1 Par Moābu. Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Bēdas ir Nebo pilsētai, jo tā ir izpostīta! Negodā kļuvusi un iekarota ir Kirjataima. Augstā pils ir apkaunota un sagrauta!
2 Pagalam ir Moāba slava un lielība! Hešbonā prāto ļaunu pret moābiešiem: Nāciet, iznīcināsim tos! Lai tie nebūtu vairs tauta.“ Ari tevi, Madmene, iznīcinās, zobens jau pacelts pret tevi!
3 Klau! Sāpju pilni kliedzieni atskan no Horonaimas: Posts un pilnīgs sabrukums!
4 Satriekta un sagrauta ir moābiešu zeme, tās vaidu pilnā brēkšana aizskan līdz Coārai!
5 Luhita kalnājā ļaudis kāpj raudādami, Horonaimas piekalnē dzird baiļu pilnus kliedzienus par iespējamo iznīcināšanu!
6 Bēdziet, glābiet savu dzīvību un velciet to kā paegļa krūms tuksnesī!
7 Tādēļ ka tu paļāvies uz saviem pašu veidotiem dievekļu darinājumiem un uz savām mantām, ari tu kritīsi uzvarētāju rokās, un Kārnošs aizies trimdā un gūstniecībā kopā ar saviem priesteriem un savas valsts augstākiem pārstāvjiem.
8 Un postītājs sagrābs savā varā visas tavas pilsētas, viņš nevienu no tām netaupīs. Arī ieleja apakšā aizies bojā, un klajumu augšā izpostīs, kā tas Kungs piedraudējis.
9 Dodiet Moābam spārnus, lai tas uzlidotu gaisā un aizlidotu! Un viņa pilsētas paliks par tukšuma vietām, tā ka neviens tur nedzīvos.
10 Nolādēts lai ir, kas tā Kunga darbu dara nolaidīgi! Un nolādēts, kas attur savu zobenu no asins izliešanas!
11 Bez bēdām Moābs ir dzīvojis no savas jaunības, jo viņš dusēja netraucēts, tā sakot savās mielēs, nav pārliets no trauka traukā un nekad nav bijis gūstā. Tādēļ tas paturējis savu garžu, viņa smarža palikusi negrozīta.
12 Tādēļ zinait tomēr, nāks dienas“, —tā saka tas Kungs, —„Es sūtīšu vīndarus, kas to pārlies, padarīs tukšas viņa vecās mucas un sasitīs krūzes.
13 Tad Moābs paliks kaunā ar Kā-rnošu, kā Israēla nams palika kaunā ar Bēteli, uz ko tas paļāvās.
14 Kā tad nu jūs varat sacīt: Mēs esam drošsirdīgi karotāji, stipri vīri cīņā!
15 Moāba un viņu pilsētu postītājs jau virzās šurp, moābiešu izlasītā jaunatne sabrūk, lai tiktu nogalināta“, —tā saka tas Ķēniņš, kura vārds ir Kungs Cebaots. —
16 „Moāba gals Ir tuvu klāt, viņa iznīcināšana steidzīgi tuvojas.“
17 Parādiet viņam līdzcietību, jūs viņa kaimiņi un visi, kas viņu pazīstat. Sakait: „Ak kā ir salūzis stiprais valdnieku zizlis un slavenais scepteris!“
18 Kāp zemē no savas goda vietas un sēdies uz kailas zemes, tu iedzīvotāju kopa, Dibonas meita! Jo Moāba postītājs virzās pret tevi un izposta tavas stiprās pilis!
19 Nostājies ceļmalā un raugies, Aroeras iedzīvotāj! Jautā bēgļiem un izglābtajiem: „Kas ir noticis?“
20 Moābs ir kļuvis apkaunots, stāv izmisumā. Raudiet un vaimanājiet! Paziņojiet pie Arnonas, ka moābiešu zeme ir izpostīta!
21 Sods ir nācis pār plašo līdzenumu, pār Holonu, Jachcu un Mefaātu,
22 Pār Dibonu un Nebu un Bet-Diblataimu,
23 Pār Kirjataimu, Bet-Gamulu, pār Bet-Meonu,
24 Pār Kerijotu, Bocru un pār visām Moāba zemes pilsētām, tuvējām un tālajām!
25 „Nocirsts ir Moāba rags, un satriekts ir viņa elkonis!“ —saka tas Kungs.
26 Piedzirdiet Moābu! Jo tas pats sevi ir paaugstinājis un sacēlies pret to Kungu, lai tas sēžas savos paša spļau-dekļos un paliek kaunā!
27 Vai Israēls tev nav bijis par apsmieklu? Vai tad viņš pienākts zagļu starpā, ka tu, par viņu runādams, šaubīgi krati galvu?
28 Atstājiet pilsētas un apmetieties klinšu aizās, jūs Moāba zemes iedzīvo-tāji! Dariet tā kā meža baloži, kas vij savas ligzdas klinšu kraujās tieši virs bezdibeņa!
