Bēdīga cilvēka lūgšana.
1 Dziedātāju vadonim Jedutunam, Dāvida dziesma.
2 Es biju apņēmies: „Es uzmanīšu savus ceļus, ka negrēkoju ar savu mēli. Es uzlikšu iemauktus savai mutei, kamēr bezdievīgais vēl manā priekšā.“
3 Es apklusu un nerunāju, es kļuvu pilnīgi kā mēms, tālu no laimes, bet manas sāpes auga augumā.
4 Mana sirds smeldza manās krūtis, manas neatlaidīgās pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē, un es atļāvu, lai manas ciešanas atrod pilnīgu izpausmi manas mēles vārdos:
5 Dari man zināmu. Kungs, manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es saprotu, cik nīcīgs es esmu!
6 Redzi, Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mans mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās! (Sela).
7 Cilvēks staigā kā ēna. Un nieka dēļ viņš raizējas. Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs.
8 Nu uz ko tad, Kungs, lai es ceru? Mana cerība ir vienīgi uz Tevi.
9 Izglāb mani no visiem maniem pārkāpumiem un neliec man bezprāšiem kļūt par apsmieklu!
10 Es esmu apklusis, savu muti es neatveļu, jo Tu esi to tā nolicis.
11 Adaid man Tevis uzlikto sodu, jo Tavas rokas smagums mani iznicina.
12 Kad Tu cilvēku pārmāci par viņa noziegumiem, tad viņa godība iznīkst kā drāna, ko saēd kodes. Tiešām, tikai vēja pūsma ir cilvēks! (Sela).
13 Uzklausi manu lūgšanu, Kungs, sadzirdi manu saukšanu, neciet klusu, kad leju asaras, jo es esmu Tavā priekšā tikai svešinieks un piedzīvotājs kā visi mani tēvi.
14 Novērs manas mokas, ka es atspirgstu un gaišāks kļūst mans skats, pirms es aizeimu un vairs neesmu!
To the chief Musician, even to Jeduthun, A Psalm of David.
1 I said, I will take heed to my ways, that I sin not with my tongue: I will keep my mouth with a bridle, while the wicked is before me.
2 I was dumb with silence, I held my peace, even from good; and my sorrow was stirred.
3 My heart was hot within me, while I was musing the fire burned: then spake I with my tongue,
4 LORD, make me to know mine end, and the measure of my days, what it is; that I may know how frail I am .
5 Behold, thou hast made my days as an handbreadth; and mine age is as nothing before thee: verily every man at his best state is altogether vanity. Selah.
6 Surely every man walketh in a vain shew: surely they are disquieted in vain: he heapeth up riches , and knoweth not who shall gather them.
7 And now, Lord, what wait I for? my hope is in thee.
8 Deliver me from all my transgressions: make me not the reproach of the foolish.
9 I was dumb, I opened not my mouth; because thou didst it .
10 Remove thy stroke away from me: I am consumed by the blow of thine hand.
11 When thou with rebukes dost correct man for iniquity, thou makest his beauty to consume away like a moth: surely every man is vanity. Selah.
12 Hear my prayer, O LORD, and give ear unto my cry; hold not thy peace at my tears: for I am a stranger with thee, and a sojourner, as all my fathers were .
13 O spare me, that I may recover strength, before I go hence, and be no more.
