1 Pēc tam tas Kungs sacīja Mozum: „Izkal sev divas akmens plāksnes, tādas kā iepriekšējās, ka Es uz tām varu rakstīt vārdus, kādus Es biju rakstījis uz abām pirmajām akmens plāksnēm, kuras tu sasiti.
2 Un esi gatavs ritā no rīta uzkāpt Sinaja kalnā, un tur tu, kalna virsotnē, nostāsies manā priekšā.
3 Un lai neviens nekāpj augšup kopā ar tevi, un lai neviens nav redzams visā tai kalnājā; arī sīklops vai liellops ne, lai tie netiek izdzīti ganos iepretim šim kalnam.“
4 Un Mozus izkala divas akmens plāksnes, gluži tādas, kādas bija iepriekšējās, un sajozās agri no rīta un kāpa Smaja kalnā, kā tas Kungs viņam to bija pavēlējis; savā rokā viņš nesa abas akmens plāksnes.
5 Tad tas Kungs nolaidās mākonī un nostājās viņa priekšā un nosauca tā Kunga vārdu.
6 Un tas Kungs gāja viņam garām, un Viņš sauca: „Tas Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā,
7 Kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet ari neatstāj nevienu nesodītu, piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem līdz trešam un ceturtam augumam.“
8 Bet Mozus steidzīgi palocījās un pazemojās līdz zemei
9 Un sacīja: „Ja es esmu atradis žēlastību tavās acīs, tad, mans Kungs, nāc jel un esi kopā ar mums, kaut gan spītīga ir šī tauta; taču piedod mums mūsu noziegumus un grēkus un dari mūs par savu īpašumu.“
10 Tad Viņš sacīja: „Redzi, Es esmu tas, kas noslēdz derību, un savas tautas priekšā Es darīšu brīnumus, kādi zemes virsū nekur nav rādīti un nevienā tautā nav notikuši, lai visa tauta, kupas vidū tu atrodies, redz tā Kunga darbus, jo visai vareni būs tie darbi, kupus Es tavā vidū darīšu.
11 Ņem to vērā, ko Es tev šodien pavēlu: „Redzi, Es padzīšu amoriešus, kānaāniešus, ferisiešus, hetiešus, chīviešus un jebusiešus tev pa priekšu.
12 Sargies noslēgt derību ar zemes iedzīvotājiem, kupu zemē tu nāc, lai tas tev nebūtu par slazdu, ja tie dzīvo tavā vidū.
13 Izpostiet viņu altāpus un salauziet viņu piemiņas akmeņus, nocērtiet viņu ašēras.
14 Un tev nebūs pielūgt citus dievus, jo tas Kungs ir dedzīgs savu tiesību aizstāvis; tāds ir Viņa vārds.
15 Tāpēc nenoslēdz derību ar tās zemes iedzīvotājiem, kad tie netikli kalpo saviem dieviem un upurē saviem dieviem un aicina tevi, lai arī tu ēstu no viņu upupiem.
16 Ka tu arī neņemtu saviem dēliem sievas no viņu meitām, lai šie tavi dēli netiktu skubināti netikli kalpot viņu dieviem, kupiem viņu meitas nodevušās, līdzi skrienot viņu dieviem.
17 Neizveido sev ar roku darinātus dievekļus.
18 Ievēro neraudzētās maizes svētkus, kā Es tev to esmu pavēlējis: septiņas dienas tev jāēd neraudzētas maizes noteiktā laikā—Abiba mēnesī, jo Abiba mēnesī tu esi iznācis no Ēģiptes.
19 Ikviens, kas pirmais piedzimst, pieder Man; tāpat tavu lopu vidū katrs vīriešu kārtas pirmdzimušais, vai vērsis, vai auns.
20 Bet ēzeļu mātei pirmo reiz atnākušais kumeļš jāizpērk ar avi, bet ja to neizpērk, tad tam jālauž sprands. Ikkatrs pirmdzimušais dēls ir tev jāizpērk. Nenāciet mana vaiga priekšā tukšām rokām.
21 Sešas dienas tev jāstrādā, bet septītajā dienā tev jābūt mierā, arī apamā un pļaujamā laikā tev jāietur miers.
22 Tev ir arī jāievēro nedēļas svētki: kviešu pirmās iepļaujas svētki un savākšanas svētki gadskārtas beigās.
23 Trīs reizes gadā ikvienam vīrietim jārādās Dieva tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā.
24 Es izvākšu svešas tautas tev pa priekšu, lai paplašinātu tavas robežas, un nevienam nebūs iekārot tavu zemi, kamēr tu rādies tā Kunga, sava Dieva, priekšā trīs reizes gadā.“
25 Neizlej, nokaujot upuri, asinis pār raudzēto maizi un neglabā līdz rītam Pasā upuri.
26 Pirmajie no tavas zemes augļu pirmās ražas ir jānes tā Kunga, tava Dieva, namā; nevāri āzīti viņa mātes pienā.“
27 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Uzraksti šos vārdus, jo pēc šiem vārdiem Es esmu slēdzis derību ar tevi un ar Israēlu.“
28 Un viņš tur uzturējās pie tā Kunga četrdesmit dienas un četrdesmit naktis; maizi viņš neēda un ūdeni nedzēra. Un Viņš uzrakstīja uz akmens plāksnēm derības vārdus, desmit vārdus.
29 Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas derības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot zemē, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu.
