1 Bet Israēla bērni pieskārās pie tā, kas ar lāstu bija nolemts iznīcībai, jo Achans Karmija dēls, bet tas Zabdija dēls, un tas Zeracha dēls no Jūdas cilts, bija paņēmis no aizliegtā. Tad tā Kunga dusmas iedegās pret Israēla bērniem.
2 Un Jozua izsūtīja vīrus no Jērikas uz Aju, kas ir Bet-Avenas tuvumā austrumos no Bēteles, un uz tiem runāja, teikdams: „Ejiet augšup un izlūkojiet zemi!“
3 Tad vīri nogāja un izlūkoja Aju, un tie atgriezās pie Jozuas un viņam sacīja: „Lai visa tauta nedodas uz turieni, bet lai noiet kādi divi vai trīs tūkstoši vīru,! kuru pietiktu, lai Aju ieņemtu, bet visa tauta lai netiek apgrūtināta ar došanos turpu, jo Ajā ļaužu nav daudz.“
4 Tad turpu arī devās tikai kādi trīs tūkstoši vīru no visas tautas, bet tie metās bēgt Ajas vīru priekšā.
5 Un Ajas vīri nogalināja no šiem vīriem kādus trīsdesmit sešus virus un vajāja pārējos no vārtiem līdz akmeņu lauztuvēm, un vēl daļu tie nokāva pie pakalnes. Tad tautas sirds izkusa un kļuva kā ūdens.
6 Un Jozua saplēsa savas drēbes un metās zemē uz sava vaiga priekš tā Kunga šķirsta lidz pat vakaram, ir viņš, ir Israēla vecaji, un tie kaisīja pīšļus uz savām galvām.
7 Un Jozua sacīja: „Ak Kungs, mans Dievs! Kāpēc Tu esi licis šai tautai pārcelties pār Jardānu? Vai ar nodomu, lai mūs nodotu amoriešu rokās? Lai tie mūs iznicinātu? Ak, kaut mēs labāk būtu palikuši dzīvot viņpus Jardānas!
8 Ko gan varu vēl teikt, ak Kungs, kad Israēla tauta sava ienaidnieka priekšā ir pagriezusi muguru?
9 Kad kānaānieši un visi šīs zemes iedzīvotāji to dzirdēs, tad tie mūs ielenks no visām pusēm un pieliks visas pūles, lai mūsu vārds tiktu izdeldēts no šīs zemes. Ko tad Tu darīsi sava lielā vārda labā?“
10 Tad tas Kungs sacīja Jozuam: „Celies! Kāpēc tu guli uz sava vaiga?
11 Israēls ir grēkojis un pārkāpis manu derību, ko Es esmu tiem pavēlējis; viņi ir arī ņēmuši no tā, kas bija ar lāstu iznīcībai nolemts, viņi ir zaguši un ir melojuši un ir ielikuši paņemto starp saviem rīkiem.
12 Tādēļ arī Israēla bērni nespēj vairs savu ienaidnieku priekšā pastāvēt, bet tie saviem ienaidniekiem pagrieza muguru, jo tie paši ir kļuvuši nolādēti. Es turpmāk vairs nevarēšu būt ar jums, ja jūs neiznīcināsit no sava vidus ar lāstu apkrauto.
13 Celies augšā! Šķīsti tautu un saki: Dariet sevi svētus rītdienai, jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Kaut kāds lāsts ir tavā vidū pār tevi, Israēl; tu neesi spējīgs pastāvēt savu ienaidnieku priekšā, kamēr tu neiznīcināsi šo lāstu no sava vidus.
14 Tāpēc ierodieties rītu agri savu cilšu secībā; un tā cilts, uz kufu tas Kungs norādīs, tā lai tuvojas savu ģinšu secībā, bet tā ģints, uz ko tas Kungs norādīs, lai ierodas savu ģimeņu secībā, bet tās ģimenes, kas vienā namā, uz ko tas Kungs norādīs, lai nāk priekšā pa atsevišķam vīram.
15 Un kufš tiks atrasts, ka tam iet līdzi iznīcības lāsts, tas un viss, kas vien tam pieder, ir jāsadedzina ugunī, tādēļ, ka viņš ir lauzis tā Kunga derību un darījis negodīgas lietas Israēlā.“
16 Tad Jozua cēlās agri no rīta un lika Israēlam nostāties pēc viņa ciltīm; un norādījums krita uz Jūdas cilti.
17 Un kad viņš pieaicināja Jūdas cilti, tad ar norādījumu tika apzīmēta Zeracha ģints, un kad viņš lika tuvoties Zeracha ģintij, ģimenei pēc ģimenes, tad norādīta tika Zabdija ģimene.
18 Un kad viņš lika tuvoties šī nama atsevišķiem vīriem, tad tika ar norādījumu apzīmēts Achans, Karmija dēls, kas bija Zabdija dēls, un tas Zeracha dēls, no Jūdas cilts.
19 Tad Jozua sacīja Achanam: „Mans dēls, dodi godu tam Kungam, Israēla Dievam, un dodi Viņam slavu un pateic, lūdzu, man, ko tu esi izdarījis, bet neslēp manā priekšā itin neko!“
20 Tad Achans Jozuam atbildēja un sacīja: „Patiešām, es esmu grēkojis tā Kunga, Israēla Dieva priekšā! Un lūk, kādu pārkāpumu es esmu izdarījis.
21 Kad es laupījuma vidū ieraudzīju kādu ļoti labu babiloniešu mēteli un divi simti sudraba seķeļu un zelta kausējuma stieni, kas svēra piecdesmit seķeļus, tad es iekāroju šīs lietas un tās paņēmu; un, redzi, tās ir paslēptas manas telts vidū, ieraktas zemē, bet sudrabs apakšā zem tām.“
22 Tad Jozua sūtīja sūtņus, un tie skrēja uz telti, un, redzi, tiešām, viņa teltī bija apslēpti šie priekšmeti, bet sudrabs tiem apakšā.
