1 Tad visi Israēla bērni izgāja laukā, un draudze sapulcējās kā viens vienīgs vīrs, sākot no Dana līdz Bēršebai, arī Gileādas zeme, pie tā Kunga Micpā.
2 Un visi tautas vadītāji nostājās kopā, itin visi, —visas Israēla ciltis sanāca kopā Dieva tautas draudzē, četrsimttūkstoš kājnieki, kas bija bruņoti ar zobeniem.
3 Un Benjamīna bērni dzirdēja, ka Israēla bērni ir sapulcējušies Micpā. Bet Israēla bērni jautāja: „Paskaidrojiet, kā šis ļaunais notikums ir norisinājies?“
4 Tad tas vīrs, tas Ievīts, nomaitātās sievas vīrs, atbildēja un sacīja: „Es nonācu kopā ar savu blakus sievu Gibeā, kuļ-a atrodas Benjamīna daļā, lai tur paliktu par nakti.
5 Tad sacēlās pret mani Gibeas varas vīri, un tie mani aplenca nakts laikā tanī namā; mani pašu viņi bija nodomājuši nogalināt, bet manu blakus sievu tie izvaroja tā, ka tā nomira.
6 Tad es ņēmu savu blakus sievu, sadalīju viņu gabalos, un šos gabalus es izsūtīju pa visām Israēla dzimtīpašumu daļām, jo tie ir izdarījuši asinsdarbu un negantību Israēlā.
7 Jūs visi esat še sapulcējušies, jūs, Israēla bērni; tad nu tagad, šeit pat, pārrunājiet šo notikumu un pieņemiet lēmumu!“
8 Un visa tauta vienprātīgi cēlās kā viens vienīgs vīrs un sacīja: „Mēs neiesim neviens savā teltī, un mēs neviens neatgriezīsimies savā namā,
9 Bet rīkosimies ar Gibeu tā, ka celsimies pret to, kā mesli krīt!
10 Mēs ņemsim desmit vīrus no simta no itin visām Israēla ciltīm, tāpat simts vīrus no tūkstoša un tūkstoš vīrus no desmit tūkstošiem, tie lai sagādā ceļa maizi karaspēkam, lai mēs varētu iet karot pret Gibeu Benjamīna ciltī, kas sadu vispārēju apkaunojumu ir nodarī-jusi Israēlam.“
11 Un tā sapulcējās visi Israēla vīri pret šo pilsētu, tik cieši saslēgušies kopā kā viens vienīgs vīrs.
12 Un Israēla ciltis izsūtīja vīrus pa visu Benjamīna cilti, sacīdamās: „Kas tas ir par ļaunu darbu, kas pie jums ir noticis?
13 Tad nu tagad izdodiet tos vīrus, šos ļaundarus, kuri atrodas Gibeā, lai mēs viņus nogalinām, un lai ļaunums tiktu no Israēla izskausts!“ Bet Benjamīna bērni negribēja klausīt savu brāļu, Israēla bērnu, balsi.
14 Un Benjamīna bērni sapulcējās no tām pilsētām, kas bija Gibeas apkārtnē, lai dotos karā pret Israēla bērniem.
15 Un Benjamīna karotāju no pilsētām, kas tika tanī dienā iesaukti un pārbaudīti, bija divdesmit seši tūkstoši ar zobeniem apbruņotu vīru, neskaitot Gibeas iedzīvotājus, kur tika iesaukti septiņi simti izlasītu vīru.
16 Starp visiem šiem vīriem septiņi simti bija izlasīti vīri, kas bija kreiļi; visi tie meta akmeņus ar lingu uz mata, ka tie negāja garām.
17 Un Israēla vīru, kas tika pārskaitīti, neieskaitot Benjamīna vīrus, bija četri simti tūkstoši, visi apbruņoti ar zobenu, un visi tie bija cīņai spējīgi karavīri.
18 Tā Israēla bērni cēlās, nogāja uz Bēteli un vaicāja Dievu un sacīja: „Kurš no mums lai dodas pirmais karā pret Benjamiņā dēliem?“ Un tas Kungs viņiem atbildēja: „Lai Jūda sāk!“
19 Tad Israēla bērni cēlās agri no rīta un uzcēla teltis pret Gibeu.
20 Tā Israēla vīri izgāja cīnīties pret Benjamiņu, un viņi gatavojas kaujai ar tiem pie Gibeas.
21 Tad Benjamīna dēli izgāja no Gibeas, un tanī dienā tie nogalināja divdesmit divus tūkstošus Israēla kara-vīru un noguldīja tos zemē.
