1 Cik vientuļa ir kļuvusi šī pilsēta, kas citkārt bija ļaužu pilna! Tā, kas bija liela tautu starpā, ir kļuvusi it kā par atraitni, un kas bija valdiniece pār nova-diem un visdiženākā starp pilsētām, ir kļuvusi pati par vergu darbu darītāju.
2 Tā gauži raud nakti, žēlas asaras tai rit pār vaigiem. Nav iepriecinātāja tai visu agrāko cienītāju starpā, visi tās tuvinieki kļuvuši tai neuzticīgi un pārvērtušies par ienaidniekiem.
3 Jūdas cilts ir nokļuvusi nabadzības pilnā gūstā un smagā kalpībā, tā mīt pagānu starpā un neatrod sev miera; tās vajātāji ir it kā iedzinuši to šaurā grūtību aizā.
4 Ciānas ceļi skumst, jo neviens nenāk uz svētkiem; visi pilsētas vārti stāv nevirināti, tās priestejri smagi nopūšas; pilsētas jaunavas izskatās nožēlojamas un bēdīgas, noskumusi ir pati pilsēta.
5 Tās nomācēji ir pārņēmuši varu sev, tās ienaidniekiem klājas labi. Tas Kungs ir licis tai smagi ciest tās daudzo grēku dēļ. Tās bērni aizgājuši gūstā savu naidnieku acu priekšā.
6 Zudis ir viss Ciānas meitas greznums; viņas dižciltīgie ir kā brieži, kas neatrod ganības un tikai gurdeni kustas vajātāju priekšā.
7 Jeruzāleme apzinās šai brīdī, cik nelaimīga un atstāta ir tā, atceras ari, cik daudz laba un bagatību tai bija agrākos laikos, jo tagad visa tās tauta smok ienaidnieku jūgā un neviens tai nepalīdz; tās ienaidnieki noraugās tajā ar ļaunu prieku un smejas par tās sabrukumu.
8 Jeruzāleme ir smagi apgrēkojusies un tādēļ kļuvusi atbaidīga. Visi, kas to agrāk cienīja, tagad to nicina, tāpēc ka tie redz tās nepievilcīgo kailumu; arī pati tā vaid un novēršas.
9 Tās netīrumi līp pie viņas drēbju vīlēm; tā nebija iedomājusies, ka tai reiz tā varētu klāties; tādēļ tā tiešām ir tik bezgalīgi pazemota, un tai nav neviena iepriecinātāja. „Uzlūko, Kungs, manas bēdas, jo ienaidnieks gavilē!“
10 Naidnieks ir izstiepis savu roku pēc visiem viņas dārgumiem. Viņai bija jānoskatās, kā pagāni ielaužas viņas svētnīcā, kaut gan viņiem Tu taču esi aizliedzis ieiet tavā draudzē.
11 Visi tās iedzīvotāji vaimanā un meklē maizes. Viņi atdod visus savus dārgumus par pārtikas līdzekļiem, lai uzturētu sevi pie dzīvības. „Raugies, Kungs, kādā es esmu nonākusi negodā!“
12 Vai jūs, kas ejat garām, tas nemaz neskar? Skataities un pārdomājiet, vai ir vēl kur tādas sāpes kā manas sāpes, kas pārņēmušas mani un ar ko tas Kungs mani piemeklējis savas niknās dusmības dienā.
13 No augšas Viņš ir metis uguni manos kaulos un licis tai tur plosīties. Viņš sapinis cilpās manas kājas un licis man pakrist. Viņš iegrūdis mani postā, padarījis vientuļu un liek man ciest un sēroties ikdienas.
14 Mani pārkāpumi Viņa rokās savīti visi kopā un kā jūgs uzlikti man uz kakla; manu spēku ar to Viņš satriecis galīgi; tas Kungs nodevis mani tādu ļaužu rokās, pret kuriem kaut ko darīt man nav nekādas iespējas.
15 Tas Kungs ir saminis pīšļos visus spēcīgos vīrus no mana vidus, Viņš ir sarīkojis pret mani vērstus upuru svētkus, lai sagrautu manus jaunekļus; tas Kungs pats ir minis savas dusmības vīna spaidu ar tajā ierauto jaunavu, Jūdas meitu.
16 Par to man rūgti jāraud, un manas acis ir asaru pilnas, jo tālu no manis ir mierinātājs, kas varētu iepriecināt manu sirdi. Manu bērnu man vairs nava, jo ienaidnieks ir visuvarens.
17 Ciāna izstiepj savas rokas, bet nav neviena, kas viņu iepriecinātu. Tas Kungs ir pavēlējis ienaidniekiem, kas no visām pusēm sanākuši ap Jēkabu, lai Jeruzāleme izskatītos viņu acīs kā netikla sieviete.
