1 Gadījās, ka viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no viņa mācekļiem sacīja uz viņu: „Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus.“
2 Tad viņš tiem sacīja: „Kad lūdzat Dievu, tad sakait: Tēvs! svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība.
3 Mūsu dienišķo maizi dodi mums katru dienu
4 Un piedodi mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā, un neieved mūs kārdināšanā.“
5 Un viņš sarija: „Kufam jūsu starpā ir draugs, ja viņš pie tā noietu nakts vidū un tam teiktu: Mīļais, aizdod man trīs maizes,
6 Jo mans draugs no ceļa pie manis ir iegriezies, bet man nekā nav ko viņam celt priekšā; —
7 Un tas no iekšpuses atbildētu un sacītu: Neapgrūtini mani; durvis ir jau aizslēgtas, un mani bērni ir jau pie manis gultā: es nevaru celties un tev dot.
8 Es jums saku, ja ari viņš neceltos un nedotu tāpēc, ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajaga.
9 Tā ari es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.
10 Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un kas klauvē, tam atvērs.
11 Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi?
12 Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu?
13 Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem berniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz?“
14 Pēc tam viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās.
15 Bet daži no viņiem sacīja: „Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku.“
16 Bet citi, viņu kārdinādami, prasīja no viņa zīmi no debesīm.
17 Bet viņš, nopratis viņu domas, sacīja: „Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst.
18 Ja nu sātāns ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu.
19 Bet ja es laimos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji.
20 Bet ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi.
21 Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā,
22 Bet kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļavās, un izdala viņam atņemto laupījumu.
23 Kas nav ar mani, tas ir pret mani; un kas ar mani nesakrāj, tas izkaisa.
24 Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet to neatradis, saka: Es atgriezīšos savā mājoklī, kupu atstāju.
25 Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu.
26 Tad viņš noiet un ņem līdz sep-tiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāki, nekā bija iepriekš.“
27 Un gadījās, kad viņš tā runāja, tad kāda sieviete paceltā balsī uz viņu sacīja: „Svētīgas tās miesas, kas tevi nesušas un tās krūtis, ko tu esi zīdis.“
28 Bet viņš sacīja: „Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.“
29 Un kad ļaudis sapulcējās, tad viņš iesāka runāt: „Šī cilts ir samaitāta cilts. Viņa meklē zīmi, bet cita zīme kā Jonas zīme tai netaps dota;
30 Jo, kā Jona bij par zīmi niniviešiem, tā arī Cilvēka Dēls būs par zīmi šai ciltij.
31 Dienvidzemes ķēniņiene stāsies tiesas dienā pret šīs cilts ļaudīm un tos pazudinās; jo viņa nāca no pasaules gala klausīties Salamana gudrību, un redzi, te ir vairāk nekā Salamans.
32 Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo viņi, dzirdējuši Jonas sludināšanu, atgriezās no grēkiem, un redzi, še ir vairāk nekā Jona.
33 Bet sveci iededzinājis, neviens to neliek kaktā vai zem pūra, bet to liek lukturī, lai tie, kas nāk iekšā, redzētu viņas gaismu.
34 Miesas spīdeklis ir acs. Ja tava acs ir laba, tad ari visa tava miesa ir gaiša, bet ja acs ir samaitāta, tad visa tava miesa ir tumša.
35 Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tevi ir, nekļūst par tumsu.
36 Ja nu visa tava miesa ir gaiša bez kāda tumša kaktiņa, tad viņa būs tik gaiša, it kā svece ar savu gaismu tevi apspīdētu.“
37 Bet kamēr viņš vēl tā runāja, kāds farizējs viņu lūdza pie sevis uz azaidu. Un viņš iegājis apsēdās.
38 Farizējs, to redzēdams, brīnījās, ka viņš nemazgājās priekš ēšanas.
39 Bet tas Kungs tam sacīja: „Tagad jūs, farizēji, šķīstījat kausa un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir piepildīta ar laupījumu un blēdību.