22 Bet kara saime, Israēla vīri, nezaudēja dūšu un no jauna sakārtojās kaujai tanī pašā vietā, kurā tie bija kaujai gatavojušies pirmajā dienā.
23 Bet iepriekš Israēla vīri devās kalnup un raudāja tā Kunga priekšā līdz vakaram, un viņi vaicāja to Kungu sacīdami: „Vai lai mēs turpinām cīņu pret Benjamīna bērniem, saviem ciltsbrāļiem?“ Un tas Kungs atbildēja: „Dodieties pret tiem!“
24 Kad nu nākošajā dienā Israēla bērni izgāja pret Benjamīna bērniem,
25 Tad Benjamīna dēli atkal iznāca no Gibeas viņiem pretī ari šinī dienā, un tie atkal noguldīja zemē no Israēla bērniem astoņpadsmit tūkstošus vīru, kas visi bija apbruņojušies ar zobeniem.
26 Tad visi Israēla bērni un visi Israēla karavīri devās augšup uz Bēteli un vaimanāja un uzkavējās tā Kunga priekšā. Viņi gavēja tanī dienā līdz vakaram un nesa dedzināmos upupus un kaujamos pateicības upurus tā Kunga priekšā.
27 Un Israēla bērni vaicāja to Kungu, jo tur tanīs dienās bija novietots Dieva derības šķirsts.
28 Un tanīs dienās Pinehass, Ārona dēla Eleāzara dēls, nostājās tā priekšā un prasīja: „Vai man vēl joprojām karot pret saviem ciltsbrāļiem, Benjamīna dēliem, jeb vai lai es pārtraucu kara darbību?“ Bet tas Kungs sacīja: „Dodieties uzbrukumā, jo rītu Es tos nodošu tavā rokā!“
29 Tad Israēls lika saviem kareivjiem apslēpties visapkārt ap Gibeu.
30 Kad israēlieši devās pret benjamīniešiem trešajā dienā, tie izvērsās kaujas kārtībā pret Gibeu kā jau abās iepriekšējās reizēs.
31 Bet Benjamīna dēli iznāca israēliešiem pretī un ļāvās aizvilināties no pilsētas. Tie sāka kaut dažus atsevišķus karavīrus, kā tie tos iepriekšējo un aizviņu reizi bija nogalinājuši pie ceļiem, no kupem viens ved augšup uz Bēteli, bet otrs lejup uz Gibeu pa laukiem. Tā krita ap trīsdesmit vīru Israēla pusē.
32 Tad Benjamīna dēli sacīja: „Viņi tiks sakauti kā līdz šim.“ Bet Israēla bērni bija norunājuši: „Bēgsim un aizvilināsim tos tālāk nost no pilsētas uz lauku ceļiem!“
33 Tad ikviens Israēla karavīrs pameta Bēteli. savu vietu, un tie nostājās atkal pie Baāl-Tamāras, bet tie, kas bija aizsegā, izlauzās no savām paslēptuvēm Gibeas līdzenumā.
34 Tā tagad nostājās pret viņiem pie Gibeas desmit tūkstoši izlasītu viru no visa Israēla, un kauja bija briesmīga; tikai Benjamīna dēli nemaz nenojauta, ka tik tuvu ir viņu nelaime.
35 Tā tas Kungs sita Benjamiņu Israēla labā, jo Israēla bērni tanī dienā noguldīja Benjamīna pusē divdesmit piecus tūkstošus un simts vīru, kufi visi bija apbruņojušies ar zobeniem.
36 Tad tikai Benjamīna dēli saprata, ka tie ir sakauti; bet Israēla bērni deva Benjamiņam atvēzu, jo viņi paļāvās uz tiem, kas bija pret Gibeu novietoti aizsegā.
37 Bet aizsegā atstātie steidzās un uzbruka Gibcai; tā tie karavīri, kas bija apslēpušies aizsegā, ielauzās pilsētā un nokāva visus pilsētas iedzīvotājus ar zobenu.
38 Un starp Israēla vīriem un tiem, kas atradās paslēpušies aizsegā, pastāvēja noruna, ka tiem bija likt augsti pacelties dūmiem no pilsētas.