30 Un Arons un visi Israēla bērni redzēja Mozu, un, redzi, viņa sejas āda spīdēja; un viņi bijās viņam tuvoties.
31 Bet Mozus sauca viņus; tad Arons un visi draudzes vadītāji nāca pie viņa, un Mozus tos uzrunāja.
32 Un pēc tam pienāca visi Israēla bērni pie viņa, un viņš tiem cēla priekšā visu to, ko tas Kungs bija ar viņu runājis Sinaja kalnā.
33 Un kad Mozus beidza ar viņiem sarunāties, tad viņš savu seju aizklāja ar apsegu.
34 Bet kad Mozus gāja tā Kunga vaiga priekšā, lai ar viņu runātu, viņš atkal atsedza seju līdz savai iziešanai. Un tad viņš atkal nāca ārā un stāstīja Israēla bērniem, kas bija tam pavēlēts.
35 Israēla bērni redzēja, ka Mozus sejas āda spīdēja, un Mozus aizplīvurojās līdz tam brīdim, kad tas gāja ar Viņu runāt.
1 And the LORD said unto Moses, Hew thee two tables of stone like unto the first: and I will write upon these tables the words that were in the first tables, which thou brakest. 2 And be ready in the morning, and come up in the morning unto mount Sinai, and present thyself there to me in the top of the mount. 3 And no man shall come up with thee, neither let any man be seen throughout all the mount; neither let the flocks nor herds feed before that mount.
4 ¶ And he hewed two tables of stone like unto the first; and Moses rose up early in the morning, and went up unto mount Sinai, as the LORD had commanded him, and took in his hand the two tables of stone.
5 And the LORD descended in the cloud, and stood with him there, and proclaimed the name of the LORD. 6 And the LORD passed by before him, and proclaimed, The LORD, The LORD God, merciful and gracious, longsuffering, and abundant in goodness and truth, 7 Keeping mercy for thousands, forgiving iniquity and transgression and sin, and that will by no means clear the guilty; visiting the iniquity of the fathers upon the children, and upon the children’s children, unto the third and to the fourth generation . 8 And Moses made haste, and bowed his head toward the earth, and worshipped. 9 And he said, If now I have found grace in thy sight, O Lord, let my Lord, I pray thee, go among us; for it is a stiffnecked people; and pardon our iniquity and our sin, and take us for thine inheritance.
10 ¶ And he said, Behold, I make a covenant: before all thy people I will do marvels, such as have not been done in all the earth, nor in any nation: and all the people among which thou art shall see the work of the LORD: for it is a terrible thing that I will do with thee. 11 Observe thou that which I command thee this day: behold, I drive out before thee the Amorite, and the Canaanite, and the Hittite, and the Perizzite, and the Hivite, and the Jebusite. 12 Take heed to thyself, lest thou make a covenant with the inhabitants of the land whither thou goest, lest it be for a snare in the midst of thee: 13 But ye shall destroy their altars, break their images, and cut down their groves: 14 For thou shalt worship no other god: for the LORD, whose name is Jealous, is a jealous God: 15 Lest thou make a covenant with the inhabitants of the land, and they go a whoring after their gods, and do sacrifice unto their gods, and one call thee, and thou eat of his sacrifice; 16 And thou take of their daughters unto thy sons, and their daughters go a whoring after their gods, and make thy sons go a whoring after their gods. 17 Thou shalt make thee no molten gods.
18 ¶ The feast of unleavened bread shalt thou keep. Seven days thou shalt eat unleavened bread, as I commanded thee, in the time of the month Abib: for in the month Abib thou camest out from Egypt. 19 All that openeth the matrix is mine; and every firstling among thy cattle, whether ox or sheep, that is male . 20 But the firstling of an ass thou shalt redeem with a lamb: and if thou redeem him not, then shalt thou break his neck. All the firstborn of thy sons thou shalt redeem. And none shall appear before me empty.
21 ¶ Six days thou shalt work, but on the seventh day thou shalt rest: in earing time and in harvest thou shalt rest.
22 ¶ And thou shalt observe the feast of weeks, of the firstfruits of wheat harvest, and the feast of ingathering at the year’s end.
23 ¶ Thrice in the year shall all your men children appear before the Lord GOD, the God of Israel. 24 For I will cast out the nations before thee, and enlarge thy borders: neither shall any man desire thy land, when thou shalt go up to appear before the LORD thy God thrice in the year. 25 Thou shalt not offer the blood of my sacrifice with leaven; neither shall the sacrifice of the feast of the passover be left unto the morning. 26 The first of the firstfruits of thy land thou shalt bring unto the house of the LORD thy God. Thou shalt not seethe a kid in his mother’s milk. 27 And the LORD said unto Moses, Write thou these words: for after the tenor of these words I have made a covenant with thee and with Israel.
28 And he was there with the LORD forty days and forty nights; he did neither eat bread, nor drink water. And he wrote upon the tables the words of the covenant, the ten commandments.
29 ¶ And it came to pass, when Moses came down from mount Sinai with the two tables of testimony in Moses’ hand, when he came down from the mount, that Moses wist not that the skin of his face shone while he talked with him. 30 And when Aaron and all the children of Israel saw Moses, behold, the skin of his face shone; and they were afraid to come nigh him. 31 And Moses called unto them; and Aaron and all the rulers of the congregation returned unto him: and Moses talked with them. 32 And afterward all the children of Israel came nigh: and he gave them in commandment all that the LORD had spoken with him in mount Sinai. 33 And till Moses had done speaking with them, he put a vail on his face. 34 But when Moses went in before the LORD to speak with him, he took the vail off, until he came out. And he came out, and spake unto the children of Israel that which he was commanded. 35 And the children of Israel saw the face of Moses, that the skin of Moses’ face shone: and Moses put the vail upon his face again, until he went in to speak with him.
