1 Un Dāvids jautāja: „Vai ir vēl kāds pāri palicis no Saula piederīgiem? Es tam gribētu Jonatāna dēļ žēlastību parādīt!“
2 Un tur Saula namā bija kāds kalps, un viņa vārds bija Ciba. Tas tika aicināts Dāvida priekšā, un ķēniņš viņam jautāja: „Vai tu esi Ciba?“ Un viņš atbildēja: „Jā, tavs kalps!“
3 Un ķēniņš tālāk jautāja: „Vai nav vēl kāds no Saula nama piederīgiem, kam es lai vēl parādu Dieva žēlastību!“ Tad Ciba atbildēja ķēniņam: „Tomēr, vēl dzīvo Jonatāna dēls, kas ir tizls uz abām kājām.“
4 Kad nu ķēniņš viņam jautāja: „Kur viņš ir,“ tad Ciba ķēniņam atbildēja: „Redzi, viņš atrodas Macbira, Amiēla dēla, namā Lodebarā.“
5 Tad ķēniņš Dāvids nosūtīja turp ļaudis un lika to atvest no Machīra, Amiēla dēla, nama no Lodebaras.
6 Kad nu Mefibošets, Jonatāna dēls, Saula dēla dēls, nāca pie Dāvida, tad viņš noliecās un metās uz sava vaiga pie zemes, apliecinādams savu goddevību. Un Dāvids sacīja: „Mefibošet!“ Un viņš atbildēja: „Redzi, še ir tavs kalps!“
7 Un Dāvids viņam sacīja: „Nebīsties! Es tev tiešām parādīšu žēlastību tava tēva Jonatāna dēļ, un es tev atdošu itin visus tava vectēva Saula tīrumus, bet tev pašam būs maizi ēst pastāvīgi pie mana galda.“
8 Un viņš noliecās ar savu seju pie zemes un sacīja: „Kas tavs kalps tāds ir, ka tu savu žēlastību parādi, mani uzlūkodams, kur es pats esmu līdzīgs beigtam sunim!“
9 Tad ķēniņš ataicināja Saula kalpu Cibu un tam sacīja: „Visu, kas piederēja Saulam un viņa namam, to es nododu atpakaļ tava agrākā kunga dēlanl.
10 Tādēļ tu apstrādā viņam zemi, ir tu pats, ir tavi dēli, ir tavi kalpi, un savāc visu, lai tava agrākā kunga dēla namam būtu diezgan maizes un pietiktu savas barības; bet Mefibošets, tava agrākā kunga dēls, lai ēd maizi pastāvīgi pie mana galda.“ Bet Cibam bija piecpa-dsmit dēli un divdesmit kalpi.
11 Un Ciba sacīja ķēniņam: „Visu, ko mans kungs un ķēniņš pavēl savam kalpam, to tavs kalps darīs.“ Tā Mefi-bošets ēda pie Dāvida galda, it kā viņš būtu viens no ķēniņa dēliem—prinčiem.
12 Bet Mefibošetam bija mazs dēls, vārdā Micha, un visi, kas dzīvoja Cibas namā, tie visi kļuva kalpi Mefibošetam.
13 Un Mefibošets pats dzīvoja Jeruzālemē, jo viņš pastāvīgi ēda pie ķēniņa galda. Bet viņš bija tizls uz abām kājām.
1 And David said, Is there yet any that is left of the house of Saul, that I may shew him kindness for Jonathan’s sake? 2 And there was of the house of Saul a servant whose name was Ziba. And when they had called him unto David, the king said unto him, Art thou Ziba? And he said, Thy servant is he . 3 And the king said, Is there not yet any of the house of Saul, that I may shew the kindness of God unto him? And Ziba said unto the king, Jonathan hath yet a son, which is lame on his feet. 4 And the king said unto him, Where is he? And Ziba said unto the king, Behold, he is in the house of Machir, the son of Ammiel, in Lo-debar.
5 ¶ Then king David sent, and fetched him out of the house of Machir, the son of Ammiel, from Lo-debar. 6 Now when Mephibosheth, the son of Jonathan, the son of Saul, was come unto David, he fell on his face, and did reverence. And David said, Mephibosheth. And he answered, Behold thy servant!
7 ¶ And David said unto him, Fear not: for I will surely shew thee kindness for Jonathan thy father’s sake, and will restore thee all the land of Saul thy father; and thou shalt eat bread at my table continually. 8 And he bowed himself, and said, What is thy servant, that thou shouldest look upon such a dead dog as I am ?
9 ¶ Then the king called to Ziba, Saul’s servant, and said unto him, I have given unto thy master’s son all that pertained to Saul and to all his house. 10 Thou therefore, and thy sons, and thy servants, shall till the land for him, and thou shalt bring in the fruits , that thy master’s son may have food to eat: but Mephibosheth thy master’s son shall eat bread alway at my table. Now Ziba had fifteen sons and twenty servants. 11 Then said Ziba unto the king, According to all that my lord the king hath commanded his servant, so shall thy servant do. As for Mephibosheth, said the king , he shall eat at my table, as one of the king’s sons. 12 And Mephibosheth had a young son, whose name was Micha. And all that dwelt in the house of Ziba were servants unto Mephibosheth. 13 So Mephibosheth dwelt in Jerusalem: for he did eat continually at the king’s table; and was lame on both his feet.
