1 Un Dāvids novietoja un pārskaitīja savu karaspēku, kas pie viņa bija, un iecēla tiem virsniekus pār tūkstošiem un pār simtiem.
2 Tad Dāvids sadalīja karaspēku trijās daļās. Vienu trešo daļu karaspēka viņš nodeva Joāba vadībā, otru trešdaļu Abišaja, Cerujas dēla, Joāba brāļa, vadībā un trešo trešdaļu Itaja, no Gātas, vadībā. Un tad ķēniņš sacīja kareivjiem: „Es pats arīdzan iziešu līdz ar jums uzbrukumā!“
3 Bet ļaudis atbildēja: „Nē, tev pašam nebūs iziet un doties uzbrukumā! Ja jau mēs no viņiem bēgsim, tad taču tie mums nepiegriezīs nekādu vērību, kaut ari vai puse no mums mirtu. Turpretī tu esi kā desmit tūkstoši no mums, tādēļ tagad svarīgākais ir, lai tu mums vajadzības brīdī sniegtu no pilsētas palīdzību.“
4 Un ķēniņš tiem atbildēja: „Kā jūs vēlaties, tā es darīšu!“ Un ķēniņš nostājās sānis pie vārtiem, un visa karotāju saime devās laukā pa simtiem un pa tūkstošiem.
5 Un ķēniņš pavēlēja Joābam, Abišajam un Itajam, sacīdams: „Apejieties, lūdzami, saudzīgi ar jaunekli Absalomu!“ Un viss karaspēks dzirdēja, ka ķēniņš deva tādu pavēli visiem virsniekiem attiecībā uz Absalomu.
6 Kad nu karaspēks izgāja laukā, lai dotos uzbrukumā Israēlam pretī, un Ēfraima mežā iesākās cīņa,
7 Tad Israēla tauta tika tur sakauta cīņā ar Dāvida kalpiem, un tai dienā krita līdz divdesmit tūkstoši vīru.
8 Šī kauja izvērsās tur pa visu apgabalu, un tanī dienā cīnoties mežs aprija vairāk ļaužu nekā zobens.
9 Pilnīgi negaidīti Absaloms sastapa Dāvida kalpus. Absaloms jāja uz mūļa, un kad mūlis auļoja zem zaraina ozola kuplajiem zariem, tad tie tik stipri ieķērās Absaloma galvas matos, ka tas palika karājoties gaisā starp debesīm un zemi, bet viņa mūlis zem viņa aizskrēja projām.
10 Tad kāds vīrs to ieraudzīja un paziņoja Joābam un sacīja: „Redzi, es tikko kā redzēju Absalomu karājamies kādā ozolā!“
11 Tad Joābs sacīja šim vīram, kas viņam to bija paziņojis: „Nu kad tu viņu esi tur redzējis, kādēļ tad tu viņu nenogalināji tūdaļ uz vietas? Tad man būtu bijis prieks tev dot no savas puses desmit sudraba gabalus un vienu jostu!“
12 Bet šis vīrs sacīja Joābam: „Un arī tad ne, ja man saujā tiktu noskaitīti tūkstoš sudraba gabali, es tomēr neiz-stieptu savu roku pret ķēnma dēlu, jo ķēniņš, mums dzirdot, pavēlēja ir tev, ir Abišajam, ir Itajam, sacīdams: Saudzējiet ikviens šo jaunekli, manu dēlu Absalomu!
13 Un ja es arī nodevīgi būtu rīkojies pret viņa dvēseli, tad tas tomēr nevarētu tikt apslēpts ķēniņa priekšā, un tad tu pats nostātos man pretī.“
14 Tad Joābs sacīja: „Es nevaru ar tevi te ilgi kavēties!“ Un viņš ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī, kamēr Absaloms vēl dzīvs karājās ozola zaros.
15 Tad desmit Joāba puiši, viņa ieroču nesēji, to apstāja, norāva Absalomu un nogalināja viņu.
16 Bet Joābs lika pūst taurē, un kareivji pārtrauca Israēla vajāšanu, jo Joābs saudzēja ļaudis.
17 Un viņi ņēma Absalomu un iemeta viņu mežā lielā bedrē un uzkrāva viņam virsū ļoti lielu akmeņu kopu. Bet viss Israēls bēga, ikviens uz savu dzīves vietu.
18 Bet Absaloms, pats vēl dzīvs būdams, bija ņēmis un sev uzcēlis piemiņas akmeni ķēnina ielejā, jo viņš tā sprieda: „Man nav dēla, kupš varētu manu vārdu uzglabāt ļaužu piemiņā“ Un viņš nosauca akmeņu pieminekli savā vārdā; un tas vēl līdz šai dienai tiek saukts par Absaloma stabu.
19 Tad Ahimaācs, Cadoka dēls, sacīja: „Es skriešu un aiznesīšu ķēniņam labo vēsti, ka tas Kungs ar taisnības spriedumu viņu ir atbrīvojis no viņa ienaidniekiem!“
20 Bet Joābs viņam atbildēja: „Šodien tu nevari būt prieka vēstnesis; kādu citu dienu tu varētu būt vēstnesis, bet šodien tu nedrīksti vēsti nonest, jo paša ķēniņa dēls ir miris.“
21 Tad Joābs pavēlēja kādam aitiopietim: „Ej un paziņo ķēniņam, ko tu esi redzējis!“ Un aitiopietis noliecās ar savu seju pie zemes Joāba priekšā un aizsteidzās.
