1 Klausaities to vārdu, ko tas Kungs jums liek sludināt, Israēla nama ļaudis!
2 Tā saka tas Kungs: „Nepieradiniet sevi pagānu tautu dzīves veidam, neļaujiet iebiedēt sevi debess zīmēm, kā pagāni tās bīstas!
3 Jo pagānu tautu elka dievu iestādījumi un svinīga kalpošana tiem ir tikai tukši nieki: elks pats jau ir tikai mežā cirsts koka gabals, tas ir lietpratēja rokas ar cirvi un grebli izveidots koka darinājums.
4 Viņš to izgrezno ar sudrabu un zeltu, piestiprina ar naglām, tās iesizdams ar kaukli (āmuru), lai tas nešķobās.
5 Tie ir kā putnu biedēkļi sakņu dārzā, tie nerunā, tie jānes rokās, jo tie paši nestaigā. Nebīstaities no tiem, jo tie nevar kaitēt, bet arī ko labu darīt nav viņu varā.“
6 Bet neviena nav tāda kā Tu, ak Kungs! Tu esi liels, un liels ir tavs vārds ar savu spēku!
7 Kas Tevi lai nebītos, Tu tautu ķēniņš? Tiešām, tas Tev nākas, jo starp visiem pagānu tautu gudrajiem visās viņu valstīs nav neviena tāda kā Tu.
8 Tie visi kopā ir negudri un nezinīgi; visa elku gudrība ir—koka gabals.
9 Plāni izkalta sudraba plāksne no Taršišas un zelts no Ufasas, viss kopā koktēlnieka un zeltkaļa darbs; zilā un sarkanā purpura tērpā visi šie veidojumi ir veiklu sava aroda pratēju darināti.
10 Bet tas Kungs ir patiesi Dievs, Viņš ir dzīvais Dievs un mūžīgais ķēniņš, zeme dreb no Viņa dusmām, ūn tautas nevar pastāvēt Viņa bardzībā.
11 Tā jums tiem būs sacīt: „Tiem dieviem, kas nav radījuši debesis un zemi, jāpazūd no zemes un šeit apakš debess!“
12 Viņš tas Kungs radīja zemi ar savu spēku, lika stiprus pamatus pasaules ēkai ar savu gudrību un izsprieda (izplēta) pār visu debesis ar savu atziņu.
13 Kad pērkona dārdos atskan Viņa balss, kad Viņš ūdenim padebešos liek krākt un liek mākoņu segai no zemes galiem klāties visam pān, kad Viņš iededzina zibeņus lietum līstot un izlaiz vētru no tās apslēptām novietnēm,
14 Kā sastindzis tad stāv katrs cilvēks izbrīnā, nevarēdams nekā no visa tā saprast. Un jākaunas tad ikvienam zeltkalim par savu darināto tēlu, jo tikai māns ir viņa izlietais elks, nekāda dzīvība nemīt tajā.
15 Nekas cits kā tukšu un neprātīgu iedomu veidojumi ir tie, smieklīgi darinājumi; kad to soda diena būs pienākusi, tad viņiem ir gals.
16 Bet ne tāda ir Jēkaba mantojuma daļa; nē, Viņš ir visu liem radītājs, un Israēls ir Viņa mantojuma cilts: Tas Kungs Cebaots ir Viņa vārds.
17 Savāc savu mantas nastu kopā, Ciānas meita, no visas zemes, tu, kas sēdi aplenkuma grūtībās.
18 Jo tā saka tas Kungs: „Es izmetīšu šoreiz iedzīvotājus laukā no zemes un tos nolikšu smagā stāvoklī, lai tie nāk pie atzīšanas!“
19 —„Bēdas man manas nelaimes dēļ! Sitiens, kas mani ķēris, ir smags! Bet es saku: Tās ir manas ciešanas, man tās jānes!
20 Mana telts ir sagrauta, visas telts saites sarautas. Mani bērni mani atstājuši, to vairs man nav; nav neviena, kas turpmāk uzceltu manu telti un pārklātu to ar telts segu!
