1 Tad naamatietis Cofars pārņēma sarunu un sacīja:
2 „Taisni tāpēc manas domas mani mudina atbildēt, un taisni tādēļ esmu es iekšēji dziļi satraukts.
3 Es dzirdu apvainojuma pilnu pamācību, bet savā gudrībā mans gars zinās atbildēt.
4 Vai tad tu nezini to patiesību kopš senseniem laikiem, tiem laikiem, kopš cilvēks mīt zemes virsū,
5 Ka tikai īsu laiku ilgst bezdievīgo gaviles un tikai mazu mirkli pastāv negodīgo ļaužu prieki?
6 Kaut arī līdz pašām debesīm sniegtos viņu iedomība un kaut vai ar savu galvu viņi pieskartos mākoņiem, tad tomēr
7 Līdzīgi viņa paša mēsliem tāds ies bojā, un tie kas viņu bija redzējuši, prasīs: Kur viņš palicis?
8 Viņš izgaist līdzīgi sapnim, un vairs to nevar atrast, kā nakts parādība tas tiek aizbaidīts:
9 Tā acs, kas viņu tikko bija skatījusi, viņu turpmāk vairs nekad neredzēs, un viņa paša dzīves vieta viņu vairs neskatīs.
10 Viņa paša dēliem ar nolūgšanos jādod gandarījums tiem, kas viņa dēļ bija nabagi kļuvuši, un viņa īpašums atkal jāatdod.
11 Lai gan vēl tā kauli pildīti ar jaunības spēku, tiem tomēr ar viņu pašu ir jānogulstas pīšļos.
12 Un kaut arī vēl ļaunums viņa mutei liekas garšojam saldi, tā ka tas to ilgāk mēdz slēpt zem savas mēles,
13 To taupīdams glabā un nevēlas šķirties no tā, bet joprojām cenšas to paglabāt piespiestu pie aukslējām,
14 Tad viņa ēstais maizes rieciens tomēr viņa iekšās pārveidosies, kļūdams viņā par rūgtu čūskas indi.
15 Tas gan rij mantību, bet tā tam atkal jāspļauj ārā, pats Dievs to dzen ārā no viņa vēdera.
16 Čūskas indi viņš zīdis, odzes dzelonis viņu nokaus.
17 Viņš nenoraudzīsies vairs sev par prieku plūstošos strautos, viņu neiepriecinās vairs bagātie piena un medus plūdi.
18 Viņam tā pūliņu panākumi ir jaātdod, tam tos baudīt nav lemts, viņš nepriecāsies par iegūtām mantām, lai cik daudz to būtu,
19 Jo viņš nomācis nabagos un atstājis viņus bez palīdzības, tas pievācis sev namus, bet nepaguva tos mājīgi ierīkot.
20 Viņš pats nepazina nekādu ierobežojumu savā rijībā, tādēļ tas arī neko no saviem dārgumiem nepaņems līdzi.
21 Nekas nepagāja secen viņa ēstgribai, tāpēc arī viņa labklājībai nav pastāvības.
22 Savas bagātības pārpilnībā viņš tomēr jūtas nomākts: viss nelaimes smagums tomēr gulstas uz viņu.
23 Un lai tas gūtu sev apmierinājumu, tad Dievs liek uzliesmot savai dusmu kvēlei pret viņu un liek šai kvēlei kā savai barībai plūst pār viņu.
24 Un ja tas izbēgtu no dzelzs bruņām, tad tomēr vajra bulta caururbs viņa sirdi.
25 Un ja tas to izvelk, no viņa muguras laukā iznāk duncis, no viņa žults uzšļakst asins strūkla, nāves izbailes sabrūk pār viņu.
26 Visādas nelaimes apdraud viņa krājumus: uguns, kas ne cilvēku kurta, aprīs tos un iznīcinās pārpalikumu viņa teltī.
27 Debesis atsedz viņa grēku pārkāpumu, un arī zeme pastāvīgi saceļas pret viņu.
28 Viņa nama krājumi aizies projām, Dieva dusmības dienā tie viņam izšķīdīs.
29 Šī ir bezdievīgajam cilvēkam Dieva piešķirtā daļa un Visuvarenā viņam nolemtais mantojums.“
1 Then answered Zophar the Naamathite, and said, 2 Therefore do my thoughts cause me to answer, and for this I make haste. 3 I have heard the check of my reproach, and the spirit of my understanding causeth me to answer. 4 Knowest thou not this of old, since man was placed upon earth, 5 That the triumphing of the wicked is short, and the joy of the hypocrite but for a moment? 6 Though his excellency mount up to the heavens, and his head reach unto the clouds; 7 Yet he shall perish for ever like his own dung: they which have seen him shall say, Where is he? 8 He shall fly away as a dream, and shall not be found: yea, he shall be chased away as a vision of the night. 9 The eye also which saw him shall see him no more; neither shall his place any more behold him.
10 His children shall seek to please the poor, and his hands shall restore their goods. 11 His bones are full of the sin of his youth, which shall lie down with him in the dust. 12 Though wickedness be sweet in his mouth, though he hide it under his tongue; 13 Though he spare it, and forsake it not; but keep it still within his mouth: 14 Yet his meat in his bowels is turned, it is the gall of asps within him. 15 He hath swallowed down riches, and he shall vomit them up again: God shall cast them out of his belly. 16 He shall suck the poison of asps: the viper’s tongue shall slay him. 17 He shall not see the rivers, the floods, the brooks of honey and butter. 18 That which he laboured for shall he restore, and shall not swallow it down: according to his substance shall the restitution be , and he shall not rejoice therein . 19 Because he hath oppressed and hath forsaken the poor; because he hath violently taken away an house which he builded not; 20 Surely he shall not feel quietness in his belly, he shall not save of that which he desired. 21 There shall none of his meat be left; therefore shall no man look for his goods. 22 In the fulness of his sufficiency he shall be in straits: every hand of the wicked shall come upon him.
23 When he is about to fill his belly, God shall cast the fury of his wrath upon him, and shall rain it upon him while he is eating. 24 He shall flee from the iron weapon, and the bow of steel shall strike him through. 25 It is drawn, and cometh out of the body; yea, the glittering sword cometh out of his gall: terrors are upon him. 26 All darkness shall be hid in his secret places: a fire not blown shall consume him; it shall go ill with him that is left in his tabernacle. 27 The heaven shall reveal his iniquity; and the earth shall rise up against him. 28 The increase of his house shall depart, and his goods shall flow away in the day of his wrath. 29 This is the portion of a wicked man from God, and the heritage appointed unto him by God.
