1 Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams:
2 „Piekodini Āronam un viņa dēliem, ka tiem būs sargāties no Israēla bērnu svētām dāvanām, ko tie Man svētī, ka tie nesagāna manu svēto vārdu; —Es esmu tas Kungs.
3 Saki tiem: Ikviens no jūsu pēcnākamiem uz paaudžu paaudzēm, kas ko no sava pieliek pie tām svētām dāvanām, ko Israēla bērni atnes kā svētu upuri tam Kungam, lai ar to kļūtu svēts, tomēr būdams nešķīsts, tad tāds cilvēks ir izdeldējams no mana vaiga; —Es esmu tas Kungs!
4 Ikviens no Arona cilts, kam ir spitālība vai dzimuma orgānu slimība, tas lai neēd no svētā upura, līdz kāmēr viņš kļūst šķīsts. Kas ko aizkar, kas ar mironi palicis nešķīsts, vai tādu, kam guļot notek sēkla,
5 Vai ja kāds aizkāris kādu rāpuli un tāpēc kļuvis nešķīsts, vai arī kādu cilvēku, no kā tas pats kļuvis nešķīsts ar kaut kādu nešķīstību, kas viņam ir,
6 Tad tas, kas aizkāris ko tādu, ir kļuvis nešķīsts līdz vakaram, un viņš nedrīkst nekā ēst no svētām dāvanām, tekāms viņš nav mazgājis savu miesu ūdenī.
7 Pēc saules rieta tanī laikā viņš ir atkal kļuvis šķīsts, un pēc tam viņš var ēst no svētām dāvanām, jo tā ir viņa barība.
8 Maitu vai saplosītu gaļu lai tas neēd, jo ar to viņš kļūst nešķīsts; —Es esmu tas Kungs.
9 Tāpēc lai tie tur manus noteikumus, lai neuzkrautu sev grēku un to dēļ nemirtu, jo viņi ar tiem sagandējas; —Es esmu tas Kungs, kas tos dara svētus!“ —
10 Nevienam svešiniekam nebūs ēst no svētītā: nedz piedzīvotājam pie priestera, nedz arī algādzim nebūs ēst no svētītā.
11 Bet ja priesteris ir par savu naudu nopircis kādu vergu, tam būs no tā ēst; tāpat arī viņa namā dzimušais vergs, tie visi lai ēd no viņa maizes.
12 Bet ja priestera meita iziet pie sveša vīra, tad viņai nebūs ēst no svētā cilājamā upura.
13 Bet ja priestera meita kļuvusi atraitne vai tikusi atstādināta, un viņai nav pēcnācēju, un tā atgriežas atpakaļ sava tēva namā, tad viņa drīkst kā savā jaunības laikā ēst sava tēva maizi, bet nevienam svešiniekam to nebūs ēst.
14 Un ja kas nezinādams ēdīs no svētītās maizes, tam pie tās jāpieliek piektā daļa un jāatdod priesterim kopā ar svētīto.
15 Un priesteriem nebūs sagandēt Israēla bērnu svētītās devas, ko tie devuši tam Kungam kā cilājamo upuri,
16 Ka viņi sev neuzliek noziegumu un apgrēcību, ēzdami savas svētītās dāvanas, jo Es esmu tas Kungs, kas viņus dara svētus.“
17 Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams:
18 „Saki Aronam un viņa dēliem un visiem Israēla bērniem, tiem pieko-dinādams: Ja kas no Israēla nama un no svešiniekiem, kas piedzīvo Israēlā, gribētu nest savu dāvinājuma upuri, vai nu tas būtu, izpildot kādu no saviem solījumiem, vai ari savas labprātības skubināts, lai to pienestu tam Kungam kā dedzināmo upuri,
19 Kāds Viņam labi patiktu, tas laiņem nevainojamu vīriešu kārtas dzīvnieku no vēršiem, no avīm vai no kazām.
20 Bet dzīvnieku, kam kāda vaina, to jūs nedrīkstat nest, jo tas nebūs patīkams no jums.
21 Un ja kas tam Kungam grib ziedot pateicības upuri, lai piepildītu sevišķu solījumu, vai ja to dara no laba prāta, vai ņem to no liellopiem, vai no sīklopiem, tad tam būs būt bez vainas, ka tas lai būtu patīkams, bet kas ar kādu vainu, —tāds nevar labpatikt.
22 Ja tas ir akls vai ar salauztiem locekļiem, vai sakropļots, vai ar strutu pilniem augoņiem, vai aplipis ar kraupi, vai ar ļaunām ēdēm, tad tādus dzīvniekus jums nebūs pienest tam Kungam upurēt, un no tiem jums nebūs tam Kungam likt uz altāra uguns upuri.
23 Bet vērsi vai avi, kam visai gari vai visai īsi locekļi, tādu jūs varat sataisīt par labprātības upuri, bet tāds nebūs patīkams kā solījuma upuris.
24 Bet dzīvnieku, kam pauti saspiesti vai sadauzīti, vai nogriezti, vai kas ir rāmīts, jums nebūs pienest un upurēt tam Kungam; tādas lietas jūs savā zemē nedariet.
