1 „Uzklausiet, debesis, jo es gribu runāt, un lai dzird zeme manas mutes vārdus!
2 Līsti lejup kā lietus, mana mācība, un pili kā rasa, mana valoda, kā lietutiņš uz jaunu zaļumu un kā lāses uz zāli!
3 Jo es slavēšu tā Kunga vārdu: Dodiet godu mūsu Dievam!
4 Viņš ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.
5 Pret Viņu ir apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet, sevim par kaunu, nikna un netikla cilts.
6 Vai jūs tam Kungam tā atmaksājat, tu neprātīgā un negudrā tauta? Vai Viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, vai Viņš nav radījis tevi un izveidojis?
7 Piemini senās dienas, ņem vērā gadus no paaudzes uz paaudzi! Vaicā savam tēvam, tas tev to stāstīs, prasi saviem vecajiem, tie tev to teiks:
8 Tanī laikā, kad Visuaugstais tautām dalīja viņu daļas un kad Viņš šķīra cilvēku bērnus citu no cita, tad Viņš noteica tautām robežas pēc Israēla bērnu skaita.
9 Jo tā Kunga daļa ir Viņa tauta, Jēkabs ir Viņa nospraustais īpašums.
10 Viņš to atrada tuksnešainā zemē, klajumā, plēsīgu zvēru briesmīgu kaucienu vidū; Viņš to apkampa pasargādams, Viņš to pieņēma pie sevis, Viņš to sargāja kā acu raugu.
11 Kā ērglis, kas savu perējumu vedina un lidinās pār saviem bērniem, kas izpleš sargādams savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem,
12 Tā tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar Viņu.
13 Un Viņš tiem lika celties pāri pār zemes augstumiem, un Viņš tos ēdināja ar lauku augļiem; Viņš tos mieloja ar medu no klints un ar eļļu no viscietākā klints ieža;
14 Tev bija krējums no govīm un piens no avīm līdz ar jēru taukiem, un Basanas auni un āži ar taukām nierēm un turklāt tīrākie kvieši, un vīnogu sula, vīna ogu asinis, tu dzēri ugunīgāko vīnu.
15 Kad nu Ješurūns aptaukojās, tad viņš mķojās, —tu paliki trekns, tukls un izlaidīgs, —tad viņš atstāja Dievu, kas bija viņu radījis, un nicināja savas pestīšanas klinti.
16 Tie Viņu kaitināja ar svešiem dieviem, ar negantībām tie Viņu sarūg-tināja.
17 Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, dieviem, kas tiem agrāk bija nepazīstami, un ko jūsu tēvi nav bijušies.
18 Savas dzimšanas klinti tu mitējies atzīt un tu aizmirsi Dievu, kas tevi ir radījis.
19 Un kad tas Kungs to ieraudzīja, tad Viņš īgnumā atmeta savus dēlus un savas meitas,
20 Un Viņš teica: „Es paslēpšu savu vaigu no viņiem, Es gribu noskatīties, kā viņiem pēcgalā klāsies, jo tā ir netikla tauta, bērni bez uzticības.
21 Tie Manī ir modinājuši greizsirdību ar saviem nedieviem, Mani sarūgtinājuši ar saviem beznozīmīgiem dieviem. Es gribu modināt viņos greizsirdību un skaudību ar kādiem ļaudīm, kas pat par tautu nav saucami, Es gribu, lai viņus sakaitina un sanikno kāda nesaprātīga ļaužu cilts.
22 Jo uguns ir iedegusies no manām dusmām, un liesmas ir izplatījušās līdz pašiem apakšzemes dziļumiem un aprīs zemi ar tās augļiem un aizdedzinās kalnu pamatus.
23 Es sakrāšu ļaunumu pār viņiem, Es raidīšu savas bultas pret viņiem.
24 Badā būs tiem izģinst, sērgās būs tiem izdēdēt un no slimībām tiem būs iztvīkt, tad Es vēl pret tiem vērsīšu zvēru zobus kopā ar pīšļos līdēju čūsku indi.
25 Arā tos postīs zobens, bet iekšā izbailes, kā jaunekli, tā jaunavu un tā arī zīdaini kopā ar sirmgalvi.“
26 Es varētu teikt: „Es viņus izputināšu, Es izdeldēšu viņu piemiņu starp cilvēkiem!“
27 Ja Es nebaidītos, ka viņu ienaidnieki Mani varētu sakaitināt, ka manu patiesību varētu nomelnot viņu vajātāji, gūdami pamatu sacīt: „Mūsu roka bija tā varenā, un nebūt ne jau tas Kungs visu ir darījis!“
28 Jo tā ir tauta ar bojātu padomu, un tiem nav saprašanas.
29 Ja viņi būtu tik gudri un to samanītu, tad viņi noģistu, kāds gals tos sagaida.
30 Kā viens vienīgs var vajāt tūkstošus, un kā divi vien var likt bēgt desmittūkstošiem? Vai ne tāpēc, ka tā klints tos ir pārdevusi un tas Kungs tos ir nodevis?