40 Jūs bezprātīgie! Vai tas, kas ra-dījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi?
41 Bet dodiet, kas iekšā, par mīlestības dāvanu, un redzi, viss jums būs šķīsts.
42 Bet vai jums, jūs farizēji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, bet atstājat novārtā taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt un otru neatstāt novārtā.
43 Vai jums, jūs farizēji, jums patīk sinagogās sēdēt augstos krēslos un pilsētas laukumos tapt sveicinātiem.
44 Vai jums! Jūs esat līdzīgi slepe-niem kapiem; ļaudis, kas pāri staigā, to nezina.“
45 Tad viens no bauslības mācītājiem viņu pārtrauca sacīdams: „Mācītāj, tā runādams, tu apvaino arī mūs.“
46 Un viņš atbildēja: „Arī jums vai! jūs bauslības vīri! jo jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas, bet paši tām nepieskaraties ne ar vienu pirkstu.
47 Vai jums! jo jūs praviešiem ceļat pieminekļus, bet jūsu tēvi tos ir nokāvuši.
48 Tā jūs apliecināt, ka jums patīk jūsu tēvu darbi; viņi tos nokāva, un jūs ceļat pieminekļus.
49 Tāpēc arī Dieva gudrība saka: Es sūtīšu pie viņiem praviešus un apustuļus, un viņi citus nokaus un citus vajās,
50 Lai no šīs cilts prasītu visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules sākuma,
51 No Ābela asinīm līdz Cacharijas asinīm, kas nonāvēts starp altāri un dievnamu. Patiesi es jums saku: no šīs cilts viņas tiks prasītas.
52 Vai jums! jūs bauslības vīri! Jūs esat noslēpuši atzīšanas atslēgu; paši jūs neejat iekšā un tos, kas gribēja ieiet, jūs esat aizkavējuši!“
53 Kad viņš no turienes bija aizgājis, tad rakstu mācītāji un farizēji sāka viņam pastāvīgi uzmākties ar visādiem jautājumiem,
54 Slepeni glūnēdami, vai neizdosies viņu noķert kādos vārdos.
1 And it came to pass, that, as he was praying in a certain place, when he ceased, one of his disciples said unto him, Lord, teach us to pray, as John also taught his disciples. 2 And he said unto them, When ye pray, say, Our Father which art in heaven, Hallowed be thy name. Thy kingdom come. Thy will be done, as in heaven, so in earth. 3 Give us day by day our daily bread. 4 And forgive us our sins; for we also forgive every one that is indebted to us. And lead us not into temptation; but deliver us from evil. 5 And he said unto them, Which of you shall have a friend, and shall go unto him at midnight, and say unto him, Friend, lend me three loaves; 6 For a friend of mine in his journey is come to me, and I have nothing to set before him? 7 And he from within shall answer and say, Trouble me not: the door is now shut, and my children are with me in bed; I cannot rise and give thee. 8 I say unto you, Though he will not rise and give him, because he is his friend, yet because of his importunity he will rise and give him as many as he needeth. 9 And I say unto you, Ask, and it shall be given you; seek, and ye shall find; knock, and it shall be opened unto you. 10 For every one that asketh receiveth; and he that seeketh findeth; and to him that knocketh it shall be opened. 11 If a son shall ask bread of any of you that is a father, will he give him a stone? or if he ask a fish, will he for a fish give him a serpent? 12 Or if he shall ask an egg, will he offer him a scorpion? 13 If ye then, being evil, know how to give good gifts unto your children: how much more shall your heavenly Father give the Holy Spirit to them that ask him?
