1 Tad ķēniņš ļoti noskuma, un viņš uzkāpa vārtu augšējā telpā, un raudāja, un sauca: „Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!“
2 Kad nu Joābam tika pavēstīts: „Redzi, kēninš raud un sēro Absaloma dēļ,“
3 Tad tanī dienā uzvara pārvērtās sērās visai tautai, jo tanī dienā ikviens dzirdēja: „Ķēniņš ir noskumis sava dēla dēļ.“
4 Un tikai zagšus tanī dienā karaspēks atgriezās pilsētā, tā, kā allaž mēdz zagties iekšā ļaudis, kas kaujās sakauti bēguši un krituši kaunā.
5 Un ķēniņš pats bija aizsedzis savu seju un sauca stiprā balsī: „Ak, mans dēls Absalom! Absalom, mans dēls, manu dēliņ!“
6 Tad Joābs ienāca pie ķēniņa namā un sacīja: „Šodien tu esi apklājis ar kaunu visu savu kalpu vaigus, lai gan tie šodien glābuši tavu dzīvību un tavu dēlu un tavu meitu dzīvību, kā arī tavu sievu un tavu blakus sievu dzīvību,
7 Jo tu mīli tos, kas tevi ienīst, un tu ienīsti tos, kas tevi mīl; tu šodien esi atklāti parādījis, ka tev tavi kaj-a pulku virsnieki un kalpi nav itin nekas; jā, tagad es zinu, ka būtu tikai Absaloms dzīvs, bet mēs visi šodien būtu miruši, tad tas tev, liekas, gan būtu pavisam pa prātam.
8 Bet nu tagad celies, izej ārā un runā sirsnīgu vārdu ar saviem kalpiem! Tik tiešām—pie ta Kunga es ar zvērestu apstiprinu, ka, ja tu neiziesi, tad neviens pats vīrs vairs šo nakti nepaliks pie tevis, un tā tev būs vislielākā nelaime no visām tām nelaimēm, kas tev ir uzbrukušas no tavas jaunības laikiem līdz šai pašai dienai!“
9 Tad ķēniņš cēlās un apsēdās vārtos; un kad tautai tika paziņots: „Lūk, ķēniņš ir apsēdies vārtos,“ —tad visa tauta nāca un ģāja garām ķēniņam, bet Israēls bija nobēdzis, ikviens savā teltī.
10 Un visa tauta ķildojās pa visām Israēla ciltīm, taisīja sev pārmetumus un sacīja: „Ķēniņš mūs ir izglābis no mūsu ienaidnieku rokas, un viņš mūs ir atsvabinājis no filistiešu rokas, un nu viņam bija jābēg Absaloma priekšā projām no šīs zemes!
11 Bet tagad, kur Absaloms, ko mēs svaidījām sev par ķēniņu, ir karā nomiris, kāpēc jūs kavējaties atvest ķēniņu atkal atpakaļ?“
12 Tad ķēniņš Dāvids lika priesteriem Cadokam un Abjatāram pateikt: „Runājiet ar Jūdas vecājiem, sacīdami: Kāpēc jūs gribat būt tie pēdējie, kas lai vestu ķēniņu atpakaļ viņa namā“ —tai brīdī visa Israēla valoda jau bija kļuvusi zināma ķēniņam viņa namā—.
13 „Jūs taču esat cilts radi, jūs esat mani kauli un jūs esat mana miesa, kāpēc tad jūs gribat būt paši pēdējie, kad tagad ķēniņš vedams atpakaļ?
14 Un Amasam jums ir tā jāsaka: Vai tu neesi no mana kaula un no manas miesas? Lai Dievs mani soda tagad un nākotnē, ja tu nebūsi mans kara pulku virspavēlnieks Joāba vietā uz visu mūžu!“
15 Un viņš noskaņoja visu Jūdas vīru sirdis kā viena vienīga vīra sirdi tā, ka tie atsūtīja vienprātīgi ziņu pie ķēniņa, sacīdami: „Griezies atpakaļ ar visiem saviem kalpiem!“
16 Un tā ķēniņš devās atceļā, un kad viņš nonāca pie Jardānas, tad Jūda gāja uz Gilgalu ar nolūku, lai ietu ķēniņam pretī un lai ķēniņu pārvestu pāri Jardānai.
17 Arī Benjamīna cilts piederīgais Šimejs, Geras dēls, kas bija no Bahurimas, steidzās ķēniņam Dāvidam pretī un nonāca pie viņa kopā ar Jūdas vīriem.