18 Tas Kungs ir taisns, jo es esmu bijusi pretestīga Viņa baušļiem. Klausaities, tautas, un raugait manas sāpes! Manas jaunavas un mani jaunekļi ir aizvesti gūstā.
19 Es piesaucu savus draugus, bet tie mani pievīluši. Mani priesteri un veca-jie pilsētā ir nonīkuši, meklēdami sev barību izsalkuma apmierināšanai.
20 Ak Kungs, kā man bail! Manas iekšas saraujas sāpēs, mana sirds ir pilna nemiera, tāpēc ka es Tev pretojos. Arā zobens, tas nolaupīja manus bērnus, iekšā—manos mūros tāpat plosījās nāve.
21 Visi dzird mani vaidam, un man tomēr nav iepriecinātāja! Visi mani ienaidnieki redz manu nelaimi un prie-cājas, ka Tu to man tā darījis. Lai tad arī nāk Tevis piedraudētā diena, kad viņiem tā klāsies kā man!
22 Lai top redzama tavu acu priekšā visa viņu ļaunprātība, un dari Tu viņiem tā, kā Tu man esi darījis visu manu pārkāpumu dēļ. Neskaitāmas ir manas nopūtas, un mana sirds ir drūma.
1 How doth the city sit solitary, that was full of people! how is she become as a widow! she that was great among the nations, and princess among the provinces, how is she become tributary! 2 She weepeth sore in the night, and her tears are on her cheeks: among all her lovers she hath none to comfort her: all her friends have dealt treacherously with her, they are become her enemies. 3 Judah is gone into captivity because of affliction, and because of great servitude: she dwelleth among the heathen, she findeth no rest: all her persecutors overtook her between the straits. 4 The ways of Zion do mourn, because none come to the solemn feasts: all her gates are desolate: her priests sigh, her virgins are afflicted, and she is in bitterness. 5 Her adversaries are the chief, her enemies prosper; for the LORD hath afflicted her for the multitude of her transgressions: her children are gone into captivity before the enemy. 6 And from the daughter of Zion all her beauty is departed: her princes are become like harts that find no pasture, and they are gone without strength before the pursuer. 7 Jerusalem remembered in the days of her affliction and of her miseries all her pleasant things that she had in the days of old, when her people fell into the hand of the enemy, and none did help her: the adversaries saw her, and did mock at her sabbaths. 8 Jerusalem hath grievously sinned; therefore she is removed: all that honoured her despise her, because they have seen her nakedness: yea, she sigheth, and turneth backward. 9 Her filthiness is in her skirts; she remembereth not her last end; therefore she came down wonderfully: she had no comforter. O LORD, behold my affliction: for the enemy hath magnified himself . 10 The adversary hath spread out his hand upon all her pleasant things: for she hath seen that the heathen entered into her sanctuary, whom thou didst command that they should not enter into thy congregation. 11 All her people sigh, they seek bread; they have given their pleasant things for meat to relieve the soul: see, O LORD, and consider; for I am become vile.
12 ¶ Is it nothing to you, all ye that pass by? behold, and see if there be any sorrow like unto my sorrow, which is done unto me, wherewith the LORD hath afflicted me in the day of his fierce anger. 13 From above hath he sent fire into my bones, and it prevaileth against them: he hath spread a net for my feet, he hath turned me back: he hath made me desolate and faint all the day. 14 The yoke of my transgressions is bound by his hand: they are wreathed, and come up upon my neck: he hath made my strength to fall, the Lord hath delivered me into their hands, from whom I am not able to rise up. 15 The Lord hath trodden under foot all my mighty men in the midst of me: he hath called an assembly against me to crush my young men: the Lord hath trodden the virgin, the daughter of Judah, as in a winepress. 16 For these things I weep; mine eye, mine eye runneth down with water, because the comforter that should relieve my soul is far from me: my children are desolate, because the enemy prevailed. 17 Zion spreadeth forth her hands, and there is none to comfort her: the LORD hath commanded concerning Jacob, that his adversaries should be round about him: Jerusalem is as a menstruous woman among them.
18 ¶ The LORD is righteous; for I have rebelled against his commandment: hear, I pray you, all people, and behold my sorrow: my virgins and my young men are gone into captivity. 19 I called for my lovers, but they deceived me: my priests and mine elders gave up the ghost in the city, while they sought their meat to relieve their souls. 20 Behold, O LORD; for I am in distress: my bowels are troubled; mine heart is turned within me; for I have grievously rebelled: abroad the sword bereaveth, at home there is as death. 21 They have heard that I sigh: there is none to comfort me: all mine enemies have heard of my trouble; they are glad that thou hast done it: thou wilt bring the day that thou hast called, and they shall be like unto me. 22 Let all their wickedness come before thee; and do unto them, as thou hast done unto me for all my transgressions: for my sighs are many, and my heart is faint.
