1 Bija izcēlusies liela zemāko laužu un viņu sievu brēkšana pret saviem brāļiem, jūdiem,
2 Jo bija, kas sacīja: „Mūsu kopā ar mūsu dēliem un meitām ir daudz. Gādājiet, ka mēs saņemam labību, lai mēs paēstu un dzīvotu!“
3 Bija arī tādi, kas sacīja: „Mums jāieķīlā savi tīrumi un savi vīna dārzi un savas mājas, lai dabūtu dārdzības brīdī labību!“
4 Un vēl citi sacīja: „Mēs esam aizņēmušies naudu uz saviem tīrumiem un vīna dārziem ķēniņa nodokļiem.
5 Bet mūsu miesas ir taču tādas pašas kā mūsu brāļu miesas, mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; un, lūk, mums vajaga spiest savus dēlus un savas meitas kļūt par kalpiem, un dažas no mūsu meitām jau ir ieslīgušas kalpībā, un mūsu rokām nav spēka palīdzēt, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!“
6 Un es kļuvu ļoti dusmīgs, kad es dzirdēju viņu skaļo žēlošanos un šos vārdus.
7 Mana sirds pārdomāja tos sevī, un es bāros ar labiešiem un priekšniekiem un sacīju viņiem: „Jūs taču visi nododaties augļošanai cits ar citu!“ Un es sasaucu lielu tautas sapulci pret viņiem
8 Un sacīju viņiem: „Mēs esam centušies un izpirkuši savus brāļus, jūdus, cik vien mēs spējām, kas bija pārdoti svešām, tautām, bet jūs turpretī tagad tieši pārdodat savus brāļus, lai mēs viņus pēc tam būtu spiesti atkal izpirkt!“ Viņi klusēja un neatrada atbildi.
9 Tad es sacīju: „Jūsu rīcība ir necienīga un nav laba. Vai jums neva-jadzēja staigāt mūsu Dieva bijībā, lai izvairītos no izsmiekla un no palāšanām no pagānu, mūsu pretinieku, puses?
10 Bet arī es pats, mani brāļi un mani kalpi ir aizdevuši nabadzīgākiem naudu un labību. Atlaidīsim jel viņiem šos aizdevumus!
11 Atdodiet viņiem vēl šodien pat viņu tīrumus, vīna dārzus, viņu olīvu dārzus un viņu mājas; atlaidiet viņiem tās pagaidas no naudas un labības, vīnogu sulas un eļļas, ko jūs esat no viņiem ņēmuši kā augļus un kas jums no viņiem vēl prasāmas.“
12 Tad viņi sacīja: „Mēs to visu atdosim un neprasīsim no viņiem vairs neko. Mēs tā darīsim, kā tu saki!“ Un es sasaucu priesterus un viņu klātbūtnē liku aizdevumu devējiem zvērēt, ka viņi darīs pēc šī vārda.
13 Es arī izkratīju savu azoti un sacīju: „Tā Dievs lai izkrata katru no viņa mājas un viņa darba augļiem, kas neturēs solījumu. Tā lai viņš top izkratīts un iztukšots!“ Un visa sapulce sacīja: „Amen!“ Un viņi slavēja to Kungu, un ļaudis darīja pēc šī vārda.
14 Bez tam no tās dienas sākot, kad viņš—ķēniņš—pavēlēja man kļūt par pārvaldnieku jūdu zemē, sākot no ķēniņa Artakserksa valdīšanas divdesmitā gada līdz trīsdesmit otram gadam, divpadsmit gadus, es un mani brāļi, mēs neesam neko prasījuši no tās atlīdzības, kas man pienācās kā pārvaldniekam.
15 Turpretī iepriekšējie pārvaldnieki, mani priekšteči, bija bijuši tautai par lielu slogu, jo savam uzturam un vīnam viņi saņēma no ļaudīm ikdienas četrdesmit sudraba seķeļus. Pat viņu kalpi uzkundzējās pār ļaudīm un rīkojās ar viņiem patvaļīgi. Bet es tā nedarīju dievbijības dēļ.
