1 Ak kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē, ka kalni sakustētos tava vaiga priekšā!
2 Kā uguns aizdedzina žagarus un kā ūdens no uguns vārās, —ka tā tavs vārds lai kļūtu pazīstams taviem pretiniekiem, ka tā lai pagāni drebētu tavā priekšā,
3 Kad Tu dari lielus brīnumus, kas pārsniedz mūsu cerības! Kaut Tu nonāktu zemē, ka kalni sakustētos tava vaiga priekšā!
4 Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz viņu.
5 Tu labprāt nāc pie tā, kas taisnību dara ar prieku, pie tiem, kas tavos ceļos piemin Tevi. Bet tomēr? Ir iedegušās tavas dusmas, jo mēs esam grēkojuši, būdami Tev vienmēr neuzticīgi un no Tevis atkrītot.
6 Tā mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņams tērps. Mēs novīstam kā lapas, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš.
7 Un nav neviena, kas piesauc tavu vārdu, kas uzmostas un tvejras pie Tevis, jo Tu apslēp mums savu vaigu un atstāj mūs, ka mēs nonīkstam savos grēkos.
8 Bet, ak Kungs, Tu esi taču mūsu Tēvs! Mēs esam māls, bet Tu mūsu izveidotājs, mēs visi esam tavu roku darbs. —
9 Nedusmo, Kungs, tik ļoti un nepiemini mūžīgi mūsu noziegumu! Uzlūko jele mūs, mēs visi esam tava tauta!
10 Tavas svētās pilsētas ir kļuvušas par tuksnesi, Ciāna ir tuksnesis, un Jeruzāleme ir drupu kaudze!
11 Mūsu skaistais un svētais dievnams, kur mūsu tēvi Tevi slavēja, ir kritis ugunij par laupījumu, un visas mūsu mīļās vietiņas ir drupās!
12 Vai Tu, Kungs, to visu redzēdams, cietīsi klusu un mūs tik loti apbēdināsi?
1 Oh that thou wouldest rend the heavens, that thou wouldest come down, that the mountains might flow down at thy presence, 2 As when the melting fire burneth, the fire causeth the waters to boil, to make thy name known to thine adversaries, that the nations may tremble at thy presence! 3 When thou didst terrible things which we looked not for, thou camest down, the mountains flowed down at thy presence. 4 For since the beginning of the world men have not heard, nor perceived by the ear, neither hath the eye seen, O God, beside thee, what he hath prepared for him that waiteth for him. 5 Thou meetest him that rejoiceth and worketh righteousness, those that remember thee in thy ways: behold, thou art wroth; for we have sinned: in those is continuance, and we shall be saved.
6 But we are all as an unclean thing , and all our righteousnesses are as filthy rags; and we all do fade as a leaf; and our iniquities, like the wind, have taken us away. 7 And there is none that calleth upon thy name, that stirreth up himself to take hold of thee: for thou hast hid thy face from us, and hast consumed us, because of our iniquities. 8 But now, O LORD, thou art our father; we are the clay, and thou our potter; and we all are the work of thy hand.
9 ¶ Be not wroth very sore, O LORD, neither remember iniquity for ever: behold, see, we beseech thee, we are all thy people. 10 Thy holy cities are a wilderness, Zion is a wilderness, Jerusalem a desolation. 11 Our holy and our beautiful house, where our fathers praised thee, is burned up with fire: and all our pleasant things are laid waste. 12 Wilt thou refrain thyself for these things , O LORD? wilt thou hold thy peace, and afflict us very sore?