31 Jo viņu klints nav tāda kā mūsu klints; par to mūsu ienaidnieki paši ir skaidrībā.
32 Tāpēc, ka no Sodomas vīna koka ir viņu vīna koks, un tāpēc, ka no Gomoras apdēstītiem laukiem; tādēļ viņu vīna ķekari ir ar indi, un tiem žults rūgtumā ogas.
33 Viņu vīns ir pūķu siekalas un indigāko odžu žults.
34 Vai tas nav Manī ieslēgts un apzīmogots manā padomā?
35 Man pieder atriebība un atmaksa laikā, kad viņu kāja slīdēs; jo tuvu klāt pienākusi ir viņu posta diena, un viņu likteņa bridis steigšus tuvojas.
36 Jo tas Kungs tiesās savu tautu, bet pret saviem kalpiem Viņš būs žēlsirdīgs, kad Viņš redzēs, ka katrs atbalsts viņiem zudis, un ka tiklab stiprais kā ari vājais ir nieks.
37 Un tad Viņš sacīs: „Kur ir viņu dievi, klints, uz ko tie cerēja?
38 Kur ir tie, kas apēda jūsu upuru taukus un dzēra jūsu dzeramo upuru vīnu? Lai nu viņi ceļas un jums palīdz, ka jums būtu patvērums!
39 Tagad redziet, ka Es, vienīgi Es tas esmu, un ka nav neviena dieva kā vien Es! Es nonāvēju, un Es daru dzīvu, Es ievainoju, bet Es dziedinu, un nav glābēja no manas rokas!
40 Jo Es paceļu savu roku pret debesīm un saku: „Tik tiešām, ka Es mūžīgi dzīvoju:
41 Kad Es trīšu savu zibinošo zobenu un mana roka atvēzēsies, lai tiesātu, tad Es no jaunu atriebšos saviem ienaidniekiem un atmaksāšu tiem, kas Mani ienīst!
42 Es dzirdināšu savas bultas ar asinīm, un mans zobens rīs miesas ar nokauto un gūstā aizvesto asinīm, ar asinīm no ienaidnieku vareno galvām!“
43 Gavilējiet, pagānu tautas, par Viņa tautu! Jo Viņš atriebj savu kalpu asinis, Viņš atriebjas saviem pretiniekiem un apžēlojas par savu zemi un par saviem ļaudīm. —
44 Un Mozus nāca un teica visus šīs dziesmas vārdus, visai tautai to dzirdot, viņš, un Jozua, Nūna dēls.
45 Kad nu Mozus bija pabeidzis runāt visus šos vārdus uz visu Israēlu,
46 Tad viņš tiem sacīja: „Ņemiet pie sirds visus šos vārdus, ko es jums šodien svinīgi pasludinu un piekodinu. Tie jums ir rūpīgi jāiemāca jūsu bērniem, lai viņi sarga un pilda visus šīs bauslības noteikumus!
47 Jo tas jums nav tukšs vārds, bet gan ir jūsu dzīvība, un ar šo vārdu jūs ilgi dzīvosit tanī zemē, uz kujru jūs, celdamies pāri Jardānai, ejat, lai to iemantotu.“
48 Un tas Kungs runāja uz Mozu tanī pašā dienā, teikdams:
49 „Kāp Abarima kalnājā Nebo kalna virsotnē, kas atrodas Moāba zemē pretī Jērikai, un skati Kānaāna zemi, ko Es došu Israēlam par dzimts īpašumu.
50 Un tad tev būs jāmirst tanī kalnā, kurā tu tagad kāpsi, un tu tiksi piepulcināts savai tautai gluži tāpat, kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai,
51 Tādēļ ka jūs Man turējāties pretim Israēla bērnu vidū pie nesaskaņu ūdeņiem Kadešā, Cina tuksnesī un tāpēc, ka jūs Mani neatzināt par svētu Israēla bērnu starpā.
52 Tā nu tu gan savā priekšā redzēsi to zemi, ko Es došu Israēla bērniem, bet pašā šai zemē nenonāksi!“
1 Give ear, O ye heavens, and I will speak; and hear, O earth, the words of my mouth. 2 My doctrine shall drop as the rain, my speech shall distil as the dew, as the small rain upon the tender herb, and as the showers upon the grass: 3 Because I will publish the name of the LORD: ascribe ye greatness unto our God. 4 He is the Rock, his work is perfect: for all his ways are judgment: a God of truth and without iniquity, just and right is he. 5 They have corrupted themselves, their spot is not the spot of his children: they are a perverse and crooked generation. 6 Do ye thus requite the LORD, O foolish people and unwise? is not he thy father that hath bought thee? hath he not made thee, and established thee?
