1 Eita un pastaigājiet pa Jeruzālemes ielām, palūkojiet, apjautājieties un pameklējiet, vai jūs tur atradīsit kādu, kas dara pēc taisnības, ir uzticīgs un patiess un domā par ticību: tad Es tai piedošu!
2 Un jebšu tie ari apliecina sacīdami: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo!“ —tie zvēr nepatiesi.
3 Ak Kungs! Vai Tavas acis neraugās uz uzticību un patiesību? Tu tos gan siti, bet tie nejūt sāpes; Tu tos bargi pārmācīji, bet tie nelabojas; tie apcietinājuši savu pieri vairāk nekā akmeni un negrib atgriezties.
4 Tad es domāju: „Tādi ir tikai mazie nabaga ļaudis, tie ir neprātīgi, jo tie nepazīst tā Kunga ceļus un sava Dieva prasības un savus pienākumus pret Dievu.
5 Es iešu pie lielajiem un runāšu ar tiem; tie taču pazīs tā Kunga ceļu, sava Dieva prasības un savus pienākumus pret Dievu.“ Bet taisni tie visi ir šo jūgu nokratījuši un savas saites sarāvuši!
6 Tādēļ tos plēsis lauva, kas nāk no meža, tuksneša vilki tos nomāks, pardelis glūnēs uz viņiem pilsētu priekšā, tas saplosīs visus, kas no turienes izies laukā. Jo daudz ir viņu grēku, un viņu pārkāpumi ir visai dažādi; arī viņi paši paliek joprojām iecietinājušies savā nepaklausībā.
7 „Kāpēc Es to tev lai piedodu? Tavi bērni ir Mani atstājuši un zvēr pie dievekļiem, kas nav dievi. Kaut gan Es esmu viņus paēdinājis, tie pārkāpj laulību un skrien netiklības namā.
8 Kā iekarsuši ērzeļi tie blandās apkārt, un ikviens zviedz pēc sava tuvāka sievas.
9 Vai Es to lai nesodītu?“ —saka tas Kungs, —„jeb vai Es to tādai tautai kā šī lai nepiemeklētu dusmās?“
10 Kāpiet uz tās mūriem un graujiet tos, bet nesagraujiet tos pavisam! Nogrieziet tās vīnogu stīgas, jo tās nepieder vairs tam Kungam.
11 „Israēla nams un Jūdas nams palikuši Man pavisam neuzticīgi un rīkojušies pret Mani necienīgi!“ —saka tas Kungs.
12 Tie aizliedza to Kungu un sacīja: „Viņš nav nekas! Mums nekas ļauns nenotiks, mēs neredzēsim ne zobena, ne bada!
13 Arī pravieši runā vējā, tā Kunga vārds nav pie viņiem. Lai viņiem vēja liktenis!“
14 Tādēļ arī saka tas Kungs Dievs Cebaots: „Tāpēc, ka jūs šādu vārdu sludināt, Es likšu savus vārdus kā uguni tavā mutē un šo tautu padarīšu par malku, ka tā to aprīs!
15 Redzi, Es atvedīšu un iecelšu pār jums, Israēla nams, tautu no tālienes!“ —saka tas Kungs, —„stipru tautu, kuras valoda tev ir sveša, un tu nesaproti, ko tā runā.
16 Tās bultu maksts ir kā atvērts kaps, tie visi ir varonīgi karotāji.
17 Tā apēdīs tavu ražu un tavu maizi; tā iedzīs nāvē tavus dēlus un tavas meitas, aprīs tavus vēršus un sīklopus, noplūks kailu tavu vīna un tavu vīģes koku; tavas stiprās pilsētas, uz kurām tu paļāvies, tā izpostīs ar zobenu.
18 Bet ari tanīs dienās,“ —saka tas Kungs, —„Es negribu jūs pavisam iznīcināt.
19 Un kad jūs jautāsit; Kādēļ tas Kungs, mūsu Dievs, mums to visu darījis? tad atbildiet tiem: Kā jūs Mani atstājuši un kalpojuši svešiem dieviem savā zemē, tā jūs kalposit svešiem tādā zemē, kas jums nepieder!“
20 Sludiniet to Jēkaba namam, nesiet šo vēsti Jūdas zemei un sakiet;
21 „Klausies jele, tu negudrā tauta, bez prāta, kam ir acis, bet kas neredz, kam ir ausis, bet kas tomēr nedzird!
22 Mani jūs negribat bīties un manā priekšā bijībā zemoties“, —saka tas Kungs, —„tā, kas licis smiltis jūrai par paliekamu robežu, ko tā nepārkāps; lai gan tās viļņi plosās, tie tomēr nekā nespēj, lai tie gan krāc, tie tomēr neiet pāri robežai.
23 Šai tautai ir ietiepīgs un pretestīgs raksturs, nepakļāvīga sirds; tie ir atkrituši un aizgājuši;
24 Tie nekad nav savā sirdī domājuši: Bīsimies to Kungu, mūsu Dievu, kas mums dod lietu, agro un vēlo, katru savā laikā, kas ļauj ieturēt mums par svētību noliktās pļaujas laika nedēļas!
