1 Bēdas man! —jo man klājas kā tādam augļu novākšanas laikā, kas vīna dārzā salasa ražas atlikumus, kad vairs neatrod neviena ēšanai derīga ķekara un arī nevienas pirmās ražas vīģes, ko mana sirds tā kāro!
2 Dievbijīgie cilvēki ir izmiruši šai zemē, un taisnīgo vairs nav ļaužu starpā; visi slāpst tikai pēc asinīm, viņi cenšas cits citam izlikt valgus, jo tie viens otru uzlūko par medījumu.
3 Viņu rokas gatavas darīt ļaunu; ko grib novada valdnieks, to izpilda tiesnesis par maksu. Tie, kam vara, izsaka ļaunas vēlēšanās aiz tīrās vieglprātības un groza lietas, kā viņiem patīk.
4 Labākie viņu starpā ir kā ērkšķi un godīgākie ir kā ērkšķu dzīvžogs. Bet kad pienāks tavu sludinātāju diena un kad tev draudēs barga piemeklēšana, tad viņi nezinās, kur izeja.
5 Neviens lai neuzticas savam tuvākam, neviens lai nepaļaujas uz savu draugu! Noslēdz savas mutes vārtus pat tai sievai, kas guļ tev pie krūtīm!
6 Jo dēls nicina un nopaļā tēvu, meita uzstājas pret māti, vedekla ir pret vīra māti, un cilvēka ienaidnieki ir viņa paša mājinieki.
7 Bet es noraugos uz to Kungu un gaidu uz Dievu, manas glābšanas nesēju; mans Dievs mani uzklausīs!
8 Nepriecājies par mani, mana ienaidniece, ja es guļu nogāzts pie zemes: es atkal celšos kājās, un ja es ari mitu tumsā, tad tomēr tas Kungs ir mana gaisma!
9 Es panesišu tā Kunga dusmas, —jo es jau esmu pret Viņu grēkojis, —kamēr Viņš izšķirs manu lietu un dos man taisnibu; Viņš mani izvedis gaismā, tā j ka es ar prieku skatišu Viņa taisnību.
10 Manai ienaidmecei tas būs jāredz un pašai par lielu kaunu ari jāatzist, viņai, kas tagad man saka: „Kur ir tas Kungs, tavs Dievs?“ —Manas acis ar gandarījumu redzēs, kā viņu tad kā dubļus samin uz ielas. —
11 „Nāks diena, kur atkal no jauna uzcels tavus mūrus, diena, kur tavas robežas sniegsies atkal tālu.
12 Tani dienā nāks pie tevis no Asinjas un nocietinātās pilsētas Tīras un no apgabaliem tālāk lidz pat lielajai upei—Nīlai, kā ari no Ēģiptes lidz Eifratas dižupei, no vienas jūras lidz otrai, no viena kalna lidz otram.
13 Bet zeme paliks par neaugligu atmatu savu iedzīvotāju dēļ, un tas būs sods par viņu ļaunajiem darbiem.“
14 Bet tu gani ar savu gana vēzdu savu tautu, šo ganāmo pulku, kas tev pieder kā mantojums, savus sīklopus, kas dzīvo atdaliti meža kalnājā, Karmela vidū; laid viņiem ganīties atkal Basanā un Gileādā kā kādreiz vecos laikos!
15 „Es likšu viņiem pieredzēt atkal brīnumus kā tai laikā, kad viņi izgāja no Ēģiptes zemes.
16 Pagānu tautas to redzēs un paliks kaunā ar visu savu varu, tie liks roku uz mutes, un viņu ausis būs kurlas.
17 Lai viņi laiza putekļus kā čūskas, kā zemes tārpi, lai viņi, bailēs trīcēdami, lien laukā no savām pilīm un tuvojas tam Kungam, mūsu Dievam, lai tie izjūt bailes tavā priekšā.“
18 Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas, jo Tev patīk žēlastība?
19 Viņš atnāks pie mums atkal atpakaļ, Viņš apžēlosies pār mums; mūsu vainas Viņš griezīs atkal par labu. Visus mūsu grēku darbus Tu liec iemest jūras dziļumos.
20 Tu parādīsi Jēkabam uzticību un dāvināsi žēlastību Ābrahāmam, ko Tu esi mūsu tēviem apsolījis ar zvērestu kopš senajām dienām.
1 Woe is me! for I am as when they have gathered the summer fruits, as the grapegleanings of the vintage: there is no cluster to eat: my soul desired the firstripe fruit. 2 The good man is perished out of the earth: and there is none upright among men: they all lie in wait for blood; they hunt every man his brother with a net.
3 ¶ That they may do evil with both hands earnestly, the prince asketh, and the judge asketh for a reward; and the great man , he uttereth his mischievous desire: so they wrap it up. 4 The best of them is as a brier: the most upright is sharper than a thorn hedge: the day of thy watchmen and thy visitation cometh; now shall be their perplexity.
5 ¶ Trust ye not in a friend, put ye not confidence in a guide: keep the doors of thy mouth from her that lieth in thy bosom. 6 For the son dishonoureth the father, the daughter riseth up against her mother, the daughter in law against her mother in law; a man’s enemies are the men of his own house.
7 Therefore I will look unto the LORD; I will wait for the God of my salvation: my God will hear me.
8 ¶ Rejoice not against me, O mine enemy: when I fall, I shall arise; when I sit in darkness, the LORD shall be a light unto me. 9 I will bear the indignation of the LORD, because I have sinned against him, until he plead my cause, and execute judgment for me: he will bring me forth to the light, and I shall behold his righteousness. 10 Then she that is mine enemy shall see it , and shame shall cover her which said unto me, Where is the LORD thy God? mine eyes shall behold her: now shall she be trodden down as the mire of the streets. 11 In the day that thy walls are to be built, in that day shall the decree be far removed. 12 In that day also he shall come even to thee from Assyria, and from the fortified cities, and from the fortress even to the river, and from sea to sea, and from mountain to mountain. 13 Notwithstanding the land shall be desolate because of them that dwell therein, for the fruit of their doings.
14 ¶ Feed thy people with thy rod, the flock of thine heritage, which dwell solitarily in the wood, in the midst of Carmel: let them feed in Bashan and Gilead, as in the days of old. 15 According to the days of thy coming out of the land of Egypt will I shew unto him marvellous things .
16 ¶ The nations shall see and be confounded at all their might: they shall lay their hand upon their mouth, their ears shall be deaf. 17 They shall lick the dust like a serpent, they shall move out of their holes like worms of the earth: they shall be afraid of the LORD our God, and shall fear because of thee. 18 Who is a God like unto thee, that pardoneth iniquity, and passeth by the transgression of the remnant of his heritage? he retaineth not his anger for ever, because he delighteth in mercy. 19 He will turn again, he will have compassion upon us; he will subdue our iniquities; and thou wilt cast all their sins into the depths of the sea. 20 Thou wilt perform the truth to Jacob, and the mercy to Abraham, which thou hast sworn unto our fathers from the days of old.
