1 Mans dēls, ja tu par savu tuvāko galvo un ja tu savu roku galvojumam par svešinieku esi devis,
2 Tad tu esi ar savas mutes sacīto saistīts, un tava paša mutes vārdi tevi tur savā gūstā.
3 Tad dari, mans dēls, un rīkojies šādi un glāb sevi, —jo tu tagad esi pilnīgi nokļuvis sava tuvākā rokās: steidzies, meties viņa priekšā zemē, centies piespiest un skubini savu tuvāku ar lūgšanām!
4 Lai tavas acis neguļ un tavu acu plaksti, lai nesnauž!
5 Glāb sevi kā stirna no mednieka un kā putns no putnu ķērēja rokas!
6 Dodies pie skudrām, tu, sliņķi, novēro viņu rīcību un mācies!
7 Lai gan viņām nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu,
8 Viņas tomēr sagādā sev maizi vasarā un iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā.
9 Cik ilgi tu gulēsi, laiskais? Kad tu rausīsies augšā no tava miega?
10 „Paguli, paguli vēl drusciņ, pa-snaud kādu nieku, saņem kopā drusku ciešāki savas rokas, lai tu labāki dusētu!“
11 Tad tevi pamazām, it kā tev kājām pa pēdām iedama, pārsteigs nabadzība, un tevi nomāks trūkums kā bruņots ceļa laupītājs.
12 Neglābjami nelietīgs un kaitīgs cilvēks staigā ar savaibītu seju,
13 Māj mirkšķinādams ar acīm, dod zīmes ar kājām, rāda ar pirkstiem,
14 Kāro savā sirdī nemitīgi pēc kaut kā ļauna un neganta, rada pārpratumus un nesaskaņas.
15 Tāpēc viņu skars pēkšņa pazudināšana, viņš drīzi kļūs galīgi satriekts un salauzts, jo viņam nebūs ne no kurienes nekā—ne palīdzības, nedz atbalsta.
16 Šīs sekojošās sešas lietas tas Kungs ienīst, un septītā Viņam Viņa dusmu pilnai sirdij šķiet vislielākā negantība esam:
17 Augstprātīgas acis, melīga mēle, rokas, kuras izlej nevainīgas asinis;
18 Sirds, kas staigā apkārt ar ļaunu viltu sevī, kājas, kas ir raitas, lai nodarītu citam ļaunu,
19 Viltīgs liecinieks, kurš nekaunīgi runā melus un kurš rada nesaskaņas brāļu starpā.
20 Mans dēls, glabā sava tēva baušļus un centies arī ar visiem spēkiem nepiemirst tavas mātes tevī iedēstītos sadzīves likumus!
21 Sasaisti tos kopā visiem laikiem un visām vietām savā sirdī un nēsā tos pakārtus kā plāksnīti sev kaklā!
22 Lai tie pavada tevi, kad tu eji, lai pasarga tevi, kad tu liecies dusēt, —lai tie runā uz tevi, kad tu mosties.
23 Jo bauslis ir gaismeklis, un likums ir gaisma, un pārmācības sods ir dzīvības ceļš,
24 Lai tu tiktu pasargāts no ļaunas sievas un no mīkstas un lokanas svešas sievietes mēles.
25 Neiekāro savā sirdī viņas skaistuma un nesāpinies, un lai viņa tevi nesagūsta ar savu acu plakstu tīkliem!
26 Jo netikle gan nereti noved vīrieti līdz maizes trūkumam, bet sveša vīra sieva sagrābj savā varā visu kāda pat cildena cilvēka dārgo dzīvību.
27 Vai kāds var saglabāt savā azoti uguni, lai nesāktu degt viņa drēbes?
28 Kā varētu kāds staigāt pa kvēlošām oglēm, lai nesadegtu viņa kājas?
29 Tā klājas tam, kas labinās un iet pie sava tuvāka sievas; neviens nepaliks nesodīts, kas viņu aizkar.
30 Zaglim nav tik liels negods, kad viņš zog, lai apmierinātu savu izsalkumu, kad viņš cieš badu,
31 Jo pienākts un satverts, viņš nozagto septiņkārtīgi atlīdzinās un izlietos šim nolūkam visu sava nama padomu.
32 Bet kas ar cita sievu laulību pārkāpj, tas ir neprātis; tas savu dzīvību ved pazudināšanā.
33 Viņu piemeklēs nelaime, viņam būs negods un kauns, un no šā kauna viņš nekad vaļā netiks.
34 Jo viņas vīrā iedegušās nežēlīgās dusmas kvēlo un atriebības brīdī nevienu netaupa,
35 Un neraugās ne pēc viena, kas varētu būt par samierinātāju un izlīdzinātāju, un negribēs neko no tavas puses pieņemt, pat ja tu daudz viņam gribētu dāvināt.
1 My son, if thou be surety for thy friend, if thou hast stricken thy hand with a stranger, 2 Thou art snared with the words of thy mouth, thou art taken with the words of thy mouth. 3 Do this now, my son, and deliver thyself, when thou art come into the hand of thy friend; go, humble thyself, and make sure thy friend. 4 Give not sleep to thine eyes, nor slumber to thine eyelids. 5 Deliver thyself as a roe from the hand of the hunter , and as a bird from the hand of the fowler.
6 ¶ Go to the ant, thou sluggard; consider her ways, and be wise: 7 Which having no guide, overseer, or ruler, 8 Provideth her meat in the summer, and gathereth her food in the harvest. 9 How long wilt thou sleep, O sluggard? when wilt thou arise out of thy sleep? 10 Yet a little sleep, a little slumber, a little folding of the hands to sleep: 11 So shall thy poverty come as one that travelleth, and thy want as an armed man.
12 ¶ A naughty person, a wicked man, walketh with a froward mouth. 13 He winketh with his eyes, he speaketh with his feet, he teacheth with his fingers; 14 Frowardness is in his heart, he deviseth mischief continually; he soweth discord. 15 Therefore shall his calamity come suddenly; suddenly shall he be broken without remedy.
16 ¶ These six things doth the LORD hate: yea, seven are an abomination unto him: 17 A proud look, a lying tongue, and hands that shed innocent blood, 18 An heart that deviseth wicked imaginations, feet that be swift in running to mischief, 19 A false witness that speaketh lies, and he that soweth discord among brethren.
20 ¶ My son, keep thy father’s commandment, and forsake not the law of thy mother: 21 Bind them continually upon thine heart, and tie them about thy neck. 22 When thou goest, it shall lead thee; when thou sleepest, it shall keep thee; and when thou awakest, it shall talk with thee. 23 For the commandment is a lamp; and the law is light; and reproofs of instruction are the way of life: 24 To keep thee from the evil woman, from the flattery of the tongue of a strange woman. 25 Lust not after her beauty in thine heart; neither let her take thee with her eyelids. 26 For by means of a whorish woman a man is brought to a piece of bread: and the adulteress will hunt for the precious life. 27 Can a man take fire in his bosom, and his clothes not be burned? 28 Can one go upon hot coals, and his feet not be burned? 29 So he that goeth in to his neighbour’s wife; whosoever toucheth her shall not be innocent. 30 Men do not despise a thief, if he steal to satisfy his soul when he is hungry; 31 But if he be found, he shall restore sevenfold; he shall give all the substance of his house. 32 But whoso committeth adultery with a woman lacketh understanding: he that doeth it destroyeth his own soul. 33 A wound and dishonour shall he get; and his reproach shall not be wiped away. 34 For jealousy is the rage of a man: therefore he will not spare in the day of vengeance. 35 He will not regard any ransom; neither will he rest content, though thou givest many gifts.