29 Mēs dzirdējām par Moāba lielo lepnību, par viņa uzpūtību un augstprā-tību, nepakļāvību un augsti lidojošo prātu.
30 „Man labi zināma viņa pārgalvība“, —saka tas Kungs, —„un viņa tukšā dižošanās: visa viņa rīcība ir negodīga.“
31 Tādēļ man jāvaid par Moābu, jāraud par visiem Moāba ļaudīm, dziļi jānopūšas par Kir-Heresas iedzīvotājiem.
32 Vairāk nekā par Jāzeru man jāraud par tevi, tu Sibmas vīna koks! Tavas stīgas stiepjas pāri lielajam ezeram—Nāves jūrai—un sniedzas līdz Jāzeras ezeram. Postītājs uzbrucis tavai dārza augļu un vīna koku ražai.
33 Prieks un līksmība ir pazuduši no auglīgajiem tīrumiem un no visas Moāba zemes. Vīnam mucās Es likšu izbeigties; vīna spaidu vairs neiedarbinās ar gavilēm; dzirdamie skaļie kliedzieni nav vairs nekādas gaviles!
34 No vaidu pilnās Hešbonas viņi liek saviem kliedzieniem aizskanēt līdz Ēleālei, līdz Jachacai, no Coāras līdz Horonaimai, līdz Eglat-Šelišijai, pat Nimrimas ūdeņi paliks par tuksnešainu apvidu.
35 „Es to izbeigšu,“ —tā saka tas Kungs, —„ka Moābs vēl kāptu elku kalnā, lai nestu upuri savam dievam.
36 Tādēļ mana sirds kā drūmi baigs flautas pūtiens smagi sēro par Moābu un par Kir-Heresas iedzīvotājiem kā žēlabu pilns flautas skaņu raksts, jo visas mantas, ko tie ieguvuši un sakrājuši, aizgājušas bojā.
37 Visiem viņiem galvas apcirptas plikas, un visiem bārda noskūta, visiem rokas sagraizītas, un visiem ap gurniem no maisa auduma sēru drēbes.
38 Uz visiem Moāba jumtiem un visās ielās dzirdamas tikai sēras, jo Es satriecu Moābu kā trauku, kas kļuvis nepatīkams!“ —salta tas Kungs.
39 Cik viss Moābā ir pilns izmisuma! Vaimanājiet! Cik kauna pilns Moābs pagriezis muguru! Moābs ir kļuvis visiem saviem kaimiņiem par apsmieklu un par izbaiļu iedvesēju!
40 Jo tā saka tas Kungs: „Redzi, kā ērglis pielido naidnieks un izpleš savus spārnus pār Moābu!“
41 Pilsētas ir uzveiktas, stiprās pilis iekarotas. Moāba karavīriem būs ap sirdi tanī dienā kā sievai dzemdību sāpēs.
42 Moābs tiek izdeldēts, ka tas nav vairs tauta, jo tas ir pārmērīgā pašiedomībā sacēlies pret to Kungu.
43 „Šausmas, bedre un valgi plešas pār jums, Moāba zemes iedzīvotāji!“ tā saka tas Kungs.
44 „Kas izglābsies no šausmām, kritīs bedrē, un kas izkāps no bedres, sapīsies valgos, kad Es visas šīs šausmas sūtīšu pār moābiešiem viņu piemeklē-šanas gadā!“ —saka tas Kungs.
45 Hešbonas ēnā apstājas nogurušie bēgļi, bet uguns izcelsies no Hešbonas un liesmas no Sihonas pils un apsvilinās moābiešu plānumus un cīņas jūkļa vīru pakaušus.
46 Bēdas tev Moāb! Kamoša tauta aizgājusi bojā: tavi dēli aizvesti gūstā, un tavas meitas aizvestas verdzībā. —
47 „Bet Es tomēr atvedīšu atpakaļ pēdējās dienās Moāba cietumniekus!“ —tā saka tas Kungs. —Tik daudz par Moāba sodu.
1 Against Moab thus saith the LORD of hosts, the God of Israel; Woe unto Nebo! for it is spoiled: Kiriathaim is confounded and taken: Misgab is confounded and dismayed. 2 There shall be no more praise of Moab: in Heshbon they have devised evil against it; come, and let us cut it off from being a nation. Also thou shalt be cut down, O Madmen; the sword shall pursue thee. 3 A voice of crying shall be from Horonaim, spoiling and great destruction. 4 Moab is destroyed; her little ones have caused a cry to be heard. 5 For in the going up of Luhith continual weeping shall go up; for in the going down of Horonaim the enemies have heard a cry of destruction. 6 Flee, save your lives, and be like the heath in the wilderness.
7 ¶ For because thou hast trusted in thy works and in thy treasures, thou shalt also be taken: and Chemosh shall go forth into captivity with his priests and his princes together. 8 And the spoiler shall come upon every city, and no city shall escape: the valley also shall perish, and the plain shall be destroyed, as the LORD hath spoken. 9 Give wings unto Moab, that it may flee and get away: for the cities thereof shall be desolate, without any to dwell therein. 10 Cursed be he that doeth the work of the LORD deceitfully, and cursed be he that keepeth back his sword from blood.