16 Arī pie mūfa darba esmu pielicis savu roku, kaut gan nevienu zemes gabalu mēs nopirkuši neesam. Un visi mani kalpi arī ir bijuši iesaistīti mūru celšanas darbos.
17 Bez tam pie mana galda ēda daudz jūdu, gan viņu vadītāji—simts piecdesmit vīri—, gan arī tie, kas bija nākuši mani apmeklēt no apkārtējo pagānu tautu novadiem.
18 Un kas ikdienas tika likts galdā, proti, —viens vērsis, seši izmeklēti sīklopi, kā arī putni, tas tika iegādāts par manis paša līdzekļiem, un bez tam vēl katras desmit dienas lielā daudzumā dažāds vīns. Un tomēr es neizmantoju šīm nepieciešamībām savus apgabala pārvaldnieka ienākumus, jo klaušu darbs jau tā smagi gūlās uz tautas pleciem.
19 —Piemini man, mans Dievs, par labu visu, ko es esmu darījis šīs tautas dēļ!
1 And there was a great cry of the people and of their wives against their brethren the Jews. 2 For there were that said, We, our sons, and our daughters, are many: therefore we take up corn for them , that we may eat, and live. 3 Some also there were that said, We have mortgaged our lands, vineyards, and houses, that we might buy corn, because of the dearth. 4 There were also that said, We have borrowed money for the king’s tribute, and that upon our lands and vineyards. 5 Yet now our flesh is as the flesh of our brethren, our children as their children: and, lo, we bring into bondage our sons and our daughters to be servants, and some of our daughters are brought unto bondage already: neither is it in our power to redeem them; for other men have our lands and vineyards.
6 ¶ And I was very angry when I heard their cry and these words. 7 Then I consulted with myself, and I rebuked the nobles, and the rulers, and said unto them, Ye exact usury, every one of his brother. And I set a great assembly against them. 8 And I said unto them, We after our ability have redeemed our brethren the Jews, which were sold unto the heathen; and will ye even sell your brethren? or shall they be sold unto us? Then held they their peace, and found nothing to answer . 9 Also I said, It is not good that ye do: ought ye not to walk in the fear of our God because of the reproach of the heathen our enemies? 10 I likewise, and my brethren, and my servants, might exact of them money and corn: I pray you, let us leave off this usury. 11 Restore, I pray you, to them, even this day, their lands, their vineyards, their oliveyards, and their houses, also the hundredth part of the money, and of the corn, the wine, and the oil, that ye exact of them. 12 Then said they, We will restore them , and will require nothing of them; so will we do as thou sayest. Then I called the priests, and took an oath of them, that they should do according to this promise. 13 Also I shook my lap, and said, So God shake out every man from his house, and from his labour, that performeth not this promise, even thus be he shaken out, and emptied. And all the congregation said, Amen, and praised the LORD. And the people did according to this promise.
14 ¶ Moreover from the time that I was appointed to be their governor in the land of Judah, from the twentieth year even unto the two and thirtieth year of Artaxerxes the king, that is , twelve years, I and my brethren have not eaten the bread of the governor. 15 But the former governors that had been before me were chargeable unto the people, and had taken of them bread and wine, beside forty shekels of silver; yea, even their servants bare rule over the people: but so did not I, because of the fear of God. 16 Yea, also I continued in the work of this wall, neither bought we any land: and all my servants were gathered thither unto the work. 17 Moreover there were at my table an hundred and fifty of the Jews and rulers, beside those that came unto us from among the heathen that are about us. 18 Now that which was prepared for me daily was one ox and six choice sheep; also fowls were prepared for me, and once in ten days store of all sorts of wine: yet for all this required not I the bread of the governor, because the bondage was heavy upon this people. 19 Think upon me, my God, for good, according to all that I have done for this people.