18 Un ar viņu kopā bija tūkstoš vīru no Benjamīna cilts un arī Ciba ar saviem piecpadsmit dēliem un ar saviem divdesmit kalpiem. Jau ķēniņam pa priekšu viņi bija pārcēlušies pāri Jardānai.
19 Kad nu pārceltuve bija pārbraukusi pāri, lai pārvestu ķēniņa nama iedzīvi un lai būtu arī citādi pilnīgi ķēniņa rīcībā, tad Simejs, Geras dēls, nokrita ķēniņa priekšā zemē, viņam ceļoties pāri Jardānai,
20 Un sacīja ķēniņam: „Nepieskaiti man, mans kungs, to par vainu un nepiemini, kā tanī dienā, kad mans kungs un ķēniņš atstāja Jeruzālemi, tavs kalps izdarīja grēku! Bet lai ķēniņš to neuzskata par kaut ko nepiedodamu!
21 Mans kungs jau gan pats to zina, ka tanī dienā es esmu apgrēkojies, bet, redzi, šodien es esmu ieradies pats pirmais no visa Jāzepa nama, lai nāktu šeit lejā un lai sastaptu savu kungu un ķēniņu.“
22 Tad Abišajs, Cerujas dēls, atbil-dēja, sacīdams: „Vai tad Šimejs tiešām nebūtu jau tādēļ vien nonāvējams, ka viņš ir tā Kunga svaidīto lādējis?“
23 Bet Dāvids atbildēja: „Kas gan man daļas ar jums, Cerujas dēli, ka jūs man šodien gribat kļūt par kārdinātāju sātānu? Šodien nevienam nebūs mirt Israēlā, jo es pats zinu, ka es šodien esmu atkal ķēniņš pār Israēlu!“
24 Un ķēniņš sacīja Šimejam: „Tev nebūs mirt!“ Un ķēniņš to viņam apstiprināja ar zvērestu.
25 Arī Mefibošets, Saula mazdēls, nonāca lejā ķēniņam pretī; bet viņš nebija nedz notīrījis savu kāju apavus, nedz apkopis savas ūsas un savu bārdu, nedz savas drēbes mazgājis, sākot ar to dienu, kad ķēniņš bija aizgājis, līdz šai dienai, kad viņš vesels atgriezās.
26 Un kad nu viņš no Jeruzālemes nāca, lai ietu pretī ķēniņam, tad ķēniņš viņam jautāja: „Kādēļ tu, Mefibošet, neesi man līdzi nācis?“
27 Tad viņš atbildēja: „Mans kungs un ķēniņ! Mans kalps mani piekrāpis! Patiesi—es, tavs kalps, sacīju: Es likšu sev apsedlot ēzeli, un uz tā es jāšu un tā jāšus nonākšu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir tizls.
28 Bet šis, apkārt klīzdams, ir cēlis neslavu pret tavu kalpu pie mana kunga un ķēniņa. Bet mans kungs un ķēniņš gudrībā līdzinās Dieva eņģelim; tā nu dari, kā tev patīk!
29 Kaut ari visam mana tēva namam nekā cita nebija ko gaidīt no mana kunga un ķēniņa kā vienīgi nāvi, taču tu savu kalpu novietoji starp tiem, kufi ēd pie tava galda; kāda tiesība tad vēl man ir, vai par ko tad man vēl būs brēkt uz ķēniņu?“
30 Tad ķēniņš tam sacīja: „Ko tu te vēl tālāk par velti šķied vārdus? Es esmu nospriedis: Tu un Ciba sadaliet tīrumu!“
31 Tad Mefibošets sacīja ķēniņam: „Ak, lai taču viņš ņem visu, pēc tam kad mans kungs un ķēniņš ir vesels pārnācis savā namā!“
32 Arī gileādietis Barsilajs bija atnācis no Rogelimas un cēlās ar ķēniņu pāri Jardānai, lai viņu pavadītu.
33 Un Barsilajs bija ļoti vecs vīrs ap astoņdesmit gadiem, un viņš bija apgādājis ķēniņu ar pārtiku, kad tas bija mitis Mahanaimā, jo viņš bija ļoti bagāts vīrs.
34 Un ķēniņš sacīja Barsilajam: „Tu nāc kopā ar mani, celsimies pāri upei, jo es gribu tevi pie sevis Jeruzālemē uzņemt, apgādāt un par tevi rūpēties tavās vecuma dienās.“
35 Bet Barsilajs atbildēja ķēniņam: „Cik dzīvības dienu vēl gan ir atlicis maniem mūža gadiem, lai es kopā ar ķēniņu dotos augšup uz Jeruzālemi?
