1 „Redzi, tātad cerība uzveikt viņu izrādās pilnīgi veltīga: jau viņu uzlūkojot vien, cilvēks sabrūk un jūtas pieveikts.
2 Neviens nav tik trakulīgi pārgalvīgs, ka tas gribētu viņu satraukt, un kurš gan ir tas, kas spētu stāties viņam pret! un sveikā palikt?
3 Kupš visā zemes virsū ir tāds? Un kas var kādam likt pieiet tuvu tam klāt, apgalvojot, ka tādam labi klāsies? Un kupš Man būtu kaut ko nodarījis tā, ka Es viņam to piedotu? Manējs ir viss, kas zem debesīm atrodams!
4 Nē! Es negribu klusēt par viņa locekļiem nedz par viņa spēku pārpilnību, nedz arī par ķermeņa veidojuma glītumu.
5 Kas jel kad ir atsedzis virsējo kārtu viņa bruņu tērpam, kas mēģinājis kaut kā izsprausties cauri viņa mutes divkāršo žokļu noslēgumam?
6 Kas ir atvēris viņa rīkles divkāršo aizsprostu? Viss viņa zobu tuvumā ir šausmu pilns.
7 Lepnas ir viņa bruņu zvīņas, žmaugi piegulošas cita citai kā ciešā kalumā.
8 Viena pieslienas jo cieši otrai, un neviena gaisa strūkliņa nevar izspiesties tām cauri.
9 Cita ar citu tās cieši saskārušās, nedalāmi viena cieši iesaistīta otrā.
10 Viņa šķaudīšanās liek uzmirdzēt gaismas atspulgiem, kā pirmie rīta ausmas stari ir viņa acis.
11 No viņa mutes izšaujas liesmas, izsprakšķ veseli dzirksteļu kūļi!
12 Bet no viņa nāsīm paceļas dūmi kā no verdoša katla vai mitru salmu ugunskura.
13 Viņa elpa liek gailēt oglēm, no viņa mutes izverd liesmas un karstums.
14 Viņa skaustā mīt spēks, un viņam pa priekšu traucas baismu pilnas bailes.
15 Viņa miesa daļas saistās cieši kopā, tās it kā uzkaltas viņam un nav kustināmas.
16 Viņa sirds tik cieta kā akmens un tik nekustīga kā apakšējais dzimu akmens.
17 Kad viņš pieceļas kājās, tad izbīstas paši drošsirdīgākie aiz bailēm un pazaudē savas rīcības spējas.
18 Kad viņam cērt, tad zobena asmens skaj viņu tikpat maz kā šķēps, metamais durklis vai bulta.
19 Dzelzs viņam šķiet līdzīga salmiem, un varš līdzīgs sapuvušam kokam.
20 To nepiespiedīs bēgt strēlnieks ar sava loka šautru; kā pelavu pikas tam ir lingas mestie akmeņi.
21 Kā salmiņš tam izliekas pat smagā vāle, un tikai smaidu viņā rada šķēpa trieciens.
22 Zem pašas viņa pavēderes ir asi kasīkļi, un kā platas kuļamās slēpes, viņam guļot, tās iespiežas dūņās,
23 Viņš ir tas, kas liek dzelmei uzvirt kā podam, un jupu tas izmaisa kā zāļu vārāmo trauku.
24 Aiz sevis tas atstāj taku spīdam, tas pārvērš jūjras virsu sudraba vizmā.
25 Virs zemes tam nav līdzinieka; viņš ir radīts, lai būtu bez jebkādām bailēm.
26 Uz visu, kas vien ir augsts, tas noskatās ar nicinājumu: viņš pats ir ķēniņš par katru cildenāku radību!“
1 Canst thou draw out leviathan with an hook? or his tongue with a cord which thou lettest down? 2 Canst thou put an hook into his nose? or bore his jaw through with a thorn? 3 Will he make many supplications unto thee? will he speak soft words unto thee? 4 Will he make a covenant with thee? wilt thou take him for a servant for ever? 5 Wilt thou play with him as with a bird? or wilt thou bind him for thy maidens? 6 Shall the companions make a banquet of him? shall they part him among the merchants? 7 Canst thou fill his skin with barbed irons? or his head with fish spears? 8 Lay thine hand upon him, remember the battle, do no more. 9 Behold, the hope of him is in vain: shall not one be cast down even at the sight of him? 10 None is so fierce that dare stir him up: who then is able to stand before me?
11 Who hath prevented me, that I should repay him? whatsoever is under the whole heaven is mine. 12 I will not conceal his parts, nor his power, nor his comely proportion. 13 Who can discover the face of his garment? or who can come to him with his double bridle? 14 Who can open the doors of his face? his teeth are terrible round about. 15 His scales are his pride, shut up together as with a close seal. 16 One is so near to another, that no air can come between them. 17 They are joined one to another, they stick together, that they cannot be sundered. 18 By his neesings a light doth shine, and his eyes are like the eyelids of the morning. 19 Out of his mouth go burning lamps, and sparks of fire leap out. 20 Out of his nostrils goeth smoke, as out of a seething pot or caldron. 21 His breath kindleth coals, and a flame goeth out of his mouth. 22 In his neck remaineth strength, and sorrow is turned into joy before him. 23 The flakes of his flesh are joined together: they are firm in themselves; they cannot be moved. 24 His heart is as firm as a stone; yea, as hard as a piece of the nether millstone . 25 When he raiseth up himself, the mighty are afraid: by reason of breakings they purify themselves. 26 The sword of him that layeth at him cannot hold: the spear, the dart, nor the habergeon. 27 He esteemeth iron as straw, and brass as rotten wood. 28 The arrow cannot make him flee: slingstones are turned with him into stubble. 29 Darts are counted as stubble: he laugheth at the shaking of a spear. 30 Sharp stones are under him: he spreadeth sharp pointed things upon the mire. 31 He maketh the deep to boil like a pot: he maketh the sea like a pot of ointment. 32 He maketh a path to shine after him; one would think the deep to be hoary. 33 Upon earth there is not his like, who is made without fear. 34 He beholdeth all high things: he is a king over all the children of pride.