11 ¶ Moab hath been at ease from his youth, and he hath settled on his lees, and hath not been emptied from vessel to vessel, neither hath he gone into captivity: therefore his taste remained in him, and his scent is not changed. 12 Therefore, behold, the days come, saith the LORD, that I will send unto him wanderers, that shall cause him to wander, and shall empty his vessels, and break their bottles. 13 And Moab shall be ashamed of Chemosh, as the house of Israel was ashamed of Beth-el their confidence.
14 ¶ How say ye, We are mighty and strong men for the war? 15 Moab is spoiled, and gone up out of her cities, and his chosen young men are gone down to the slaughter, saith the King, whose name is the LORD of hosts. 16 The calamity of Moab is near to come, and his affliction hasteth fast. 17 All ye that are about him, bemoan him; and all ye that know his name, say, How is the strong staff broken, and the beautiful rod! 18 Thou daughter that dost inhabit Dibon, come down from thy glory, and sit in thirst; for the spoiler of Moab shall come upon thee, and he shall destroy thy strong holds. 19 O inhabitant of Aroer, stand by the way, and espy; ask him that fleeth, and her that escapeth, and say, What is done? 20 Moab is confounded; for it is broken down: howl and cry; tell ye it in Arnon, that Moab is spoiled, 21 And judgment is come upon the plain country; upon Holon, and upon Jahazah, and upon Mephaath, 22 And upon Dibon, and upon Nebo, and upon Beth-diblathaim, 23 And upon Kiriathaim, and upon Beth-gamul, and upon Beth-meon, 24 And upon Kerioth, and upon Bozrah, and upon all the cities of the land of Moab, far or near. 25 The horn of Moab is cut off, and his arm is broken, saith the LORD.
26 ¶ Make ye him drunken: for he magnified himself against the LORD: Moab also shall wallow in his vomit, and he also shall be in derision. 27 For was not Israel a derision unto thee? was he found among thieves? for since thou spakest of him, thou skippedst for joy. 28 O ye that dwell in Moab, leave the cities, and dwell in the rock, and be like the dove that maketh her nest in the sides of the hole’s mouth. 29 We have heard the pride of Moab, (he is exceeding proud) his loftiness, and his arrogancy, and his pride, and the haughtiness of his heart. 30 I know his wrath, saith the LORD; but it shall not be so; his lies shall not so effect it . 31 Therefore will I howl for Moab, and I will cry out for all Moab; mine heart shall mourn for the men of Kir-heres. 32 O vine of Sibmah, I will weep for thee with the weeping of Jazer: thy plants are gone over the sea, they reach even to the sea of Jazer: the spoiler is fallen upon thy summer fruits and upon thy vintage. 33 And joy and gladness is taken from the plentiful field, and from the land of Moab; and I have caused wine to fail from the winepresses: none shall tread with shouting; their shouting shall be no shouting. 34 From the cry of Heshbon even unto Elealeh, and even unto Jahaz, have they uttered their voice, from Zoar even unto Horonaim, as an heifer of three years old: for the waters also of Nimrim shall be desolate. 35 Moreover I will cause to cease in Moab, saith the LORD, him that offereth in the high places, and him that burneth incense to his gods. 36 Therefore mine heart shall sound for Moab like pipes, and mine heart shall sound like pipes for the men of Kir-heres: because the riches that he hath gotten are perished. 37 For every head shall be bald, and every beard clipped: upon all the hands shall be cuttings, and upon the loins sackcloth. 38 There shall be lamentation generally upon all the housetops of Moab, and in the streets thereof: for I have broken Moab like a vessel wherein is no pleasure, saith the LORD. 39 They shall howl, saying , How is it broken down! how hath Moab turned the back with shame! so shall Moab be a derision and a dismaying to all them about him. 40 For thus saith the LORD; Behold, he shall fly as an eagle, and shall spread his wings over Moab. 41 Kerioth is taken, and the strong holds are surprised, and the mighty men’s hearts in Moab at that day shall be as the heart of a woman in her pangs. 42 And Moab shall be destroyed from being a people, because he hath magnified himself against the LORD. 43 Fear, and the pit, and the snare, shall be upon thee, O inhabitant of Moab, saith the LORD. 44 He that fleeth from the fear shall fall into the pit; and he that getteth up out of the pit shall be taken in the snare: for I will bring upon it, even upon Moab, the year of their visitation, saith the LORD. 45 They that fled stood under the shadow of Heshbon because of the force: but a fire shall come forth out of Heshbon, and a flame from the midst of Sihon, and shall devour the corner of Moab, and the crown of the head of the tumultuous ones. 46 Woe be unto thee, O Moab! the people of Chemosh perisheth: for thy sons are taken captives, and thy daughters captives.
47 ¶ Yet will I bring again the captivity of Moab in the latter days, saith the LORD. Thus far is the judgment of Moab.
