Sēru dziesma pie svētnīcas drupām.
1 Asafa pamācības dziesma. Kādēļ Tu, —ak Dievs, mūs esi atstūmis uz mūžīgiem laikiem, un kāpēc Tavas dusmas kūp pār Tavas ganības avīm?
2 Piemini savu draudzi, ko Tu mantojis jau sensenos laikos, ko Tu sev ar burtogu ieguvi kā savu īpašuma daļu, kā tieši Tev piederīgu tautu līdz ar Ciānas kalnu, kur Tu mājo!
3 Virzi savus soļus uz mūžīgajām drupām! Ienaidnieks visu ir sadragājis svētnīcā.
4 Tavi pretinieki rēc Tavā namā un uzstatījuši tur savus karogus kā uzvaras zīmes.
5 Viņi, liekas, cirtuši kā tādi, kas meža biezoknī augstu cilā cirvjus,
6 Un šodien vēl viņi ar cirvjiem un kaukļiem sadauza tur izgrebtos izgreznojumus.
7 Viņi meta uguni Tavā svētnīcā, sagandēja līdz pamatiem Tava vārda mājokli.
8 Viņi nolēma savās sirdīs: „Iznīcināsim itin visus tā Kunga mājokļus!“ Un viņi nodedzināja visas svētnīcas zemē.
9 Savas zīmes vairs neredzam, nav vairs neviena pravieša, nav neviena pie mums, kas zinātu, cik ilgi vēl tas tā turpināsies.
10 Cik ilgi, ak Dievs, pretinieks vēl nievāsies, un vai ienaidnieks mūžīgi nopels Tavu vārdu?
11 Kāpēc Tu atrauj savu roku? Velc savu labo roku no azotes laukā un iznīcini viņus!
12 Tomēr Dievs ir mans ķēniņš no pirmatnes, kas dara savus glābēja darbus virs zemes.
13 Tu esi sabangojis jūju ar savu spēku, sadragājis pūķu galvas virs ūdens.
14 Tu esi satriecis leviatāna galvas un atdevis tās par barību tuksneša zvēru pulkam.
15 Tu esi licis izplūst avoriem un strautiem, bet tāpat Tu esi licis izkalst neizsīkstošām upēm.
16 Tev pieder diena un nakts, Tu esi radījis gaismu un sauli.
17 Tu esi novilcis robežas ap visu zemi, Tu esi izveidojis vasaru un ziemu.
18 Piemini to, ka ienaidnieks nievājis Tevi, ak Kungs, un nelietīga tauta negodā likusi Tavu vārdu!
19 Neatdod zvēram savas ūbeles dvēseli, savu cietēju pulku neaizmirsti ne mūžam!
20 Skādes uz dem, kas ar Tevi slēguši derību, jo visas zemes malas ir pilnas varmācības.
21 Lai apspiestais neaiziet vīlies un apkaunots, lai zemais un nabags slavē Tavu vārdu!
22 Celies Dievs, aizstāvi savu lietu! Piemini, ka bezprāši savā zemiskumā Tevi nievā ik dienas!
23 Neaizmirsti savu ienaidnieku necienīgo klaigāšanu, savu pretinieku trakošanu, kas nemitīgi pieaug savā spēkā.
Maschil of Asaph.
1 O God, why hast thou cast us off for ever? why doth thine anger smoke against the sheep of thy pasture?
2 Remember thy congregation, which thou hast purchased of old; the rod of thine inheritance, which thou hast redeemed; this mount Zion, wherein thou hast dwelt.
3 Lift up thy feet unto the perpetual desolations; even all that the enemy hath done wickedly in the sanctuary.
4 Thine enemies roar in the midst of thy congregations; they set up their ensigns for signs.
5 A man was famous according as he had lifted up axes upon the thick trees.
6 But now they break down the carved work thereof at once with axes and hammers.
7 They have cast fire into thy sanctuary, they have defiled by casting down the dwelling place of thy name to the ground.
8 They said in their hearts, Let us destroy them together: they have burned up all the synagogues of God in the land.
9 We see not our signs: there is no more any prophet: neither is there among us any that knoweth how long.
10 O God, how long shall the adversary reproach? shall the enemy blaspheme thy name for ever?
11 Why withdrawest thou thy hand, even thy right hand? pluck it out of thy bosom.

12 For God is my King of old, working salvation in the midst of the earth.
13 Thou didst divide the sea by thy strength: thou brakest the heads of the dragons in the waters.
14 Thou brakest the heads of leviathan in pieces, and gavest him to be meat to the people inhabiting the wilderness.
15 Thou didst cleave the fountain and the flood: thou driedst up mighty rivers.
16 The day is thine, the night also is thine: thou hast prepared the light and the sun.
17 Thou hast set all the borders of the earth: thou hast made summer and winter.

18 Remember this, that the enemy hath reproached, O LORD, and that the foolish people have blasphemed thy name.
19 O deliver not the soul of thy turtledove unto the multitude of the wicked: forget not the congregation of thy poor for ever.
20 Have respect unto the covenant: for the dark places of the earth are full of the habitations of cruelty.
21 O let not the oppressed return ashamed: let the poor and needy praise thy name.
22 Arise, O God, plead thine own cause: remember how the foolish man reproacheth thee daily.
23 Forget not the voice of thine enemies: the tumult of those that rise up against thee increaseth continually.