1 Uzklausait mani jūs, kas tiecaties pēc taisnības, jūs, kas mīlat to Kungu! Uzlūkojiet to klinti, no kuras esat cirsti, un to akas dzīli, no kuras esat izrakti!
2 Uzlūkojiet Ābrahāmu, savu tēvu, un Sāru, kas jūs ar sāpēm dzemdējusi! Viņš bija vēl viens, kad Es viņu aicināju, bet Es viņu svētīju un vairoju.
3 Jo tas Kungs sajūt žēlastību pret Ciānu, žēlastību pret visām tās drupu kaudzēm, Viņš padarīs visu tās tuksnešu kopu par Ēdeni un tās tuksnesīgo klajumu par tā Kunga dārzu. Tur radīsies tad prieks un līksmība, tur atskanēs pateicības un slavas dziesmas.
4 Klausaities uz Mani jūs, mana tauta, atveriet savas ausis, manas tautas locekļi 1 Jo likumi un pamācība nāks no Manis, savu taisnību Es gribu padarīt tautām par vadītāju gaismu.
5 Mana taisnība ir tuvu, mana pal dzība tuvojas. Manas rokas tiesās tautas, uz mani raugās cerībā jūras salas, un no manas rokas tās gaida palīdzību.
6 Paceliet savas acis uz debesīm augšā un skataities lejup uz zemi! Jo debesis izkūpēs kā dūmi, un zeme sadils un sabirzīs kā drēbe, un tās iedzīvotāji nobeigsies kā odi. Taču mana palīdzība paliks mūžīgi, un mana taisnība nezudīs.
7 Uzklausait mani jūs, kas pazīstat taisnību un mīlat to, jūs ļaudis, kam sirdī mani baušļi! Nebīstieties no cilvēku nievāšanām un neizbīstaities no viņu paļājumiem!
8 Jo kodes viņus saēdis kā drēbi un dažādi grauzēji kukaiņi kā vilnu, bet mana taisnība paliks mūžīgi un mana palīdzība uz radu radiem.
9 Celies, celies un apjozies ar spēku, tu, tā Kunga elkonis! Celies kā sendienās, vecu vecos laikos! Vai ne tu pāršķēli Rahabu un nodūri jūras pūķi?
10 Vai ne tu padarīji jūru sausu, nosusināji lielos ūdens plūdus un pārvērti jūras dziļumus par staigājamu ceļu, lai izglābtie varētu pa to iziet?
11 Tā atgriezīsies tā Kunga atpirktie ar gavilēm Ciānā, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksme pildīs viņu sirdis, no viņiem atstāsies skumjas un bēdas.
12 Es, Es esmu tavs iepriecinātājs! Kādēļ tu bīsties no mirstīgiem clivēkiem, no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle,
13 Un tomēr aizmirsti to Kungu, savu radītāju, kas izplētis un izspriedzis debesis un licis zemei pamatus, un ka tu dzīvoji mūžīgās bailēs no apspiedēja niknuma, kad tas taisījās tevi samaitāt? Kur tad nu palicis šis apspiedēja niknums?
14 Un drīzi jo drīzi saistītais būs svabads no važām un nemirs un neno-grims pazemē; arī maizes tam netrūks,
15 Tik tiešām, ka Es esmu tas Kungs tavs Dievs, kas saviļņo jūru, ka tās viļņi krāc: Kungs Cebaots ir Viņa vārds, —
16 Un Es ieliku savus vārdus tavā mutē un tevi pasargāju savas rokas ēnā, lai Es (no jauna) radītu debesis, liktu zemei pamatus un sacītu Ciānai: „Tu esi mana tauta!“
17 Mosties, mosties, celies, Jeruzāleme, kas tu esi dzērusi no tā Kunga rokas Viņa dusmības kausu, iztukšojusi līdz dibenam reibinātājas dziras kausu!
18 No visiem tās dzemdētiem dēliem nebija neviena, kas to būtu izvadījis drošībā un miera vietā; no tās uzaudzinātiem dēliem nebija neviena, kas to būtu ņēmis pie rokas.
19 Divkārtīgs likteņa sitiens ķēra tevi, —bet kas gan sajūt līdzcietību pret tevi? —Tur bija varmācība un posts, bads un zobens. Kā Es gan būtu varējis tevi iepriecināt?
