1 Bet Jēzus aizgāja uz Ellas kalnu.
2 Agri no rīta viņš atkal gāja templī, un visa tauta nāca pie viņa, un viņš apsēdās un mācīja viņus.
3 Bet rakstu mācītāji un farizēji atveda sievieti, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un to vidū nostatījuši,
4 Tie sacīja viņam „Mācītāj, šī sieviete pienākta pašā laulības pārkāpšanā.
5 Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko tu saki?“
6 Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs.
7 Kad nu tie uzstāja viņam ar savu jautāšanu, viņš pacēla galvu un sacīja: „Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!“
8 Un atkal noliecies, viņš rakstīja smiltīs.
9 Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievieti, kas vidū stāvēja.
10 Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: „Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?“
11 Viņa atbildēja: „Neviens, Kungs!“ Tad Jēzus sacīja: „Ari es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!“
12 Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: „Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.“
13 Tad farizēji sacīja viņam: „Tu pats liecini par sevi; tava liecība nav patiesa.“
14 Tad Jēzus viņiem atbildēja: „Lai gan es liecinu pats par sevi, tomēr mana liecība ir patiesa, jo es zinu, no kurienes es esmu nāds un kurp eimu. Bet jūs nezināt, no kurienes es nāku un kurp eimu.
15 Jūs spriežat kā cilvēki, es ne par vienu nespriežu tiesu.
16 Bet ja es spriežu tiesu, mans spriedums ir pareizs, jo es neesmu viens, bet ar mani ir tas, kas mani sūtījis.
17 Arī jūsu bauslībā ir rakstīts, ka divu cilvēku liecība ir pareiza.
18 Es esmu viens, kas liecina par sevi, un par mani liecina Tēvs, kas mani sūtījis.“
19 Tad tie sacīja viņam: „Kur ir tavs tēvs?“ Jēzus atbildēja: „Ne mani jūs pazīstat, ne manu Tēvu; ja jus mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī manu Tēvu.“
20 Šos vārdus viņš runāja, mācīdams templī pie mantnīcas. Un neviens viņu neapcietināja, jo viņa stunda vēl nebija nākusi.
21 Tad viņš atkal tiem sacīja: „Es aizeimu, un jūs mani meklēsit un tomēr mirsit savos grēkos. Kurp es eimu, tur jūs nevarat līdzi nākt.“
22 Tad jūdi sacīja: „Viņš taču pats sev nedarīs galu, ka viņš saka: Kurp es eimu, jūs nevarat līdzi nākt?“
23 Viņš tiem sacīja: „Jūs esat no zemes, es esmu no augšienes, jūs piederat šai pasaulei, es nepiederu šai pasaulei.
24 Tādēļ es jums sacīju, ka jūs mirsit savos grēkos. Jo ja jūs neticēsit, ka es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos.“
25 Tad tie sacīja viņam: „Kas tu tāds esi?“ Jēzus viņiem sacīja: Ko es pavisam runāju ar jums!
26 Daudz kas man par jums jārunā un jāspriež. Bet tas, kas mani sūtījis, ir patiess, un es pasaulei stāstu to, ko no viņa esmu dzirdējis.“
27 Bet tie nesaprata, ka viņš runāja uz viņiem par Tēvu.
28 Tad Jēzus sacīja: „Kad jūs Cilvēka dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka es tas esmu, un ka es neko nedaru no sevis, bet runāju, kā Tēvs mani mācījis.
29 Un kas mani sūtījis, ir ar mani. Viņš mani nav atstājis vienu, jo, kas viņam labpatīk, to es daru vienmēr.“
30 Viņam tā runājot, daudzi sāka viņam ticēt.
31 Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt viņam: „Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi,
32 Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.“
33 Tie viņam atbildēja: „Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad tu saki: Jūs būsit brīvi?“
34 Jēzus viņiem atbildēja: „Patiesi, patiesi, es jums saku, ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.
35 Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu.
36 Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.
37 Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma dzimums. Un tomēr jūs mani meklējat nokaut, jo maniem vārdiem jūsu starpā nav vietas.
