1 Nedaudzini sevi, gaidīdams kaut ko ievērojamu no tikko kā austošās dienas; tu taču nezini, kas šodien notiks.
2 Lai tevi daudzina kāds cits, un ne tava paša mute, kāds svešais, un ne tavas paša lūpas. —
3 Akmens ir smags, un smiltis ir grūti paceļama nasta, bet nejēgas dusmas ir smagākas nekā tie abi.
4 Dusmas ir nemiera pilna lieta, niknums un bargums ir nesavaldāmi; bet kas var pastāvēt skaudības un greizsirdības priekšā!
5 Atklāta pārmācība ir labāka nekā maldinātāja mīlestība.
6 Drauga sitieni nāk no labas sirds, bet nīdētāja skūpsti ir dažreiz pārmērīgi bagātīgi.
7 Paēdušais nereti samin dubļos pat labāko medu, bet izbadējušai dvēselei ir viss rūgtais salds. —
8 Kā putns, kas atstāj savu ligzdu, tāds ir virs, kas aizgājis projām no savas dzimtenes.
9 Sirds priecājas par ziedēm un kvēpināmām smaržām, bet draugs ir sirdij mīļš sava padoma dēļ, ko viņš dod tavai dvēselei.
10 Neatstāj savu draugu un sava tēva draugu, —un neej sava brāļa namā, kad tev grūti klājas; kaimiņš tuvumā ir labāks nekā brālis tālumā.
11 Ņemies prātu, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un tad es atbildēšu tiem, kas mani nievā.
12 Gudrais redz nelaimi, paslēpjas un izvairās, bet nesaprātīgie dodas tai tieši cauri un smagi cieš.
13 Atņem tam viņa drēbes, kas uzņemas būt otram par galvinieku, un izķīlā viņu svešinieka dēļ.
14 Ja kāds savu tuvāko jau agri no rīta skaļā balsi svēti un tam pārmērīgi dedzīgi labu vēl, tad tādu rīcību nereti pielīdzina lāstam no viņa puses.
15 Nesaticīga sieva un nepārtraukta pilēšana no jumta, kad spēcīgi līst, tiek bieži savā starpā salīdzinātas.
16 Kas pūlas tādu sievu apvaldīt, tas mēģina saturēt vēju un grib savā rokā sagrābt eļļu.
17 Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un virs trin viru.
18 Kas vīģes koku kopj, tas ēd tā augļus, un kas savam kungam uzmanīgi kalpo, top godāts.
19 Cik ūdens atspoguļo cilvēka īsto seju, tik viena sirds atspoguļo otru.
20 Elle un bezdibens nekad nav piepildāmi, tāpat nekad nepietiek redzētā cilvēka acīm.
21 Kausējamais katls sudrabam, kausējamā krāsns zeltam, bet vīrs tiek novērtēts pēc sava darba.
22 Ja tu nejēgu ar grūžamo pat sagrūstu piestā putraimos, tad tomēr viņa negudrums viņā neizzustu.
23 Uzraugi savus sīklopus un rūpējies par saviem ganāmiem pulkiem,
24 Jo manta nepastāv mūžīgi un ari ķēniņa kronis pāriet no paaudzes uz paaudzi.
25 Kad siens ir savests šķūņos, izaugusi ir atkal jauna zāle, un kalnos top vākta lopiem zaļbarība,
26 Tavi jēri tevi ģērbj, un tavi āži tev sagādā naudu, par ko nopirkt tīrumu,
27 Tev pietiek kazas piena tavai barībai, tava nama ļaužu uzturam un tavu kalpoņu paēdināšanai.
1 Boast not thyself of to morrow; for thou knowest not what a day may bring forth. 2 Let another man praise thee, and not thine own mouth; a stranger, and not thine own lips.
3 A stone is heavy, and the sand weighty; but a fool’s wrath is heavier than them both. 4 Wrath is cruel, and anger is outrageous; but who is able to stand before envy?
5 Open rebuke is better than secret love. 6 Faithful are the wounds of a friend; but the kisses of an enemy are deceitful. 7 The full soul loatheth an honeycomb; but to the hungry soul every bitter thing is sweet. 8 As a bird that wandereth from her nest, so is a man that wandereth from his place.
9 Ointment and perfume rejoice the heart: so doth the sweetness of a man’s friend by hearty counsel. 10 Thine own friend, and thy father’s friend, forsake not; neither go into thy brother’s house in the day of thy calamity: for better is a neighbour that is near than a brother far off. 11 My son, be wise, and make my heart glad, that I may answer him that reproacheth me. 12 A prudent man foreseeth the evil, and hideth himself; but the simple pass on, and are punished. 13 Take his garment that is surety for a stranger, and take a pledge of him for a strange woman. 14 He that blesseth his friend with a loud voice, rising early in the morning, it shall be counted a curse to him.
15 A continual dropping in a very rainy day and a contentious woman are alike. 16 Whosoever hideth her hideth the wind, and the ointment of his right hand, which bewrayeth itself . 17 Iron sharpeneth iron; so a man sharpeneth the countenance of his friend. 18 Whoso keepeth the fig tree shall eat the fruit thereof: so he that waiteth on his master shall be honoured. 19 As in water face answereth to face, so the heart of man to man. 20 Hell and destruction are never full; so the eyes of man are never satisfied. 21 As the fining pot for silver, and the furnace for gold; so is a man to his praise. 22 Though thou shouldest bray a fool in a mortar among wheat with a pestle, yet will not his foolishness depart from him.
23 Be thou diligent to know the state of thy flocks, and look well to thy herds. 24 For riches are not for ever: and doth the crown endure to every generation? 25 The hay appeareth, and the tender grass sheweth itself, and herbs of the mountains are gathered. 26 The lambs are for thy clothing, and the goats are the price of the field. 27 And thou shalt have goats’ milk enough for thy food, for the food of thy household, and for the maintenance for thy maidens.
