs.
11 Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu.
12 Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spoguli, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.
13 Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.
XIII.
Mīlesteibas himns.
1 Jo es runōtu cylvāku un engeļu volūdōs,
bet mīlesteibas man nabyutu,
tad es byutu kai dōrdūšais vars
un kai skanūšais zvōrgulis.
2 Jo man arī byutu pravītōšonas dōvona
un es zynōtu vysus nūslāpumus un vysas zineibas īgyutu,
un jo man byutu piļneiga ticeiba,
ka es pat kolnus pōrcaltu,
bet mīlesteibas man nabyutu,
tad es nabyutu nikas.
3 Un jo es nabogim izdaleitu vysu sovu manteibu,
un sovu mīsu atdūtu dadzynōšonai,
bet mīlesteibas man nabyutu,
tad tys man naleidzātu nikō.
4 Mīlesteiba ir lānprōteiga un pacīteiga,
mīlesteiba ir labvēleiga,
mīlesteiba nav skaudeiga, nav uzpyuteiga un nasalepnoj.
5 Jei nav gūdkōreiga,
jei nasadzan pēc sova,
nasaryugtynoj un nadūmoj ļauna.
6 Nu nataisneibas jei nasaprīcoj,
bet gon prīcojās par patīseibu.
7 Jei vysu panas,
jei vysam tic,
jei vysu cerej,
un vysu pacīš.
8 Mīlesteiba naizneikst nikod,
lai arī pravītōjumi izabeigtu,
volūdas byut pōrstōtu,
un zynōšonas izgaistu.
9 Myusu zynōšonas ir īrūbežōtas,
myusu pravītōšona ir īrūbežōta,
10 un kad atnōk piļneiba,
tad īrūbežōtais izabeidz.
11 Kad es veļ beju bārns,
tad es runōju kai bārns,
es dūmōju kai bārns,
es sprīžu kai bārns.
Bet kad es topu veirs,
tad es atmešu tū, kas ir bērnišks.
12 Tagad veļ mes skotamēs kai caur spūguli attālā,
bet tad vaigs vaigā;
tagad es veļ pazeistu napiļneigi,
bet tad es pazeišu vysā piļneigi,
kai arī pats vysā asmu pazeits;
13 Tagadnei palīk šytōs trejs:
ticeiba, cereiba, mīlesteiba,
bet nu jom lelōka ir mīlesteiba.
