1 Kā sniegs neder vasarai un lietus ražas novākšanas laikam, tā nepiederas gods vientiesīgam neprašam.
2 Kā aizlaižas bez kādām pēdām putns, un kā pāri aizspindz bezdelīga, tā izskan nepelnīti lāsti, tie nepiepildās.
3 Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un nejēgas mugurai rīkste.
4 Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam. —
5 Bet atbildi viņam tiešām tā, kā viņš nezināšanas dēļ pelnījis, —lai viņš neiedomātos sevi tiešām gudru esam.
6 Darbu uzticēt nejēgas rokām ir tikpat, kā kad sev nocērt kājas un pārdzīvo lielas briesmas. —
7 Cik maz klājas kroplim par deju, tikpat maz nejēgam runāt par gudrību.
8 Kas izrāda godu nejēgam, ir līdzīgs tādam, kas lingā liek prom sviešanai dārgakmeni.
9 Kā ērkšķu zars, kas nonācis piedzēruša rokā, tāds ir gudrs izteiciens neprāša mutē.
10 Labs pratējs izveido lietu pareizi, bet kas darbam pieņem nepratēju, tam tas tiek sabojāts.
11 Kā suns atkal apēd izvemto, tā rīkojas arī nejēga, bez mitas atkārtodams to pašu muļķību. —
12 Ja tu redzi tūru, kas pats sev šķiet visai gudrs esam, tad vairāk var sagaidīt no neprašas nekā no tāda.
13 Sliņķis saka: „Jauns lauva staigā pa ceļu, un pieaudzis lauva pa pilsētas ielām.“
14 Sliņķis grozās pa gultu kā durvis kabēs.
15 Sliņķis ielaiž savu roku podā un sajūt kā lielu grūtumu piecelt to atkal pie mutes.
16 Sliņķis iedomājas sevi gudrāku esam par septiņiem, kas dzīves ziņu māca citiem.
17 Kas iziet citu priekšā un iejaucas svešās nesaskaņās, ir kā tāds, kas suni plēš aiz ausim.
18 Kā neprātis šauj ar loku un šautrām un kādu ari nogalina,
19 Tā dara ari neīsts cilvēks ar savu tuvāko un saka pēc tam: „Es tikai pajokoju.“
20 Kad malkas vairs nav, tad uguns izdziest, un kad aprunātājs prom, tad nesaskaņas izbeidzas pašas no sevis.
21 Kā ogles rada karstumu un malka liek uzliesmot ugunij, tā nesaticīgs cilvēks izraisa nesaskaņas un rāšanos.
22 Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi, un tie iet visai pie sirds.
23 Draudzībā kvēlojošas lūpas un launa sirds ir kā lauskas gabaliņš, kas pārklāts ar sudraba putu krāsu.
24 Gan ienaidnieks cenšas izlikties tev ar muti draugs, tad tomēr sirdi viņam apslēpts ir viltus.
25 Kad viņš mīlīgus vārdus runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības mīt viņa sirdi.
26 Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tad taču viņa ļaunprātība draudzes priekšā drīzi vien atklāsies.
27 Kas bedri rok, tas pats tajā iekrīt, un kas veļ kalnup akmeni, tam tas atpakaļiski uzvelsies virsū.
28 Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un liekulīga mute ir par iemeslu pazudināšanai.
1 As snow in summer, and as rain in harvest, so honour is not seemly for a fool. 2 As the bird by wandering, as the swallow by flying, so the curse causeless shall not come. 3 A whip for the horse, a bridle for the ass, and a rod for the fool’s back.
4 Answer not a fool according to his folly, lest thou also be like unto him. 5 Answer a fool according to his folly, lest he be wise in his own conceit.
6 He that sendeth a message by the hand of a fool cutteth off the feet, and drinketh damage. 7 The legs of the lame are not equal: so is a parable in the mouth of fools. 8 As he that bindeth a stone in a sling, so is he that giveth honour to a fool. 9 As a thorn goeth up into the hand of a drunkard, so is a parable in the mouth of fools. 10 The great God that formed all things both rewardeth the fool, and rewardeth transgressors. 11 As a dog returneth to his vomit, so a fool returneth to his folly. 12 Seest thou a man wise in his own conceit? there is more hope of a fool than of him. 13 The slothful man saith, There is a lion in the way; a lion is in the streets. 14 As the door turneth upon his hinges, so doth the slothful upon his bed. 15 The slothful hideth his hand in his bosom; it grieveth him to bring it again to his mouth. 16 The sluggard is wiser in his own conceit than seven men that can render a reason. 17 He that passeth by, and meddleth with strife belonging not to him, is like one that taketh a dog by the ears.
18 As a mad man who casteth firebrands, arrows, and death, 19 So is the man that deceiveth his neighbour, and saith, Am not I in sport?
20 Where no wood is, there the fire goeth out: so where there is no talebearer, the strife ceaseth. 21 As coals are to burning coals, and wood to fire; so is a contentious man to kindle strife. 22 The words of a talebearer are as wounds, and they go down into the innermost parts of the belly. 23 Burning lips and a wicked heart are like a potsherd covered with silver dross.
24 He that hateth dissembleth with his lips, and layeth up deceit within him; 25 When he speaketh fair, believe him not: for there are seven abominations in his heart. 26 Whose hatred is covered by deceit, his wickedness shall be shewed before the whole congregation. 27 Whoso diggeth a pit shall fall therein: and he that rolleth a stone, it will return upon him. 28 A lying tongue hateth those that are afflicted by it; and a flattering mouth worketh ruin.
