1 Uzklausait mani, jūj-as salas, un ņemiet vērā, tālās tautas! Tas Kungs aicināja mani jau no mātes miesām, jau no manas mātes klēpja Viņš domāja un atcerējās par manu vārdu.
2 Un Viņš man piešķīra muti kā asu zobenu un mani paglabāja savas rokas ēnā. Viņš izveidoja mani par spožu bultu, paglabāja mani savā bultu somā
3 Un teica: „Tu esi mans kalps, Israēl, kufā Es gribu parādīt savu godību un gribu daudzināts būt.“
4 Es savukārt nodomāju: „Es velti esmu pūlējies, es lieki un ne par ko esmu šķiedis savu spēku; tomēr mana taisnība ir pie tā Kunga, un mana alga mana Dieva rokā.“
5 Tad tas Kungs teica, kas mani no mātes miesām izredzējis par savu kalpu, lai es atgrieztu pie Viņa Jēkabu un pulcinātu ap Viņu Israēlu, —es tiešām esmu pagodināts tā Kunga acīs, un mans Dievs ir mans stiprums, —
6 Un tad Viņš teica: „Tas ir par maz, ka tu esi mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu pagāniem, ka tu būtu manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam.“
7 Tā saka tas Kungs, Israēla Pestītājs, viņa Svētais, nicinātai dvēselei, novārtā liktai tautai un apspiedēju kalpam: „Ķēniņi to redzēs un piecelsies, un labieši un valdnieki zemosies tā Kunga dēļ, jo Viņš ir uzticīgs, Israēla Svētā dēļ, kas tevi izredzējis.“
8 Tā saka vēl tas Kungs: „Es tevi paklausīju žēlastības laikā un tev palī-dzēju svētības dienā; Es tevi pasargāju un padarīju tevi par tautas apvienības iemiesotāju, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu
9 Un lai sacītu cietumniekiem: Nāciet laukā! —bet tiem, kas sēd tumsā: Nāciet gaismā! —Tie atradīs ganības jau ceļmalā un visās augstās tukšās vietās.
10 Tie neizsalks un neizslāps, tos nespiedīs ne karstums, ne saules svelme, jo viņu apžēlotājs tos vadīs, tos vedīs pie ūdens avotiem un atspirdzinās.
11 Visi mani kalni kļūs par ceļiem, un visi mani ceļi būs līdzeni.
12 Redzi, vieni nāks no tālienes, otri no ziemeļiem un vakariem un vēl citi no jūras un Sinimas zemes“.
13 Gavilējiet, debesis, priecājies, zeme, un līksmojiet, jūs kalni! Jo tas Kungs ir iepriecinājis savu tautu un apžēlojies par nelaimīgajiem.
14 Bet Ciāna žēlojas: „Tas Kungs mani ir atstājis, tas Kungs mani ir aizmirsis!“
15 Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.
16 Redzi, abu savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis; tavi mufi ir vienmēr manā priekšā.
17 Tavi namdari jau steidzas šurp, bet tavi postītāji un iznīcinātāji dodas projām no tevis.
18 Pacel savas acis un raugies visapkārt! Viņi visi jau sapulcējušies un nāk pie tevis! „Tik tiešām, ka Es dzīvoju,“ saka tas Kungs, —„kā dārgas rotas tu apliksi viņus ap sevi un apjozīsies ar viņiem kā līgava ar jostu.
19 Jo tavas drupu vietas, tavi tuksneši un tava izpostītā zeme būs turpmāk taviem iedzīvotājiem par šauru. Tavi postītāji tad jau būs projām.
20 Tu dzirdēsi vēl ar pašas ausīm savus tev no tavas vientulības laikiem pāri palikušos bērnus katru par sevi sakām: „Šeit man par šauru, gādā man vietu, ka es varu dzīvot!“
21 Tad tu pati savā sirdī sev jautāsi: „Kas man tos dzemdēja, jo es biju bez bērniem, neauglīga, dzīvoju trimdā, atstāta? Kas man tos uzaudzināja? Es taču biju viena palikusi; kur tad šie radušies?“
22 Tā saka Dievs tas Kungs: „Redzi, Es pacelšu savu roku pār pagāniem un uzvilkšu savu karogu tautām! Tad tie atnesīs tavus dēlus uz rokām un tavas meitas uz pleciem.
23 Un ķēniņi būs tavu bērnu kopēji un viņu ķēnišķīgās laulātās draudzenes tavu bērnu zīdītājas; tavā priekšā tie metīsies uz sava vaiga pie zemes un laizīs tavu kāju pīšļus. Tad tu atzīsi, ka Es, tas Kungs, esmu tas, kupā nevilsies tie, kas paļaujas uz Mani.“
24 Vai var atņemt laupījumu stiprajam, jeb vai var aizbēgt no viņa viņa gūstekņi?
25 „Tomēr, —jo tā saka tas Kungs: arī paša stiprākā gūstekņus viņam var atņemt, un savu laupījumu viņš var atkal zaudēt: Es pats cīnīšos ar taviem pretiniekiem, un Es pats izglābšu tavus bērnus.