7 ¶ Remember the days of old, consider the years of many generations: ask thy father, and he will shew thee; thy elders, and they will tell thee. 8 When the most High divided to the nations their inheritance, when he separated the sons of Adam, he set the bounds of the people according to the number of the children of Israel. 9 For the LORD’s portion is his people; Jacob is the lot of his inheritance. 10 He found him in a desert land, and in the waste howling wilderness; he led him about, he instructed him, he kept him as the apple of his eye. 11 As an eagle stirreth up her nest, fluttereth over her young, spreadeth abroad her wings, taketh them, beareth them on her wings: 12 So the LORD alone did lead him, and there was no strange god with him. 13 He made him ride on the high places of the earth, that he might eat the increase of the fields; and he made him to suck honey out of the rock, and oil out of the flinty rock; 14 Butter of kine, and milk of sheep, with fat of lambs, and rams of the breed of Bashan, and goats, with the fat of kidneys of wheat; and thou didst drink the pure blood of the grape.
15 ¶ But Jeshurun waxed fat, and kicked: thou art waxen fat, thou art grown thick, thou art covered with fatness; then he forsook God which made him, and lightly esteemed the Rock of his salvation. 16 They provoked him to jealousy with strange gods , with abominations provoked they him to anger. 17 They sacrificed unto devils, not to God; to gods whom they knew not, to new gods that came newly up, whom your fathers feared not. 18 Of the Rock that begat thee thou art unmindful, and hast forgotten God that formed thee.
19 And when the LORD saw it , he abhorred them , because of the provoking of his sons, and of his daughters. 20 And he said, I will hide my face from them, I will see what their end shall be: for they are a very froward generation, children in whom is no faith. 21 They have moved me to jealousy with that which is not God; they have provoked me to anger with their vanities: and I will move them to jealousy with those which are not a people; I will provoke them to anger with a foolish nation. 22 For a fire is kindled in mine anger, and shall burn unto the lowest hell, and shall consume the earth with her increase, and set on fire the foundations of the mountains. 23 I will heap mischiefs upon them; I will spend mine arrows upon them. 24 They shall be burnt with hunger, and devoured with burning heat, and with bitter destruction: I will also send the teeth of beasts upon them, with the poison of serpents of the dust. 25 The sword without, and terror within, shall destroy both the young man and the virgin, the suckling also with the man of gray hairs.
26 I said, I would scatter them into corners, I would make the remembrance of them to cease from among men: 27 Were it not that I feared the wrath of the enemy, lest their adversaries should behave themselves strangely, and lest they should say, Our hand is high, and the LORD hath not done all this. 28 For they are a nation void of counsel, neither is there any understanding in them. 29 O that they were wise, that they understood this, that they would consider their latter end! 30 How should one chase a thousand, and two put ten thousand to flight, except their Rock had sold them, and the LORD had shut them up? 31 For their rock is not as our Rock, even our enemies themselves being judges. 32 For their vine is of the vine of Sodom, and of the fields of Gomorrah: their grapes are grapes of gall, their clusters are bitter: 33 Their wine is the poison of dragons, and the cruel venom of asps. 34 Is not this laid up in store with me, and sealed up among my treasures? 35 To me belongeth vengeance, and recompence; their foot shall slide in due time: for the day of their calamity is at hand, and the things that shall come upon them make haste. 36 For the LORD shall judge his people, and repent himself for his servants, when he seeth that their power is gone, and there is none shut up, or left. 37 And he shall say, Where are their gods, their rock in whom they trusted, 38 Which did eat the fat of their sacrifices, and drank the wine of their drink offerings? let them rise up and help you, and be your protection.
39 See now that I, even I, am he, and there is no god with me: I kill, and I make alive; I wound, and I heal: neither is there any that can deliver out of my hand. 40 For I lift up my hand to heaven, and say, I live for ever. 41 If I whet my glittering sword, and mine hand take hold on judgment; I will render vengeance to mine enemies, and will reward them that hate me. 42 I will make mine arrows drunk with blood, and my sword shall devour flesh; and that with the blood of the slain and of the captives, from the beginning of revenges upon the enemy. 43 Rejoice, O ye nations, with his people: for he will avenge the blood of his servants, and will render vengeance to his adversaries, and will be merciful unto his land, and to his people.
44 ¶ And Moses came and spake all the words of this song in the ears of the people, he, and Hoshea the son of Nun. 45 And Moses made an end of speaking all these words to all Israel: 46 And he said unto them, Set your hearts unto all the words which I testify among you this day, which ye shall command your children to observe to do, all the words of this law. 47 For it is not a vain thing for you; because it is your life: and through this thing ye shall prolong your days in the land, whither ye go over Jordan to possess it. 48 And the LORD spake unto Moses that selfsame day, saying, 49 Get thee up into this mountain Abarim, unto mount Nebo, which is in the land of Moab, that is over against Jericho; and behold the land of Canaan, which I give unto the children of Israel for a possession: 50 And die in the mount whither thou goest up, and be gathered unto thy people; as Aaron thy brother died in mount Hor, and was gathered unto his people: 51 Because ye trespassed against me among the children of Israel at the waters of Meribah-Kadesh, in the wilderness of Zin; because ye sanctified me not in the midst of the children of Israel. 52 Yet thou shalt see the land before thee; but thou shalt not go thither unto the land which I give the children of Israel.