21 Jo mani gani ir bijuši apmāti un nav meklējuši to Kungu, tādēļ tiem nebija panākumu, un viss viņu ganāmais pulks ir izklīdis.“ —
22 Klau! Kas dzirdams? Redzi, tuvojas liela dunoņa no ziemeļu zemes, lai izpostītu Jūdas pilsētas, padarītu tās par mitekli tuksneša zvēriem!
23 Es zinu, Kungs, ka cilvēka liktenis nestāv viņa paša rokās, ka savā dzīvē vīrs nevar pats droši noteikt savu ceļu.
24 Pārmāci mani, Kungs, bet ar žēlastību un ne savā bardzībā, ka Tu mani galīgi neiznīcini!
25 Izlej savas dusmas pār pagānu tautām, kas Tevi nepazīst, un pār tām ciltīm, kas nepiesauc tavu vārdu! Jo tie Jēkabu aprijuši, viņu galīgi apēduši un viņa druvas nopostījuši!
1 Hear ye the word which the LORD speaketh unto you, O house of Israel: 2 Thus saith the LORD, Learn not the way of the heathen, and be not dismayed at the signs of heaven; for the heathen are dismayed at them. 3 For the customs of the people are vain: for one cutteth a tree out of the forest, the work of the hands of the workman, with the axe. 4 They deck it with silver and with gold; they fasten it with nails and with hammers, that it move not. 5 They are upright as the palm tree, but speak not: they must needs be borne, because they cannot go. Be not afraid of them; for they cannot do evil, neither also is it in them to do good. 6 Forasmuch as there is none like unto thee, O LORD; thou art great, and thy name is great in might. 7 Who would not fear thee, O King of nations? for to thee doth it appertain: forasmuch as among all the wise men of the nations, and in all their kingdoms, there is none like unto thee. 8 But they are altogether brutish and foolish: the stock is a doctrine of vanities. 9 Silver spread into plates is brought from Tarshish, and gold from Uphaz, the work of the workman, and of the hands of the founder: blue and purple is their clothing: they are all the work of cunning men . 10 But the LORD is the true God, he is the living God, and an everlasting king: at his wrath the earth shall tremble, and the nations shall not be able to abide his indignation. 11 Thus shall ye say unto them, The gods that have not made the heavens and the earth, even they shall perish from the earth, and from under these heavens. 12 He hath made the earth by his power, he hath established the world by his wisdom, and hath stretched out the heavens by his discretion. 13 When he uttereth his voice, there is a multitude of waters in the heavens, and he causeth the vapours to ascend from the ends of the earth; he maketh lightnings with rain, and bringeth forth the wind out of his treasures. 14 Every man is brutish in his knowledge: every founder is confounded by the graven image: for his molten image is falsehood, and there is no breath in them. 15 They are vanity, and the work of errors: in the time of their visitation they shall perish. 16 The portion of Jacob is not like them: for he is the former of all things; and Israel is the rod of his inheritance: The LORD of hosts is his name.
17 ¶ Gather up thy wares out of the land, O inhabitant of the fortress. 18 For thus saith the LORD, Behold, I will sling out the inhabitants of the land at this once, and will distress them, that they may find it so .
19 ¶ Woe is me for my hurt! my wound is grievous: but I said, Truly this is a grief, and I must bear it. 20 My tabernacle is spoiled, and all my cords are broken: my children are gone forth of me, and they are not: there is none to stretch forth my tent any more, and to set up my curtains. 21 For the pastors are become brutish, and have not sought the LORD: therefore they shall not prosper, and all their flocks shall be scattered. 22 Behold, the noise of the bruit is come, and a great commotion out of the north country, to make the cities of Judah desolate, and a den of dragons.
23 ¶ O LORD, I know that the way of man is not in himself: it is not in man that walketh to direct his steps. 24 O LORD, correct me, but with judgment; not in thine anger, lest thou bring me to nothing. 25 Pour out thy fury upon the heathen that know thee not, and upon the families that call not on thy name: for they have eaten up Jacob, and devoured him, and consumed him, and have made his habitation desolate.