36 Es šodien jau esmu astoņdesmit gadus vecs, vai es vēl varētu izšķirt, kas ir labs un kas ir ļauns? Un vai tad tavs kalps vēl varētu kaut cik sagaršot, ko es ēdīšu vai arī ko dzeršu? Vai tad es vēl varētu sadzirdēt, ko dzied dziedātāji un dziedātājas? Un kādēļ tad vēl man piedevām ir jākļūst par nastu manam kungam un ķēniņam?
37 Tavs kalps ies tev līdzi mazu gabaliņu pāri Jardānai, bet kādēļ tu, ķēniņ, gribi man rādīt tik daudz žēla-stības?
38 Lūdzu, ļauj savam kalpam griezties atpakaļ, lai es varu savā dzimtajā pilsētā pie sava tēva un pie savas mātes kapa mirt! Bet redzi, še ir tavs kalps Kimhams, lai viņš kopā ceļas pāri līdz ar manu kungu un ķēniņu, dari tam, kas vien tev labpatīk!“
39 Tad ķēniņš atbildēja: „Jā, Kimhamam būs kopā ar mani celties pāri upei, un es tam darīšu visu, kas ir labs tavās acīs, un visu, ko tu vien no manis vēlēsies, to es tavā labā darīšu!“
40 Kad nu viss karaspēks bija pārcēlies pāri, tad ķēniņš pārcēlās pāri, skūpstīja Barsilaju, atvadījās no viņa un viņu svētīja, un tas griezās atpakaļ savā dzīves vietā.
41 Un ķēniņš gāja tālāk uz Gilgalu, un Kimhams viņu pavadīja. Un kopā ar ķēniņu bija pāri pārcēlusies visa Jūdas karavīru saime un puse no Israēla vīriem.
42 Tad pēkšņi nāca visi Israēla vīri pie ķēniņa un jautāja ķēniņam: „Kāpēc mūsu brāļi, Jūdas vīri, ir tevi zaguši un ķēniņu līdz ar viņa ģimeni un ar visu viņa galmu pārveduši pāri Jardānai?“
43 Tad visi Jūdas vīri atbildēja Israēla vīriem: „Tādēļ, ka ķēniņš ir mums tuvs radinieks! Bet kādēļ tad jūs uztraucaties šī notikuma dēļ? Vai tad viņš mūs ir ēdinājis no ķēniņa galda? Mēs arī neesam nekādas dāvanas saņēmuši!“
44 Bet Israēla vīri atbildēja Jūdas vīriem, sacīdami: „Mums ir desmit daļas pie ķēniņa, un ari uz Dāvidu mums ir vairāk tiesību nekā jums; kādēļ tad jūs esat mūs tā noniecinājuši? Un vai mēs kā pirmie neizteicām vēlēšanos vest savu ķēniņu atpakaļ?“ Bet Jūdas vīru vārdi bija vēl asāki nekā Israēla vīru vārdi.
1 And it was told Joab, Behold, the king weepeth and mourneth for Absalom. 2 And the victory that day was turned into mourning unto all the people: for the people heard say that day how the king was grieved for his son. 3 And the people gat them by stealth that day into the city, as people being ashamed steal away when they flee in battle. 4 But the king covered his face, and the king cried with a loud voice, O my son Absalom, O Absalom, my son, my son! 5 And Joab came into the house to the king, and said, Thou hast shamed this day the faces of all thy servants, which this day have saved thy life, and the lives of thy sons and of thy daughters, and the lives of thy wives, and the lives of thy concubines; 6 In that thou lovest thine enemies, and hatest thy friends. For thou hast declared this day, that thou regardest neither princes nor servants: for this day I perceive, that if Absalom had lived, and all we had died this day, then it had pleased thee well. 7 Now therefore arise, go forth, and speak comfortably unto thy servants: for I swear by the LORD, if thou go not forth, there will not tarry one with thee this night: and that will be worse unto thee than all the evil that befell thee from thy youth until now. 8 Then the king arose, and sat in the gate. And they told unto all the people, saying, Behold, the king doth sit in the gate. And all the people came before the king: for Israel had fled every man to his tent.
9 ¶ And all the people were at strife throughout all the tribes of Israel, saying, The king saved us out of the hand of our enemies, and he delivered us out of the hand of the Philistines; and now he is fled out of the land for Absalom. 10 And Absalom, whom we anointed over us, is dead in battle. Now therefore why speak ye not a word of bringing the king back?
