1 Atskanēja atkal tā Kunga vārds, un tas man sacīja:
2 „Neņem sev sievu, lai tev nav ne dēlu, ne meitu šinī vietā!“
3 Jo tā saka tas Kungs par tiem dēliem un tām meitām, kas piedzims šinī vietā, un par tām mātēm, kas tos dzemdēs, un par tiem tēviem, kas tos dzemdinās šinī zemē:
4 „Tie mirs ar nāvīgām un ciešanu pilnām kaitēm, un tos neapraudās un neapbedīs, tie būs par mēsliem klajam laukam! Zobens un bads tos aprīs, un viņu miesas būs par barību putniem apakš debess un zvēriem laukā!“
5 Vēl tas Kungs pavēlēja tā: „Neej sēru namā un nepiedalies sēru sanāks-mēs, lai tiem parādītu līdzjūtību! Jo Es atrāvu šai tautai savu mieru, savu žēlastību un mīlestību“, —saka tas Kungs.
6 „Tā nomirs šai zemē lieli un mazi un netiks apglabāti, neviens tos neaprau dās, un neviens viņu dēļ nesagraizīsies un nenocirps matus līdz ādai.
7 Ari nesniegs nevienam sēru maizi, lai to iepriecinātu mirušā dēļ. Nevienam nedos dzert sēru kausu iepriecinājumam viņa mirušā tēva vai mātes dēļ. —
8 Neej namā, kur notiek dzīres, pie tiem sēdēt, ar tiem kopā ēst un dzert!
9 Jo tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Tik tiešām, šai vietā Es apklusināšu jūsu dienās jūsu acu priekšā visu skaļāko prieku un jautrību, visas līgavaiņa gaviles un visas līgavas dziesmas!
10 Kad tu pasludināsi šai tautai visus šos vārdus un tie tev jautās: Kāpēc tas Kungs draud mums ar šo lielo nelaimi, un kas ir mūsu noziegums? Un kur ir mūsu grēks, ar ko mēs esam apgrēkojušies pret to Kungu, mūsu Dievu? —
11 Tad atbildi tu tiem: Tāpēc, ka jūsu tēvi Mani atstājuši, —saka tas Kungs, —un skrējuši pie citiem dieviem, tiem kalpojuši un tos pielūguši, bet Mani atstājuši un manus bausļus nav turējuši.
12 Un jūs tāpat grēkojat un vēl vairāk kā jūsu tēvi; jūs staigājat ikviens pēc savas sirds nepakļāvības un Mani neklausāt!
13 Tādēļ Es jūs izraidīšu no šās zemes tādā zemē, ko jūs nepazīstat un ko nepazina arī jūsu tēvi; tur jūs varat kalpot citiem dieviem dienām un naktīm, tādēļ ka Man pret jums vairs nav nekādas žēlastības!
14 Redzi, nāks dienas, —tā saka tas Kungs, —kad nesacīs vairs: Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, kas izveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes!
15 Bet sacīs: Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, kas atveda Israēla bērnus no ziemeļu zemes un no visām zemēm, kur Viņš tos bija izklīdinājis! —jo Es atvedīšu tos atkal viņu zemē, ko Es devu viņu tēviem.
16 Es sūtīšu daudz zvejnieku, —saka tas Kungs, —tie tos ķers kā zivis; tad Es sūtīšu daudz mednieku, un tie viņus gūstīs pa visiem kalniem, pa visiem pakalniem un klinšu aizām,
17 Jo manas acis redz visus viņu ceļus, viņi Man nav apslēpti, un viņu noziegums nav apslēpts manu acu priekšā.
18 Vispirms Es divkārtīgi tiem atmaksāšu par viņu noziegumu un grēku, tādēļ ka tie apgānījuši manu zemi ar savu šausmīgo elka dievu līķiem un piepildījuši mana mantojuma tiesu ar savām negantibām.“
19 Ak Kungs, mans spēks, mana stiprā pils un mans patvērums bēdās! Pie Tevis nāks tautas no pasaules galiem un sacīs: „Tiešām, tie ir tikai māņi, kas bija mūsu tēviem, nebūtnīgi, neīsti dievekļi, kas nevar palīdzēt!
20 Vai tad var cilvēks sev darināt dievus? Tie taču nav īsti dievi!“ —
21 „Tādēļ redzi, Es šoreiz tos vedīšu pie atziņas, Es tiem parādīšu savu roku un savu varu. Tad tie atzīs, ka mans vārds ir: Tas Kungs!“
1 The word of the LORD came also unto me, saying, 2 Thou shalt not take thee a wife, neither shalt thou have sons or daughters in this place. 3 For thus saith the LORD concerning the sons and concerning the daughters that are born in this place, and concerning their mothers that bare them, and concerning their fathers that begat them in this land; 4 They shall die of grievous deaths; they shall not be lamented; neither shall they be buried; but they shall be as dung upon the face of the earth: and they shall be consumed by the sword, and by famine; and their carcases shall be meat for the fowls of heaven, and for the beasts of the earth. 5 For thus saith the LORD, Enter not into the house of mourning, neither go to lament nor bemoan them: for I have taken away my peace from this people, saith the LORD, even lovingkindness and mercies. 6 Both the great and the small shall die in this land: they shall not be buried, neither shall men lament for them, nor cut themselves, nor make themselves bald for them: 7 Neither shall men tear themselves for them in mourning, to comfort them for the dead; neither shall men give them the cup of consolation to drink for their father or for their mother. 8 Thou shalt not also go into the house of feasting, to sit with them to eat and to drink. 9 For thus saith the LORD of hosts, the God of Israel; Behold, I will cause to cease out of this place in your eyes, and in your days, the voice of mirth, and the voice of gladness, the voice of the bridegroom, and the voice of the bride.
10 ¶ And it shall come to pass, when thou shalt shew this people all these words, and they shall say unto thee, Wherefore hath the LORD pronounced all this great evil against us? or what is our iniquity? or what is our sin that we have committed against the LORD our God? 11 Then shalt thou say unto them, Because your fathers have forsaken me, saith the LORD, and have walked after other gods, and have served them, and have worshipped them, and have forsaken me, and have not kept my law; 12 And ye have done worse than your fathers; for, behold, ye walk every one after the imagination of his evil heart, that they may not hearken unto me: 13 Therefore will I cast you out of this land into a land that ye know not, neither ye nor your fathers; and there shall ye serve other gods day and night; where I will not shew you favour.
14 ¶ Therefore, behold, the days come, saith the LORD, that it shall no more be said, The LORD liveth, that brought up the children of Israel out of the land of Egypt; 15 But, The LORD liveth, that brought up the children of Israel from the land of the north, and from all the lands whither he had driven them: and I will bring them again into their land that I gave unto their fathers.
16 ¶ Behold, I will send for many fishers, saith the LORD, and they shall fish them; and after will I send for many hunters, and they shall hunt them from every mountain, and from every hill, and out of the holes of the rocks. 17 For mine eyes are upon all their ways: they are not hid from my face, neither is their iniquity hid from mine eyes. 18 And first I will recompense their iniquity and their sin double; because they have defiled my land, they have filled mine inheritance with the carcases of their detestable and abominable things. 19 O LORD, my strength, and my fortress, and my refuge in the day of affliction, the Gentiles shall come unto thee from the ends of the earth, and shall say, Surely our fathers have inherited lies, vanity, and things wherein there is no profit. 20 Shall a man make gods unto himself, and they are no gods? 21 Therefore, behold, I will this once cause them to know, I will cause them to know mine hand and my might; and they shall know that my name is The LORD.