38 Ko es pie Tēva esmu redzējis, to es runāju; arī jūs darāt, ko esat dzirdējuši no sava tēva.“
39 Tie viņam atbildēja: „Mūsu tēvs ir Ābrahāms.“ Jēzus viņiem saka: „Ja jūs esat Ābrahāma bērni, darait Ābrahāma darbus!
40 Bet jūs mani meklējat nokaut, mani, kas jums patiesību esmu runājis, ko es esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis.
41 Jūs darāt sava tēva darbus!“ Tie sacīja: „Mēs neesam netiklībā dzimuši, mums ir viens tēvs, Dievs.“
42 Jēzus viņiem sacīja: „Ja Dievs būtu jūsu tēvs, jūs mani mīlētu, jo es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no sevis esmu nācis, bet viņš mani sūtījis.
43 Kādēļ jūs manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties manos vārdcs.
44 Jūs esat no sava tēva—velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.
45 Bet man jūs neticat, tāpēc ka es runāju patiesību.
46 Kupš no jums man var uzrādīt kādu grēku? Bet ja es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat man?
47 Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.“
48 Jūdi viņam atbildēja: „Vai mēs pareizi nesakām, ka tu esi samarietis un ka tevī ir velns?“
49 Jēzus atbildēja: „Manī nav velna, bet es dodu godu savam Tēvam, jūs turpretim laupāt man godu.
50 Bet es nemeklēju savu godu; ir viens, kas meklē un spriež tiesu.
51 Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs ne mūžam!“
52 Tad jūdi viņam sacīja: „Nu mēs zinām, ka tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un tu saki: Kas manus vārdus turēs, nebaudīs nāves ne mūžam!
53 Vai tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko tu sevi dari?“
54 Jēzus atbildēja: „Ja es pats sevi ceļu godā, mans gods nav nekas. Bet tas, kas mani ccļ godā, ir mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu.
55 Jūs viņu nepazīstat, bet es viņu pazīstu. Ja es sacītu, ka nepazīstu viņu es būtu melis līdzīgs jums. Bet es viņu pazīstu un turu viņa vārdus.
56 Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.“
57 Tad jūdi viņam sacīja: „Tev vēl nav piecdesmit gadu, un tu būtu Ābrā-hamu redzējis?“
58 Jēzus atbildēja viņiem: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Pirms Ābrahāms tapa, esmu es.“
59 Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no tempļa ārā.
1 Jesus went unto the mount of Olives. 2 And early in the morning he came again into the temple, and all the people came unto him; and he sat down, and taught them. 3 And the scribes and Pharisees brought unto him a woman taken in adultery; and when they had set her in the midst, 4 They say unto him, Master, this woman was taken in adultery, in the very act. 5 Now Moses in the law commanded us, that such should be stoned: but what sayest thou? 6 This they said, tempting him, that they might have to accuse him. But Jesus stooped down, and with his finger wrote on the ground, as though he heard them not . 7 So when they continued asking him, he lifted up himself, and said unto them, He that is without sin among you, let him first cast a stone at her. 8 And again he stooped down, and wrote on the ground. 9 And they which heard it , being convicted by their own conscience, went out one by one, beginning at the eldest, even unto the last: and Jesus was left alone, and the woman standing in the midst. 10 When Jesus had lifted up himself, and saw none but the woman, he said unto her, Woman, where are those thine accusers? hath no man condemned thee? 11 She said, No man, Lord. And Jesus said unto her, Neither do I condemn thee: go, and sin no more.
