1 „Un notiks, kad tu nonāksi tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu, un tu būsi jau to iemantojis, un tur dzīvosi,
2 Tad tev būs ņemt no visiem zemes augļiem, kas tur pirmo reizi ienāksies un ko tu ievāksi no savas zemes, kādu tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, viss paņemtais jāsaliek grozā un jāiet uz to vietu, ko tas Kungs, tavs Dievs, sev izredzēs, lai tur liktu savam vārdam mājot.
3 Un tev jāiet pie priestejra, kas tanī laikā būs, un tev viņam jāpaziņo: „Es šodien apliecinu tā Kunga, tava Dieva, priekšā, ka es esmu ienācis tanī zemē, ko tas Kungs, mūsu tēvu Dievs, mūsu tēviem ir apsolījis ar zvērestu dot.“
4 Tad lai priesteris ņem grozu no tavas rokas, un lai viņš to noliek tā Kunga, tava Dieva, altāra priekšā.
5 Un tev jāatbild un jāsaka tā Kunga, sava Dieva, priekšā: „Mans cilts tēvs bija aramiešu staigulis, un viņš nogāja uz Ēģipti un mita tur kā svešinieks mazā ļaužu pulciņā, kas tur pieauga par lielu, stipru un daudzgalvainu tautu.
6 Bet ēģiptieši darīja mums ļaunu, tie mūs apspieda un mums uzlika grūtu kalpošanu,
7 Un tad mēs sākām brēkt uz to Kungu, savu tēvu Dievu, un tas Kungs paklausīja mūsu balsi un ieraudzīja mūsu bēdas, mūsu grūtumu un mūsu nomāktību;
8 Un tas Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar stipru roku un ar izstieptu elkoni, ar baiļu apdvestu varu, ar zīmēm un ar brīnumiem;
9 Un Viņš mūs ir novedis šinī vietā un mums ir devis šo zemi, —zemi, kupā piens un medus tek.
10 Un nu tagad, redzi, es esmu atnesis zemes pirmos augļu augļus no tās zemes, ko tas Kungs ir man devis. Tad tev tos būs atstāt tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un tev jānometas lūgšanā ar seju pie zemes tā Kunga, sava Dieva, vaiga priekšā,
11 Un tev ir jābūt priecīgam par visu labu, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev un tavam namam ir devis, tev un tavam Ievītam un tavam svešiniekam, kas ir tavā vidū.
12 Un kad tu tādā kārtā būsi pabeidzis pienest desmito tiesu no visas savas ienākušās ražas trešajā gadā, kas ir desmitās tiesas upupa gads, un tu būsi devis Ievītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, lai tie tavos vārtos ēd un ir arī paēduši,
13 Tad tev būs tā Kunga, sava Dieva, vaiga priekšā sacīt: „Es esmu to, kas ir svētīts, nesis ārā no sava nama un esmu to devis ir Ievītam, ir svešiniekam, ir bārenim, ir atraitnei pēc visām tavām pavēlēm, ko Tu man esi pavēlējis: tavus baušļus es neesmu ne pārkāpis, ne aizmirsis.
14 Es neesmu no tā nenieka ēdis savā skumībā un neesmu nekā no tā atrāvis, kad es pats biju nešķīsts, un es neesmu arī neko noiicis mirušajiem; es esmu paklausījis tā Kunga, sava Dieva, balsij un esmu darījis, ko Viņš man ir pavēlējis.
15 Raugies lejup no savas svētās vietas, no debesīm, un svētī savu Israēla tautu un šo zemi, ko Tu esi mums iedevis, kupu Tu biji ar zvērestu apsolījis mūsu tēviem, —zemi, kur piens un medus tek!
16 Šodien tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis šos likumus izpildīt un šīs tiesas pasargāt; tad nu turi un seko tiem no visas savas sirds un no visas savas dvēseles!
17 Šodien tu esi tam Kungam sacījis, lai Viņš ir tev par Dievu, un ka tu staigāsi visur Viņa ceļos, turēsi Viņa likumus, Viņa baušļus un Viņa tiesas, klausīdams Viņa balsij.
18 Un tas Kungs tev šodien ir licis teikt, lai tu Viņam būtu par īpašu tautu, kā Viņš bija to apsolījis, un lai tu turētu visus Viņa baušļus
19 Un ka Viņš tevi augsti cels pār visām tautām, ko Viņš ir radījis, tavā cieņā, godā un slavā, lai tu būtu svēta tauta tam Kungam, savam Dievam, kā Viņš ir sacījis.“
1 And it shall be, when thou art come in unto the land which the LORD thy God giveth thee for an inheritance, and possessest it, and dwellest therein; 2 That thou shalt take of the first of all the fruit of the earth, which thou shalt bring of thy land that the LORD thy God giveth thee, and shalt put it in a basket, and shalt go unto the place which the LORD thy God shall choose to place his name there. 3 And thou shalt go unto the priest that shall be in those days, and say unto him, I profess this day unto the LORD thy God, that I am come unto the country which the LORD sware unto our fathers for to give us. 4 And the priest shall take the basket out of thine hand, and set it down before the altar of the LORD thy God. 5 And thou shalt speak and say before the LORD thy God, A Syrian ready to perish was my father, and he went down into Egypt, and sojourned there with a few, and became there a nation, great, mighty, and populous: 6 And the Egyptians evil entreated us, and afflicted us, and laid upon us hard bondage: 7 And when we cried unto the LORD God of our fathers, the LORD heard our voice, and looked on our affliction, and our labour, and our oppression: 8 And the LORD brought us forth out of Egypt with a mighty hand, and with an outstretched arm, and with great terribleness, and with signs, and with wonders: 9 And he hath brought us into this place, and hath given us this land, even a land that floweth with milk and honey. 10 And now, behold, I have brought the firstfruits of the land, which thou, O LORD, hast given me. And thou shalt set it before the LORD thy God, and worship before the LORD thy God: 11 And thou shalt rejoice in every good thing which the LORD thy God hath given unto thee, and unto thine house, thou, and the Levite, and the stranger that is among you.
12 ¶ When thou hast made an end of tithing all the tithes of thine increase the third year, which is the year of tithing, and hast given it unto the Levite, the stranger, the fatherless, and the widow, that they may eat within thy gates, and be filled; 13 Then thou shalt say before the LORD thy God, I have brought away the hallowed things out of mine house, and also have given them unto the Levite, and unto the stranger, to the fatherless, and to the widow, according to all thy commandments which thou hast commanded me: I have not transgressed thy commandments, neither have I forgotten them: 14 I have not eaten thereof in my mourning, neither have I taken away ought thereof for any unclean use , nor given ought thereof for the dead: but I have hearkened to the voice of the LORD my God, and have done according to all that thou hast commanded me. 15 Look down from thy holy habitation, from heaven, and bless thy people Israel, and the land which thou hast given us, as thou swarest unto our fathers, a land that floweth with milk and honey.
16 ¶ This day the LORD thy God hath commanded thee to do these statutes and judgments: thou shalt therefore keep and do them with all thine heart, and with all thy soul. 17 Thou hast avouched the LORD this day to be thy God, and to walk in his ways, and to keep his statutes, and his commandments, and his judgments, and to hearken unto his voice: 18 And the LORD hath avouched thee this day to be his peculiar people, as he hath promised thee, and that thou shouldest keep all his commandments; 19 And to make thee high above all nations which he hath made, in praise, and in name, and in honour; and that thou mayest be an holy people unto the LORD thy God, as he hath spoken.
