1 Šāda ir pravieša Habakuka lūgšana nevainīgām sirdīm kustīgam ritumam pieskaņotos pantos.
2 Kungs, es dzirdēju tavu vēsti, mani māc bailes tavu darbu priekšā. Plūstošo gadu straumē īsteno savu darbu un dari to gadu plūsmā ari visiem zināmu un skaidri saskatāmu! Dusmās atceries ari apžēlošanu!
3 Dievs uzsāka savas gaitas no Temanas, Svētais no Paranas kalniem. Viņa godība apklāja debesis. Viņa slavas bija pilna visa zeme.
4 Viņa mirdzums izlaužas un laistās kā saules spožums, gaismas stari nāk no Viņa rokām, tur slēpjas Viņa vara.
5 Viņam pa priekšu iet mēris, un Viņam pa pēdām seko sērgas karstums.
6 Kad Viņš apstājas, sakustas zeme; kad Viņš raugās uz tautām, tad tās krīt bailēs; kalni, kas no mūžības pastāv, pēkšņi sabirst drumslās, pakalni, kas bijuši jau no pašiem pirmajiem laikiem, saplok un izlīdzinās; Viņš iet ceļus, kādus Viņš jau reiz mūžībā gājis.
7 Es redzu Kušana teltis postā un vēroju, kā plivinās vējā Midiana telšu pārklāji.
8 Vai, ak Kungs, pret upēm vispārīgi ir iedegusies tava bardzība, jeb vai tavas dusmas ir iedegušās pret upēm, un Tevi pārņēmusi nepatika pret jūru, ka Tu sēsties, lai trauktos uz priekšu savu zirgu vilktajos uzvaras nesējos braucamos ratos?
9 Tavs spodrais loks ir šaušanas gatavībā, bultu soma ir bultu pilna. Tu skaldi zemi, ka no tās dziļumiem rodas strauti.
10 Kad kalni Tevi ierauga, tiem paliek bail, tie trīc, un ūdeņi gāžas no mākoņiem, jūfa paceļ savu dziļumu balsi, tā krāc un augstu pret debesīm paceļ savas rokas.
11 Saule un mēness paliek stāvam savās mājvietās, kad liesmo tavas lidojošās šautras un mirdz tavs spīguļojošais šķēps.
12 Dusmās Tu pārstaigā zemi, bardzība Tu samin svešas tautas.
13 Tu dodies uzbrukumā, lai gādātu glābiņu sava paša tautai, lai būtu klāt ar palīdzību savam Svaidītajam; Tu notriec zelmini bezdievīgo namam un atsedz nama pamatus līdz klintij, uz kuras tas celts.
14 Tu satriec ar savām bultām viņu vadoņu galvas, kuri traucas šurp kā vētra, lai man uzbruktu, un gavilēja pārliecībā, ka viņi mani nabagu varēs mierīgi aprīt manā vienkāršajā paslēptuvē.
15 Tu staigā ar saviem zirgiem pa jūru, tur brāžas un šalc varenas ūdeņu plūsmas.
16 Kad es to dzirdēju, nemiera trīsas izgāja caur manu miesu, un manas lūpas nodrebēja, atskanot balsij. Nāves bailes pārņēma mani, kaulos kļuva sajūtams ļenganums; es trīcēju visā savā ķermenī it kā savas bojā ejas stundā, bet man mierīgi ir jānogaida līdz nelaimes piemeklējuma dienai, kamēr pienāks klāt tā tauta, kas mums uzbruks.
17 Ja vīģes koks ari neziedēs, un vīna kokam nebūs ogu, un ja nepiepildās ari cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem, un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, —
18 Tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!
19 Jo Dievs tas Kungs ir mans spēks un darīs manas kājas vieglas kā kalnu kazai un pāri maniem augstumiem rādīs man ceļu un vadīs mani. —Nodziedāt stīgu mūzikas instrumenta pavadībā.
1 A prayer of Habakkuk the prophet upon Shigionoth. 2 O LORD, I have heard thy speech, and was afraid: O LORD, revive thy work in the midst of the years, in the midst of the years make known; in wrath remember mercy.
3 God came from Teman, and the Holy One from mount Paran. Selah. His glory covered the heavens, and the earth was full of his praise. 4 And his brightness was as the light; he had horns coming out of his hand: and there was the hiding of his power. 5 Before him went the pestilence, and burning coals went forth at his feet. 6 He stood, and measured the earth: he beheld, and drove asunder the nations; and the everlasting mountains were scattered, the perpetual hills did bow: his ways are everlasting. 7 I saw the tents of Cushan in affliction: and the curtains of the land of Midian did tremble. 8 Was the LORD displeased against the rivers? was thine anger against the rivers? was thy wrath against the sea, that thou didst ride upon thine horses and thy chariots of salvation? 9 Thy bow was made quite naked, according to the oaths of the tribes, even thy word. Selah. Thou didst cleave the earth with rivers. 10 The mountains saw thee, and they trembled: the overflowing of the water passed by: the deep uttered his voice, and lifted up his hands on high. 11 The sun and moon stood still in their habitation: at the light of thine arrows they went, and at the shining of thy glittering spear. 12 Thou didst march through the land in indignation, thou didst thresh the heathen in anger. 13 Thou wentest forth for the salvation of thy people, even for salvation with thine anointed; thou woundedst the head out of the house of the wicked, by discovering the foundation unto the neck. Selah. 14 Thou didst strike through with his staves the head of his villages: they came out as a whirlwind to scatter me: their rejoicing was as to devour the poor secretly. 15 Thou didst walk through the sea with thine horses, through the heap of great waters.
16 When I heard, my belly trembled; my lips quivered at the voice: rottenness entered into my bones, and I trembled in myself, that I might rest in the day of trouble: when he cometh up unto the people, he will invade them with his troops.
17 ¶ Although the fig tree shall not blossom, neither shall fruit be in the vines; the labour of the olive shall fail, and the fields shall yield no meat; the flock shall be cut off from the fold, and there shall be no herd in the stalls: 18 Yet I will rejoice in the LORD, I will joy in the God of my salvation. 19 The LORD God is my strength, and he will make my feet like hinds’ feet , and he will make me to walk upon mine high places. To the chief singer on my stringed instruments.