14 ¶ And he was casting out a devil, and it was dumb. And it came to pass, when the devil was gone out, the dumb spake; and the people wondered. 15 But some of them said, He casteth out devils through Beelzebub the chief of the devils. 16 And others, tempting him , sought of him a sign from heaven. 17 But he, knowing their thoughts, said unto them, Every kingdom divided against itself is brought to desolation; and a house divided against a house falleth. 18 If Satan also be divided against himself, how shall his kingdom stand? because ye say that I cast out devils through Beelzebub. 19 And if I by Beelzebub cast out devils, by whom do your sons cast them out? therefore shall they be your judges. 20 But if I with the finger of God cast out devils, no doubt the kingdom of God is come upon you. 21 When a strong man armed keepeth his palace, his goods are in peace: 22 But when a stronger than he shall come upon him, and overcome him, he taketh from him all his armour wherein he trusted, and divideth his spoils. 23 He that is not with me is against me: and he that gathereth not with me scattereth. 24 When the unclean spirit is gone out of a man, he walketh through dry places, seeking rest; and finding none, he saith, I will return unto my house whence I came out. 25 And when he cometh, he findeth it swept and garnished. 26 Then goeth he, and taketh to him seven other spirits more wicked than himself; and they enter in, and dwell there: and the last state of that man is worse than the first.
27 ¶ And it came to pass, as he spake these things, a certain woman of the company lifted up her voice, and said unto him, Blessed is the womb that bare thee, and the paps which thou hast sucked. 28 But he said, Yea rather, blessed are they that hear the word of God, and keep it.
29 ¶ And when the people were gathered thick together, he began to say, This is an evil generation: they seek a sign; and there shall no sign be given it, but the sign of Jonas the prophet. 30 For as Jonas was a sign unto the Ninevites, so shall also the Son of man be to this generation. 31 The queen of the south shall rise up in the judgment with the men of this generation, and condemn them: for she came from the utmost parts of the earth to hear the wisdom of Solomon; and, behold, a greater than Solomon is here. 32 The men of Nineve shall rise up in the judgment with this generation, and shall condemn it: for they repented at the preaching of Jonas; and, behold, a greater than Jonas is here. 33 No man, when he hath lighted a candle, putteth it in a secret place, neither under a bushel, but on a candlestick, that they which come in may see the light. 34 The light of the body is the eye: therefore when thine eye is single, thy whole body also is full of light; but when thine eye is evil, thy body also is full of darkness. 35 Take heed therefore that the light which is in thee be not darkness. 36 If thy whole body therefore be full of light, having no part dark, the whole shall be full of light, as when the bright shining of a candle doth give thee light.
37 ¶ And as he spake, a certain Pharisee besought him to dine with him: and he went in, and sat down to meat. 38 And when the Pharisee saw it , he marvelled that he had not first washed before dinner. 39 And the Lord said unto him, Now do ye Pharisees make clean the outside of the cup and the platter; but your inward part is full of ravening and wickedness. 40 Ye fools, did not he that made that which is without make that which is within also? 41 But rather give alms of such things as ye have; and, behold, all things are clean unto you. 42 But woe unto you, Pharisees! for ye tithe mint and rue and all manner of herbs, and pass over judgment and the love of God: these ought ye to have done, and not to leave the other undone. 43 Woe unto you, Pharisees! for ye love the uppermost seats in the synagogues, and greetings in the markets. 44 Woe unto you, scribes and Pharisees, hypocrites! for ye are as graves which appear not, and the men that walk over them are not aware of them.
45 ¶ Then answered one of the lawyers, and said unto him, Master, thus saying thou reproachest us also. 46 And he said, Woe unto you also, ye lawyers! for ye lade men with burdens grievous to be borne, and ye yourselves touch not the burdens with one of your fingers. 47 Woe unto you! for ye build the sepulchres of the prophets, and your fathers killed them. 48 Truly ye bear witness that ye allow the deeds of your fathers: for they indeed killed them, and ye build their sepulchres. 49 Therefore also said the wisdom of God, I will send them prophets and apostles, and some of them they shall slay and persecute: 50 That the blood of all the prophets, which was shed from the foundation of the world, may be required of this generation; 51 From the blood of Abel unto the blood of Zacharias, which perished between the altar and the temple: verily I say unto you, It shall be required of this generation. 52 Woe unto you, lawyers! for ye have taken away the key of knowledge: ye entered not in yourselves, and them that were entering in ye hindered. 53 And as he said these things unto them, the scribes and the Pharisees began to urge him vehemently, and to provoke him to speak of many things: 54 Laying wait for him, and seeking to catch something out of his mouth, that they might accuse him.