20 Tavi dēli gulēja nevarīgi visos ielu stūros kā stirna tīklā, tā Kunga, tava Dieva, dusmu un draudu ķerti.
21 Tādēļ uzklausi šos vārdus, tu nelaimīgā, kas esi apreibusi, bet ne no vīna!
22 Tā saka tas Kungs, Visuvarenais un tavs Dievs, kas aizstāv savas tautas lietu: „Redzi, Es izņēmu no tavām rokām reibinātāju kausu, savu dusmu kausu! Tev nebūs turpmāk vairs no tā jādzer,
23 Bet Es to ielikšu tavu apspiedēju rokās, kas tev zobgalīgi kādreiz uzsau-kuši: Noliecies, lai mēs kāpjam tev pāri! Tev vajadzēja noliekt savu muguru pilnīgi pie zemes, ka tā ir par ceļu tiem, kas pa to virzās.“
1 Hearken to me, ye that follow after righteousness, ye that seek the LORD: look unto the rock whence ye are hewn, and to the hole of the pit whence ye are digged. 2 Look unto Abraham your father, and unto Sarah that bare you: for I called him alone, and blessed him, and increased him. 3 For the LORD shall comfort Zion: he will comfort all her waste places; and he will make her wilderness like Eden, and her desert like the garden of the LORD; joy and gladness shall be found therein, thanksgiving, and the voice of melody.
4 ¶ Hearken unto me, my people; and give ear unto me, O my nation: for a law shall proceed from me, and I will make my judgment to rest for a light of the people. 5 My righteousness is near; my salvation is gone forth, and mine arms shall judge the people; the isles shall wait upon me, and on mine arm shall they trust. 6 Lift up your eyes to the heavens, and look upon the earth beneath: for the heavens shall vanish away like smoke, and the earth shall wax old like a garment, and they that dwell therein shall die in like manner: but my salvation shall be for ever, and my righteousness shall not be abolished.
7 ¶ Hearken unto me, ye that know righteousness, the people in whose heart is my law; fear ye not the reproach of men, neither be ye afraid of their revilings. 8 For the moth shall eat them up like a garment, and the worm shall eat them like wool: but my righteousness shall be for ever, and my salvation from generation to generation.
9 ¶ Awake, awake, put on strength, O arm of the LORD; awake, as in the ancient days, in the generations of old. Art thou not it that hath cut Rahab, and wounded the dragon? 10 Art thou not it which hath dried the sea, the waters of the great deep; that hath made the depths of the sea a way for the ransomed to pass over? 11 Therefore the redeemed of the LORD shall return, and come with singing unto Zion; and everlasting joy shall be upon their head: they shall obtain gladness and joy; and sorrow and mourning shall flee away. 12 I, even I, am he that comforteth you: who art thou, that thou shouldest be afraid of a man that shall die, and of the son of man which shall be made as grass; 13 And forgettest the LORD thy maker, that hath stretched forth the heavens, and laid the foundations of the earth; and hast feared continually every day because of the fury of the oppressor, as if he were ready to destroy? and where is the fury of the oppressor? 14 The captive exile hasteneth that he may be loosed, and that he should not die in the pit, nor that his bread should fail. 15 But I am the LORD thy God, that divided the sea, whose waves roared: The LORD of hosts is his name. 16 And I have put my words in thy mouth, and I have covered thee in the shadow of mine hand, that I may plant the heavens, and lay the foundations of the earth, and say unto Zion, Thou art my people.
17 ¶ Awake, awake, stand up, O Jerusalem, which hast drunk at the hand of the LORD the cup of his fury; thou hast drunken the dregs of the cup of trembling, and wrung them out. 18 There is none to guide her among all the sons whom she hath brought forth; neither is there any that taketh her by the hand of all the sons that she hath brought up. 19 These two things are come unto thee; who shall be sorry for thee? desolation, and destruction, and the famine, and the sword: by whom shall I comfort thee? 20 Thy sons have fainted, they lie at the head of all the streets, as a wild bull in a net: they are full of the fury of the LORD, the rebuke of thy God.
21 ¶ Therefore hear now this, thou afflicted, and drunken, but not with wine: 22 Thus saith thy Lord the LORD, and thy God that pleadeth the cause of his people, Behold, I have taken out of thine hand the cup of trembling, even the dregs of the cup of my fury; thou shalt no more drink it again: 23 But I will put it into the hand of them that afflict thee; which have said to thy soul, Bow down, that we may go over: and thou hast laid thy body as the ground, and as the street, to them that went over.