39 Kad nu Israēla viri kaujā pagriezās un metās bēgt un Bcnjamīns jau paguva dažus no Israēla vīriem nokaut, aptuveni trīsdesmit, tad viņi domāja, ka Israēla vīri ir jau galīgi sakauti kā agrākajās kaujās.
40 Un tieši tad no pilsētas pacēlās norunātā zīme—dūmu stabs, un kad nu tagad Benjamīns skatījās atpakaļ, redzi, tad visā pilsētā cēlās liesmas pret debesīm.
41 Un te Israēla vīri griezās atpakaļ, bet Benjamīna cīnītāji iztrūcinājās, jo tie redzēja, ka viņiem draud galīga iznīcināšana.
42 Tad viņi nogriezās Israēla vīru priekšā uz tuksneša ceļu, bet kauja sekoja viņiem pa pēdām, jo tie, kas bija āra iznākuši no pilsētas, viņus apkāva, ar viņiem sajaukušies.
43 Tā viņi ielenca Benjamīnu un to vajāja līdz Menuai, tos galīgi samīdami kādā vietā iepretī Gibeai uz austrumiem no tās.
44 Un no Benjamīna karavīriem krita astoņpadsmit tūkstoši viru, kas visi bija spēcīgi cīnītāji.
45 Gan citi apgriezās un bēga līdz Rimonas klintij tuksnesī, bet tie, viņiem pa ceļiem pakaļ dzīdamies, apkāva vēl piectūkstoš vīrus, un viņi tiem sekoja pa pēdām līdz Gideomai un no to skaita nosita vēl divi tūkstoši vīrus.
46 Tā pavisam šinī dienā to, kas krita Benjamīna pusē, bija divdesmit pieci tūkstoši vīru, kas visi bija apbruņoti ar zobeniem, spēka pilni karotāji.
47 Bet tikai seši simti vīru pagriezās un bēga uz Rimonas klinti tuksnesī, un tie palika pie Rimonas klints četrus mēnešus.
48 Bet Israēla cīnītāji atgriezās atpakaļ pie Benjamīna bērniem un nokāva tos pilsētā ar zobena asmeni, nogalinādami it visu, ko vien viņi atrada, iesākot ar vīriem un beidzot ar lopiem; arī visus ciemus, ko viņi atrada, viņi pilnīgi nopostīja ar uguni.
1 Then all the children of Israel went out, and the congregation was gathered together as one man, from Dan even to Beer-sheba, with the land of Gilead, unto the LORD in Mizpeh. 2 And the chief of all the people, even of all the tribes of Israel, presented themselves in the assembly of the people of God, four hundred thousand footmen that drew sword. 3 (Now the children of Benjamin heard that the children of Israel were gone up to Mizpeh.) Then said the children of Israel, Tell us , how was this wickedness? 4 And the Levite, the husband of the woman that was slain, answered and said, I came into Gibeah that belongeth to Benjamin, I and my concubine, to lodge. 5 And the men of Gibeah rose against me, and beset the house round about upon me by night, and thought to have slain me: and my concubine have they forced, that she is dead. 6 And I took my concubine, and cut her in pieces, and sent her throughout all the country of the inheritance of Israel: for they have committed lewdness and folly in Israel. 7 Behold, ye are all children of Israel; give here your advice and counsel.
8 ¶ And all the people arose as one man, saying, We will not any of us go to his tent, neither will we any of us turn into his house. 9 But now this shall be the thing which we will do to Gibeah; we will go up by lot against it; 10 And we will take ten men of an hundred throughout all the tribes of Israel, and an hundred of a thousand, and a thousand out of ten thousand, to fetch victual for the people, that they may do, when they come to Gibeah of Benjamin, according to all the folly that they have wrought in Israel. 11 So all the men of Israel were gathered against the city, knit together as one man.
12 ¶ And the tribes of Israel sent men through all the tribe of Benjamin, saying, What wickedness is this that is done among you? 13 Now therefore deliver us the men, the children of Belial, which are in Gibeah, that we may put them to death, and put away evil from Israel. But the children of Benjamin would not hearken to the voice of their brethren the children of Israel: 14 But the children of Benjamin gathered themselves together out of the cities unto Gibeah, to go out to battle against the children of Israel. 15 And the children of Benjamin were numbered at that time out of the cities twenty and six thousand men that drew sword, beside the inhabitants of Gibeah, which were numbered seven hundred chosen men. 16 Among all this people there were seven hundred chosen men lefthanded; every one could sling stones at an hair breadth , and not miss. 17 And the men of Israel, beside Benjamin, were numbered four hundred thousand men that drew sword: all these were men of war.