23 Un tie tos paņēma no telts vidus, un atnesa Jozuam un visiem Israēla bērniem, un tos nolika tā Kunga priekšā.
24 Tad Jozua un viss Israēls līdz ar viņu ņēma Achanu, Zeracha dēlu, un ir to sudrabu, ir mēteli, ir zelta kausējuma stieni, un ir viņa dēlus, ir viņa meitas, ir viņa vēršus, ir viņa ēzeļus, ir viņa sīklopus, ir viņa telti, itin visu, kas tam piederēja, un tos visus noveda Achoras ielejā.
25 Un Jozua tad sacīja: „Kā tu mūs esi ievedis nelaimē, tā tas Kungs tagad tevi ieved nelaimē!“ Un viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem, un viņi tos sadedzināja ar uguni un uzkrāva tiem virsū akmeņus.
26 Un tie uzcēla pār tiem lielu akmeņu kaudzi, kas ir palikusi līdz šai dienai. Tad tas Kungs mitējās savā dusmu karstumā. Tādēļ šo vietu līdz pat šai dienai vēl sauc par Achoras ieleju.
1 But the children of Israel committed a trespass in the accursed thing: for Achan, the son of Carmi, the son of Zabdi, the son of Zerah, of the tribe of Judah, took of the accursed thing: and the anger of the LORD was kindled against the children of Israel. 2 And Joshua sent men from Jericho to Ai, which is beside Beth-aven, on the east side of Beth-el, and spake unto them, saying, Go up and view the country. And the men went up and viewed Ai. 3 And they returned to Joshua, and said unto him, Let not all the people go up; but let about two or three thousand men go up and smite Ai; and make not all the people to labour thither; for they are but few. 4 So there went up thither of the people about three thousand men: and they fled before the men of Ai. 5 And the men of Ai smote of them about thirty and six men: for they chased them from before the gate even unto Shebarim, and smote them in the going down: wherefore the hearts of the people melted, and became as water.
6 ¶ And Joshua rent his clothes, and fell to the earth upon his face before the ark of the LORD until the eventide, he and the elders of Israel, and put dust upon their heads. 7 And Joshua said, Alas, O Lord GOD, wherefore hast thou at all brought this people over Jordan, to deliver us into the hand of the Amorites, to destroy us? would to God we had been content, and dwelt on the other side Jordan! 8 O Lord, what shall I say, when Israel turneth their backs before their enemies! 9 For the Canaanites and all the inhabitants of the land shall hear of it , and shall environ us round, and cut off our name from the earth: and what wilt thou do unto thy great name?
10 ¶ And the LORD said unto Joshua, Get thee up; wherefore liest thou thus upon thy face? 11 Israel hath sinned, and they have also transgressed my covenant which I commanded them: for they have even taken of the accursed thing, and have also stolen, and dissembled also, and they have put it even among their own stuff. 12 Therefore the children of Israel could not stand before their enemies, but turned their backs before their enemies, because they were accursed: neither will I be with you any more, except ye destroy the accursed from among you. 13 Up, sanctify the people, and say, Sanctify yourselves against to morrow: for thus saith the LORD God of Israel, There is an accursed thing in the midst of thee, O Israel: thou canst not stand before thine enemies, until ye take away the accursed thing from among you. 14 In the morning therefore ye shall be brought according to your tribes: and it shall be, that the tribe which the LORD taketh shall come according to the families thereof; and the family which the LORD shall take shall come by households; and the household which the LORD shall take shall come man by man. 15 And it shall be, that he that is taken with the accursed thing shall be burnt with fire, he and all that he hath: because he hath transgressed the covenant of the LORD, and because he hath wrought folly in Israel.
16 ¶ So Joshua rose up early in the morning, and brought Israel by their tribes; and the tribe of Judah was taken: 17 And he brought the family of Judah; and he took the family of the Zarhites: and he brought the family of the Zarhites man by man; and Zabdi was taken: 18 And he brought his household man by man; and Achan, the son of Carmi, the son of Zabdi, the son of Zerah, of the tribe of Judah, was taken. 19 And Joshua said unto Achan, My son, give, I pray thee, glory to the LORD God of Israel, and make confession unto him; and tell me now what thou hast done; hide it not from me. 20 And Achan answered Joshua, and said, Indeed I have sinned against the LORD God of Israel, and thus and thus have I done: 21 When I saw among the spoils a goodly Babylonish garment, and two hundred shekels of silver, and a wedge of gold of fifty shekels weight, then I coveted them, and took them; and, behold, they are hid in the earth in the midst of my tent, and the silver under it.
22 ¶ So Joshua sent messengers, and they ran unto the tent; and, behold, it was hid in his tent, and the silver under it. 23 And they took them out of the midst of the tent, and brought them unto Joshua, and unto all the children of Israel, and laid them out before the LORD. 24 And Joshua, and all Israel with him, took Achan the son of Zerah, and the silver, and the garment, and the wedge of gold, and his sons, and his daughters, and his oxen, and his asses, and his sheep, and his tent, and all that he had: and they brought them unto the valley of Achor. 25 And Joshua said, Why hast thou troubled us? the LORD shall trouble thee this day. And all Israel stoned him with stones, and burned them with fire, after they had stoned them with stones. 26 And they raised over him a great heap of stones unto this day. So the LORD turned from the fierceness of his anger. Wherefore the name of that place was called, The valley of Achor, unto this day.