12 ¶ Then spake Jesus again unto them, saying, I am the light of the world: he that followeth me shall not walk in darkness, but shall have the light of life. 13 The Pharisees therefore said unto him, Thou bearest record of thyself; thy record is not true. 14 Jesus answered and said unto them, Though I bear record of myself, yet my record is true: for I know whence I came, and whither I go; but ye cannot tell whence I come, and whither I go. 15 Ye judge after the flesh; I judge no man. 16 And yet if I judge, my judgment is true: for I am not alone, but I and the Father that sent me. 17 It is also written in your law, that the testimony of two men is true. 18 I am one that bear witness of myself, and the Father that sent me beareth witness of me. 19 Then said they unto him, Where is thy Father? Jesus answered, Ye neither know me, nor my Father: if ye had known me, ye should have known my Father also. 20 These words spake Jesus in the treasury, as he taught in the temple: and no man laid hands on him; for his hour was not yet come. 21 Then said Jesus again unto them, I go my way, and ye shall seek me, and shall die in your sins: whither I go, ye cannot come. 22 Then said the Jews, Will he kill himself? because he saith, Whither I go, ye cannot come. 23 And he said unto them, Ye are from beneath; I am from above: ye are of this world; I am not of this world. 24 I said therefore unto you, that ye shall die in your sins: for if ye believe not that I am he , ye shall die in your sins. 25 Then said they unto him, Who art thou? And Jesus saith unto them, Even the same that I said unto you from the beginning. 26 I have many things to say and to judge of you: but he that sent me is true; and I speak to the world those things which I have heard of him. 27 They understood not that he spake to them of the Father. 28 Then said Jesus unto them, When ye have lifted up the Son of man, then shall ye know that I am he , and that I do nothing of myself; but as my Father hath taught me, I speak these things. 29 And he that sent me is with me: the Father hath not left me alone; for I do always those things that please him. 30 As he spake these words, many believed on him. 31 Then said Jesus to those Jews which believed on him, If ye continue in my word, then are ye my disciples indeed; 32 And ye shall know the truth, and the truth shall make you free.
33 ¶ They answered him, We be Abraham’s seed, and were never in bondage to any man: how sayest thou, Ye shall be made free? 34 Jesus answered them, Verily, verily, I say unto you, Whosoever committeth sin is the servant of sin. 35 And the servant abideth not in the house for ever: but the Son abideth ever. 36 If the Son therefore shall make you free, ye shall be free indeed. 37 I know that ye are Abraham’s seed; but ye seek to kill me, because my word hath no place in you. 38 I speak that which I have seen with my Father: and ye do that which ye have seen with your father. 39 They answered and said unto him, Abraham is our father. Jesus saith unto them, If ye were Abraham’s children, ye would do the works of Abraham. 40 But now ye seek to kill me, a man that hath told you the truth, which I have heard of God: this did not Abraham. 41 Ye do the deeds of your father. Then said they to him, We be not born of fornication; we have one Father, even God. 42 Jesus said unto them, If God were your Father, ye would love me: for I proceeded forth and came from God; neither came I of myself, but he sent me. 43 Why do ye not understand my speech? even because ye cannot hear my word. 44 Ye are of your father the devil, and the lusts of your father ye will do. He was a murderer from the beginning, and abode not in the truth, because there is no truth in him. When he speaketh a lie, he speaketh of his own: for he is a liar, and the father of it. 45 And because I tell you the truth, ye believe me not. 46 Which of you convinceth me of sin? And if I say the truth, why do ye not believe me? 47 He that is of God heareth God’s words: ye therefore hear them not, because ye are not of God. 48 Then answered the Jews, and said unto him, Say we not well that thou art a Samaritan, and hast a devil? 49 Jesus answered, I have not a devil; but I honour my Father, and ye do dishonour me. 50 And I seek not mine own glory: there is one that seeketh and judgeth. 51 Verily, verily, I say unto you, If a man keep my saying, he shall never see death. 52 Then said the Jews unto him, Now we know that thou hast a devil. Abraham is dead, and the prophets; and thou sayest, If a man keep my saying, he shall never taste of death. 53 Art thou greater than our father Abraham, which is dead? and the prophets are dead: whom makest thou thyself? 54 Jesus answered, If I honour myself, my honour is nothing: it is my Father that honoureth me; of whom ye say, that he is your God: 55 Yet ye have not known him; but I know him: and if I should say, I know him not, I shall be a liar like unto you: but I know him, and keep his saying. 56 Your father Abraham rejoiced to see my day: and he saw it , and was glad. 57 Then said the Jews unto him, Thou art not yet fifty years old, and hast thou seen Abraham? 58 Jesus said unto them, Verily, verily, I say unto you, Before Abraham was, I am. 59 Then took they up stones to cast at him: but Jesus hid himself, and went out of the temple, going through the midst of them, and so passed by.