26 Es likšu taviem naidniekiem ēst savu paša miesu un apreibināties pašiem ar savām asinīm. Un visa miesa, visa cilvēce, redzēs, ka Es esmu tas Kungs, Es esmu tavs Glābējs un Pestītājs, Jēkaba varenais.“
1 Listen, O isles, unto me; and hearken, ye people, from far; The LORD hath called me from the womb; from the bowels of my mother hath he made mention of my name. 2 And he hath made my mouth like a sharp sword; in the shadow of his hand hath he hid me, and made me a polished shaft; in his quiver hath he hid me; 3 And said unto me, Thou art my servant, O Israel, in whom I will be glorified. 4 Then I said, I have laboured in vain, I have spent my strength for nought, and in vain: yet surely my judgment is with the LORD, and my work with my God.
5 ¶ And now, saith the LORD that formed me from the womb to be his servant, to bring Jacob again to him, Though Israel be not gathered, yet shall I be glorious in the eyes of the LORD, and my God shall be my strength. 6 And he said, It is a light thing that thou shouldest be my servant to raise up the tribes of Jacob, and to restore the preserved of Israel: I will also give thee for a light to the Gentiles, that thou mayest be my salvation unto the end of the earth.
7 Thus saith the LORD, the Redeemer of Israel, and his Holy One, to him whom man despiseth, to him whom the nation abhorreth, to a servant of rulers, Kings shall see and arise, princes also shall worship, because of the LORD that is faithful, and the Holy One of Israel, and he shall choose thee. 8 Thus saith the LORD, In an acceptable time have I heard thee, and in a day of salvation have I helped thee: and I will preserve thee, and give thee for a covenant of the people, to establish the earth, to cause to inherit the desolate heritages; 9 That thou mayest say to the prisoners, Go forth; to them that are in darkness, Shew yourselves. They shall feed in the ways, and their pastures shall be in all high places. 10 They shall not hunger nor thirst; neither shall the heat nor sun smite them: for he that hath mercy on them shall lead them, even by the springs of water shall he guide them. 11 And I will make all my mountains a way, and my highways shall be exalted. 12 Behold, these shall come from far: and, lo, these from the north and from the west; and these from the land of Sinim.
13 ¶ Sing, O heavens; and be joyful, O earth; and break forth into singing, O mountains: for the LORD hath comforted his people, and will have mercy upon his afflicted. 14 But Zion said, The LORD hath forsaken me, and my Lord hath forgotten me. 15 Can a woman forget her sucking child, that she should not have compassion on the son of her womb? yea, they may forget, yet will I not forget thee. 16 Behold, I have graven thee upon the palms of my hands; thy walls are continually before me. 17 Thy children shall make haste; thy destroyers and they that made thee waste shall go forth of thee.
18 ¶ Lift up thine eyes round about, and behold: all these gather themselves together, and come to thee. As I live, saith the LORD, thou shalt surely clothe thee with them all, as with an ornament, and bind them on thee , as a bride doeth . 19 For thy waste and thy desolate places, and the land of thy destruction, shall even now be too narrow by reason of the inhabitants, and they that swallowed thee up shall be far away. 20 The children which thou shalt have, after thou hast lost the other, shall say again in thine ears, The place is too strait for me: give place to me that I may dwell. 21 Then shalt thou say in thine heart, Who hath begotten me these, seeing I have lost my children, and am desolate, a captive, and removing to and fro? and who hath brought up these? Behold, I was left alone; these, where had they been ? 22 Thus saith the Lord GOD, Behold, I will lift up mine hand to the Gentiles, and set up my standard to the people: and they shall bring thy sons in their arms, and thy daughters shall be carried upon their shoulders. 23 And kings shall be thy nursing fathers, and their queens thy nursing mothers: they shall bow down to thee with their face toward the earth, and lick up the dust of thy feet; and thou shalt know that I am the LORD: for they shall not be ashamed that wait for me.
24 ¶ Shall the prey be taken from the mighty, or the lawful captive delivered? 25 But thus saith the LORD, Even the captives of the mighty shall be taken away, and the prey of the terrible shall be delivered: for I will contend with him that contendeth with thee, and I will save thy children. 26 And I will feed them that oppress thee with their own flesh; and they shall be drunken with their own blood, as with sweet wine: and all flesh shall know that I the LORD am thy Saviour and thy Redeemer, the mighty One of Jacob.