25 Arī no svešinieka rokas jums nekā nebūs atnest no visādiem tādiem dzīvniekiem un tos upurēt savam Dievam par barību, jo tādiem ir rāmīšanas pazīmes, tiem ir vaina, un tie nebūs patīkami kā dāvana no jums.“
26 Un tas Kungs runāja ar Mozu, sacīdams:
27 „Kad vērsis vai avs, vai kazlēns piedzimst, un ja tie ir palikuši septiņas dienas pie mātes, tad atšķirti, tādi astotajā dienā vai vēlāk būs labi patīkami kā uguns upuri, pienesti tam Kungam.
28 Liellopu vai avi jums nav atļauts nokaut līdz ar šā dzīvnieka augli vienā un tanī pašā dienā.
29 Un kad jūs upurējat kaujamo pateicības upuri tam Kungam, tad upurējiet to tā, ka tas būtu patīkams dāvinājums no jums.
30 Tanī pat dienā tas ir apēdams, neatliciniet neko līdz rītam; —Es esmu tas Kungs!
31 Ievērojiet manas pavēles un tās izpildiet; —Es esmu tas Kungs!
32 Un nepulgojiet manu svēto vārdu, bet gādājiet, ka Es tieku turēts svēts Israēla bērnu vidū; —Es esmu tas Kungs, kas dara jūs svētus,
33 Tas, kas jūs izveda no Ēģiptes zemes, lai jūs vienīgi piederētu Dievam; —Es esmu tas Kungs!“
1 And the LORD spake unto Moses, saying, 2 Speak unto Aaron and to his sons, that they separate themselves from the holy things of the children of Israel, and that they profane not my holy name in those things which they hallow unto me: I am the LORD. 3 Say unto them, Whosoever he be of all your seed among your generations, that goeth unto the holy things, which the children of Israel hallow unto the LORD, having his uncleanness upon him, that soul shall be cut off from my presence: I am the LORD. 4 What man soever of the seed of Aaron is a leper, or hath a running issue; he shall not eat of the holy things, until he be clean. And whoso toucheth any thing that is unclean by the dead, or a man whose seed goeth from him; 5 Or whosoever toucheth any creeping thing, whereby he may be made unclean, or a man of whom he may take uncleanness, whatsoever uncleanness he hath; 6 The soul which hath touched any such shall be unclean until even, and shall not eat of the holy things, unless he wash his flesh with water. 7 And when the sun is down, he shall be clean, and shall afterward eat of the holy things; because it is his food. 8 That which dieth of itself, or is torn with beasts , he shall not eat to defile himself therewith: I am the LORD. 9 They shall therefore keep mine ordinance, lest they bear sin for it, and die therefore, if they profane it: I the LORD do sanctify them.
10 There shall no stranger eat of the holy thing: a sojourner of the priest, or an hired servant, shall not eat of the holy thing. 11 But if the priest buy any soul with his money, he shall eat of it, and he that is born in his house: they shall eat of his meat. 12 If the priest’s daughter also be married unto a stranger, she may not eat of an offering of the holy things. 13 But if the priest’s daughter be a widow, or divorced, and have no child, and is returned unto her father’s house, as in her youth, she shall eat of her father’s meat: but there shall no stranger eat thereof.
14 ¶ And if a man eat of the holy thing unwittingly, then he shall put the fifth part thereof unto it, and shall give it unto the priest with the holy thing. 15 And they shall not profane the holy things of the children of Israel, which they offer unto the LORD; 16 Or suffer them to bear the iniquity of trespass, when they eat their holy things: for I the LORD do sanctify them.
17 ¶ And the LORD spake unto Moses, saying, 18 Speak unto Aaron, and to his sons, and unto all the children of Israel, and say unto them, Whatsoever he be of the house of Israel, or of the strangers in Israel, that will offer his oblation for all his vows, and for all his freewill offerings, which they will offer unto the LORD for a burnt offering; 19 Ye shall offer at your own will a male without blemish, of the beeves, of the sheep, or of the goats. 20 But whatsoever hath a blemish, that shall ye not offer: for it shall not be acceptable for you. 21 And whosoever offereth a sacrifice of peace offerings unto the LORD to accomplish his vow, or a freewill offering in beeves or sheep, it shall be perfect to be accepted; there shall be no blemish therein. 22 Blind, or broken, or maimed, or having a wen, or scurvy, or scabbed, ye shall not offer these unto the LORD, nor make an offering by fire of them upon the altar unto the LORD. 23 Either a bullock or a lamb that hath any thing superfluous or lacking in his parts, that mayest thou offer for a freewill offering; but for a vow it shall not be accepted. 24 Ye shall not offer unto the LORD that which is bruised, or crushed, or broken, or cut; neither shall ye make any offering thereof in your land. 25 Neither from a stranger’s hand shall ye offer the bread of your God of any of these; because their corruption is in them, and blemishes be in them: they shall not be accepted for you.
26 ¶ And the LORD spake unto Moses, saying, 27 When a bullock, or a sheep, or a goat, is brought forth, then it shall be seven days under the dam; and from the eighth day and thenceforth it shall be accepted for an offering made by fire unto the LORD. 28 And whether it be cow or ewe, ye shall not kill it and her young both in one day. 29 And when ye will offer a sacrifice of thanksgiving unto the LORD, offer it at your own will. 30 On the same day it shall be eaten up; ye shall leave none of it until the morrow: I am the LORD. 31 Therefore shall ye keep my commandments, and do them: I am the LORD. 32 Neither shall ye profane my holy name; but I will be hallowed among the children of Israel: I am the LORD which hallow you, 33 That brought you out of the land of Egypt, to be your God: I am the LORD.