11 ¶ And king David sent to Zadok and to Abiathar the priests, saying, Speak unto the elders of Judah, saying, Why are ye the last to bring the king back to his house? seeing the speech of all Israel is come to the king, even to his house. 12 Ye are my brethren, ye are my bones and my flesh: wherefore then are ye the last to bring back the king? 13 And say ye to Amasa, Art thou not of my bone, and of my flesh? God do so to me, and more also, if thou be not captain of the host before me continually in the room of Joab. 14 And he bowed the heart of all the men of Judah, even as the heart of one man; so that they sent this word unto the king, Return thou, and all thy servants. 15 So the king returned, and came to Jordan. And Judah came to Gilgal, to go to meet the king, to conduct the king over Jordan.
16 ¶ And Shimei the son of Gera, a Benjamite, which was of Bahurim, hasted and came down with the men of Judah to meet king David. 17 And there were a thousand men of Benjamin with him, and Ziba the servant of the house of Saul, and his fifteen sons and his twenty servants with him; and they went over Jordan before the king. 18 And there went over a ferry boat to carry over the king’s household, and to do what he thought good. And Shimei the son of Gera fell down before the king, as he was come over Jordan; 19 And said unto the king, Let not my lord impute iniquity unto me, neither do thou remember that which thy servant did perversely the day that my lord the king went out of Jerusalem, that the king should take it to his heart. 20 For thy servant doth know that I have sinned: therefore, behold, I am come the first this day of all the house of Joseph to go down to meet my lord the king. 21 But Abishai the son of Zeruiah answered and said, Shall not Shimei be put to death for this, because he cursed the LORD’s anointed? 22 And David said, What have I to do with you, ye sons of Zeruiah, that ye should this day be adversaries unto me? shall there any man be put to death this day in Israel? for do not I know that I am this day king over Israel? 23 Therefore the king said unto Shimei, Thou shalt not die. And the king sware unto him.
24 ¶ And Mephibosheth the son of Saul came down to meet the king, and had neither dressed his feet, nor trimmed his beard, nor washed his clothes, from the day the king departed until the day he came again in peace. 25 And it came to pass, when he was come to Jerusalem to meet the king, that the king said unto him, Wherefore wentest not thou with me, Mephibosheth? 26 And he answered, My lord, O king, my servant deceived me: for thy servant said, I will saddle me an ass, that I may ride thereon, and go to the king; because thy servant is lame. 27 And he hath slandered thy servant unto my lord the king; but my lord the king is as an angel of God: do therefore what is good in thine eyes. 28 For all of my father’s house were but dead men before my lord the king: yet didst thou set thy servant among them that did eat at thine own table. What right therefore have I yet to cry any more unto the king? 29 And the king said unto him, Why speakest thou any more of thy matters? I have said, Thou and Ziba divide the land. 30 And Mephibosheth said unto the king, Yea, let him take all, forasmuch as my lord the king is come again in peace unto his own house.
31 ¶ And Barzillai the Gileadite came down from Rogelim, and went over Jordan with the king, to conduct him over Jordan. 32 Now Barzillai was a very aged man, even fourscore years old: and he had provided the king of sustenance while he lay at Mahanaim; for he was a very great man. 33 And the king said unto Barzillai, Come thou over with me, and I will feed thee with me in Jerusalem. 34 And Barzillai said unto the king, How long have I to live, that I should go up with the king unto Jerusalem? 35 I am this day fourscore years old: and can I discern between good and evil? can thy servant taste what I eat or what I drink? can I hear any more the voice of singing men and singing women? wherefore then should thy servant be yet a burden unto my lord the king? 36 Thy servant will go a little way over Jordan with the king: and why should the king recompense it me with such a reward? 37 Let thy servant, I pray thee, turn back again, that I may die in mine own city, and be buried by the grave of my father and of my mother. But behold thy servant Chimham; let him go over with my lord the king; and do to him what shall seem good unto thee. 38 And the king answered, Chimham shall go over with me, and I will do to him that which shall seem good unto thee: and whatsoever thou shalt require of me, that will I do for thee. 39 And all the people went over Jordan. And when the king was come over, the king kissed Barzillai, and blessed him; and he returned unto his own place.
40 Then the king went on to Gilgal, and Chimham went on with him: and all the people of Judah conducted the king, and also half the people of Israel.
41 ¶ And, behold, all the men of Israel came to the king, and said unto the king, Why have our brethren the men of Judah stolen thee away, and have brought the king, and his household, and all David’s men with him, over Jordan? 42 And all the men of Judah answered the men of Israel, Because the king is near of kin to us: wherefore then be ye angry for this matter? have we eaten at all of the king’s cost ? or hath he given us any gift? 43 And the men of Israel answered the men of Judah, and said, We have ten parts in the king, and we have also more right in David than ye: why then did ye despise us, that our advice should not be first had in bringing back our king? And the words of the men of Judah were fiercer than the words of the men of Israel.