25 Jūsu noziegumi to aizkavēja, un jūsu grēki laupīja jums svētību.
26 Jo manas tautas vidū ir bezdievji, kas slepus uzglūn citiem, zagdamies kā putnu ķērēji; viņi izliek valgus un gūsta cilvēkus.
27 Kā putnu sprosts pildās ar putniem, tā pildās viņu nami ar netaisnu mantu; tā tie kļuvuši lieli un bagāti.
28 Tie ir kļuvuši apaļi un trekni, viņu nelietība iet pāri par mēru, tie neturas pie taisnības, tie neiestājas par bāriņu lietām, lai tiem palīdzētu vajadzībā, un neizdod nabagiem viņu tiesu.
29 Vai Es to lai nesodītu?“ —saka tas Kungs, „jeb vai Es lai neatriebtos dusmās tādai tautai?“
30 Briesmīgas un negantas lietas notiek šai zemē:
31 Pravieši sludina melus, un prie-steri iet ar tiem roku rokā, un manai tautai tas patīk! Bet ko tad jūs darīsit, kad viss ies uz beigām?
1 Run ye to and fro through the streets of Jerusalem, and see now, and know, and seek in the broad places thereof, if ye can find a man, if there be any that executeth judgment, that seeketh the truth; and I will pardon it. 2 And though they say, The LORD liveth; surely they swear falsely. 3 O LORD, are not thine eyes upon the truth? thou hast stricken them, but they have not grieved; thou hast consumed them, but they have refused to receive correction: they have made their faces harder than a rock; they have refused to return. 4 Therefore I said, Surely these are poor; they are foolish: for they know not the way of the LORD, nor the judgment of their God. 5 I will get me unto the great men, and will speak unto them; for they have known the way of the LORD, and the judgment of their God: but these have altogether broken the yoke, and burst the bonds. 6 Wherefore a lion out of the forest shall slay them, and a wolf of the evenings shall spoil them, a leopard shall watch over their cities: every one that goeth out thence shall be torn in pieces: because their transgressions are many, and their backslidings are increased.
7 ¶ How shall I pardon thee for this? thy children have forsaken me, and sworn by them that are no gods: when I had fed them to the full, they then committed adultery, and assembled themselves by troops in the harlots’ houses. 8 They were as fed horses in the morning: every one neighed after his neighbour’s wife. 9 Shall I not visit for these things ? saith the LORD: and shall not my soul be avenged on such a nation as this?
10 ¶ Go ye up upon her walls, and destroy; but make not a full end: take away her battlements; for they are not the LORD’s. 11 For the house of Israel and the house of Judah have dealt very treacherously against me, saith the LORD. 12 They have belied the LORD, and said, It is not he; neither shall evil come upon us; neither shall we see sword nor famine: 13 And the prophets shall become wind, and the word is not in them: thus shall it be done unto them. 14 Wherefore thus saith the LORD God of hosts, Because ye speak this word, behold, I will make my words in thy mouth fire, and this people wood, and it shall devour them. 15 Lo, I will bring a nation upon you from far, O house of Israel, saith the LORD: it is a mighty nation, it is an ancient nation, a nation whose language thou knowest not, neither understandest what they say. 16 Their quiver is as an open sepulchre, they are all mighty men. 17 And they shall eat up thine harvest, and thy bread, which thy sons and thy daughters should eat: they shall eat up thy flocks and thine herds: they shall eat up thy vines and thy fig trees: they shall impoverish thy fenced cities, wherein thou trustedst, with the sword. 18 Nevertheless in those days, saith the LORD, I will not make a full end with you.
19 ¶ And it shall come to pass, when ye shall say, Wherefore doeth the LORD our God all these things unto us? then shalt thou answer them, Like as ye have forsaken me, and served strange gods in your land, so shall ye serve strangers in a land that is not yours.
20 Declare this in the house of Jacob, and publish it in Judah, saying, 21 Hear now this, O foolish people, and without understanding; which have eyes, and see not; which have ears, and hear not: 22 Fear ye not me? saith the LORD: will ye not tremble at my presence, which have placed the sand for the bound of the sea by a perpetual decree, that it cannot pass it: and though the waves thereof toss themselves, yet can they not prevail; though they roar, yet can they not pass over it? 23 But this people hath a revolting and a rebellious heart; they are revolted and gone. 24 Neither say they in their heart, Let us now fear the LORD our God, that giveth rain, both the former and the latter, in his season: he reserveth unto us the appointed weeks of the harvest.
25 ¶ Your iniquities have turned away these things , and your sins have withholden good things from you. 26 For among my people are found wicked men: they lay wait, as he that setteth snares; they set a trap, they catch men. 27 As a cage is full of birds, so are their houses full of deceit: therefore they are become great, and waxen rich. 28 They are waxen fat, they shine: yea, they overpass the deeds of the wicked: they judge not the cause, the cause of the fatherless, yet they prosper; and the right of the needy do they not judge. 29 Shall I not visit for these things ? saith the LORD: shall not my soul be avenged on such a nation as this?
30 ¶ A wonderful and horrible thing is committed in the land; 31 The prophets prophesy falsely, and the priests bear rule by their means; and my people love to have it so: and what will ye do in the end thereof?