18 ¶ And the children of Israel arose, and went up to the house of God, and asked counsel of God, and said, Which of us shall go up first to the battle against the children of Benjamin? And the LORD said, Judah shall go up first. 19 And the children of Israel rose up in the morning, and encamped against Gibeah. 20 And the men of Israel went out to battle against Benjamin; and the men of Israel put themselves in array to fight against them at Gibeah. 21 And the children of Benjamin came forth out of Gibeah, and destroyed down to the ground of the Israelites that day twenty and two thousand men. 22 And the people the men of Israel encouraged themselves, and set their battle again in array in the place where they put themselves in array the first day. 23 (And the children of Israel went up and wept before the LORD until even, and asked counsel of the LORD, saying, Shall I go up again to battle against the children of Benjamin my brother? And the LORD said, Go up against him.) 24 And the children of Israel came near against the children of Benjamin the second day. 25 And Benjamin went forth against them out of Gibeah the second day, and destroyed down to the ground of the children of Israel again eighteen thousand men; all these drew the sword.
26 ¶ Then all the children of Israel, and all the people, went up, and came unto the house of God, and wept, and sat there before the LORD, and fasted that day until even, and offered burnt offerings and peace offerings before the LORD. 27 And the children of Israel enquired of the LORD, (for the ark of the covenant of God was there in those days, 28 And Phinehas, the son of Eleazar, the son of Aaron, stood before it in those days,) saying, Shall I yet again go out to battle against the children of Benjamin my brother, or shall I cease? And the LORD said, Go up; for to morrow I will deliver them into thine hand. 29 And Israel set liers in wait round about Gibeah. 30 And the children of Israel went up against the children of Benjamin on the third day, and put themselves in array against Gibeah, as at other times. 31 And the children of Benjamin went out against the people, and were drawn away from the city; and they began to smite of the people, and kill, as at other times, in the highways, of which one goeth up to the house of God, and the other to Gibeah in the field, about thirty men of Israel. 32 And the children of Benjamin said, They are smitten down before us, as at the first. But the children of Israel said, Let us flee, and draw them from the city unto the highways. 33 And all the men of Israel rose up out of their place, and put themselves in array at Baal-tamar: and the liers in wait of Israel came forth out of their places, even out of the meadows of Gibeah. 34 And there came against Gibeah ten thousand chosen men out of all Israel, and the battle was sore: but they knew not that evil was near them. 35 And the LORD smote Benjamin before Israel: and the children of Israel destroyed of the Benjamites that day twenty and five thousand and an hundred men: all these drew the sword. 36 So the children of Benjamin saw that they were smitten: for the men of Israel gave place to the Benjamites, because they trusted unto the liers in wait which they had set beside Gibeah. 37 And the liers in wait hasted, and rushed upon Gibeah; and the liers in wait drew themselves along, and smote all the city with the edge of the sword. 38 Now there was an appointed sign between the men of Israel and the liers in wait, that they should make a great flame with smoke rise up out of the city. 39 And when the men of Israel retired in the battle, Benjamin began to smite and kill of the men of Israel about thirty persons: for they said, Surely they are smitten down before us, as in the first battle. 40 But when the flame began to arise up out of the city with a pillar of smoke, the Benjamites looked behind them, and, behold, the flame of the city ascended up to heaven. 41 And when the men of Israel turned again, the men of Benjamin were amazed: for they saw that evil was come upon them. 42 Therefore they turned their backs before the men of Israel unto the way of the wilderness; but the battle overtook them; and them which came out of the cities they destroyed in the midst of them. 43 Thus they inclosed the Benjamites round about, and chased them, and trode them down with ease over against Gibeah toward the sunrising. 44 And there fell of Benjamin eighteen thousand men; all these were men of valour. 45 And they turned and fled toward the wilderness unto the rock of Rimmon: and they gleaned of them in the highways five thousand men; and pursued hard after them unto Gidom, and slew two thousand men of them. 46 So that all which fell that day of Benjamin were twenty and five thousand men that drew the sword; all these were men of valour. 47 But six hundred men turned and fled to the wilderness unto the rock Rimmon, and abode in the rock Rimmon four months. 48 And the men of Israel turned again upon the children of Benjamin, and smote them with the edge of the sword, as well the men of every city, as the beast, and all that came to hand: also they set on fire all the cities that they came to.