22 Bet Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl turpināja un sacīja Joābam: „Lai būtu kā būdams, bet es tomēr gribētu skriet ari kaut vai aiz aitiopieša!“ Bet Joābs sacīja: „Kādēļ tu gribi skriet, mans dēls? Par šo vēsti tu nekā laba nesaņemsi.“
23 Taču Ahimaācs, Cadoka dēls, joprojām vēl runāja ar Joābu: „Lai notiek kas notikdams, bet es skriešu!“ Tad Joābs viņam teica: „Nu tad skrej ari!“ Tad Ahimaācs izraudzīja sev taisnu ceļu pa Jardānas ieleju un aizsteidzās aitiopietim priekšā.
24 Tobrīd Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem, bet sargs uzkāpa uz vārtu jumta un uz mūra, un, kad tas savas acis pacēla, tad viņš ieraudzīja kādu vīru vienu pašu skriešus tuvojamies.
25 Sargs to tūliņ ar saucienu paziņoja ķēniņam. Un ķēniņš sacīja: „Ja viņš ir viens pats, tad tam būs laba vēsts mutē.“ Kamēr tas pamazām tuvojās,
26 Sargs ieraudzīja vēl otru vīru skrējām un ziņoja no vārtu augšas: „Redzi, tur vēl kāds vīrs viens pats skrien šurpu!“ Tad ķēniņš sacīja: „Ari tas būs labas vēsts pasludinātājs.“
27 Un sargs sacīja: „Es vēroju pirmā gaitu, un tas man liekas esam Ahimaācs, Cadoka dēls!“ Tad ķēniņš sacīja: „Tas ir krietns vīrs, tas patiesi nāk ar labu vēsti!“
28 Tad Ahimaācs izsaucās un sacīja ķēniņam: „Miers!“ Un viņš noliecās ķēniņa priekšā ar savu seju līdz zemei 1 n sacīja: „Slavēts lai ir tas Kungs, tavs Dievs, kas ir uzveicis tos vīrus, kufi 1 ija savas rokas izstiepuši pret mānu kungu un ķēniņu, tos nododams mūsu varā!“
29 Tad ķēniņš sacīja: „Kā labi klājas tam jauneklim Absalomam?“ Tad Ahimaācs atbildēja: „Kad ķēniņa kalps Joābs tavu kalpu nosūtīja, tad es gan redzēju lielu ļaužu drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja.“
30 Tad ķēniņš sacīja: „Paej tālāk nost un nostājies tur!“ Tad viņš apgriezās, pagājās un nostājās.
31 Pa to laiku bija jau pienācis aitiopietis un sauca: „Mans kungs un ķēniņ, atļauj man pasludināt labu vēsti, ka tas Kungs ar taisnu spriedumu ir tev piešķīris uzvaru pār visiem tiem, kas vien bija pret tevi sacēlušies!“
32 Tad ķēniņš jautāja aitiopietim: „Bet vai jauneklim Absalomam klājas labi?“ Un aitiopietis atbildēja: „Lai tā, kā šim jauneklim klājas, klātos visiem mana kunga un ķēniņa ienaidniekiem un visiem tiem, kas pret tevi ar ļaunu nolūku saceļas!“
1 And David numbered the people that were with him, and set captains of thousands and captains of hundreds over them. 2 And David sent forth a third part of the people under the hand of Joab, and a third part under the hand of Abishai the son of Zeruiah, Joab’s brother, and a third part under the hand of Ittai the Gittite. And the king said unto the people, I will surely go forth with you myself also. 3 But the people answered, Thou shalt not go forth: for if we flee away, they will not care for us; neither if half of us die, will they care for us: but now thou art worth ten thousand of us: therefore now it is better that thou succour us out of the city. 4 And the king said unto them, What seemeth you best I will do. And the king stood by the gate side, and all the people came out by hundreds and by thousands. 5 And the king commanded Joab and Abishai and Ittai, saying, Deal gently for my sake with the young man, even with Absalom. And all the people heard when the king gave all the captains charge concerning Absalom.
6 ¶ So the people went out into the field against Israel: and the battle was in the wood of Ephraim; 7 Where the people of Israel were slain before the servants of David, and there was there a great slaughter that day of twenty thousand men . 8 For the battle was there scattered over the face of all the country: and the wood devoured more people that day than the sword devoured.
9 ¶ And Absalom met the servants of David. And Absalom rode upon a mule, and the mule went under the thick boughs of a great oak, and his head caught hold of the oak, and he was taken up between the heaven and the earth; and the mule that was under him went away. 10 And a certain man saw it , and told Joab, and said, Behold, I saw Absalom hanged in an oak. 11 And Joab said unto the man that told him, And, behold, thou sawest him , and why didst thou not smite him there to the ground? and I would have given thee ten shekels of silver, and a girdle. 12 And the man said unto Joab, Though I should receive a thousand shekels of silver in mine hand, yet would I not put forth mine hand against the king’s son: for in our hearing the king charged thee and Abishai and Ittai, saying, Beware that none touch the young man Absalom. 13 Otherwise I should have wrought falsehood against mine own life: for there is no matter hid from the king, and thou thyself wouldest have set thyself against me . 14 Then said Joab, I may not tarry thus with thee. And he took three darts in his hand, and thrust them through the heart of Absalom, while he was yet alive in the midst of the oak. 15 And ten young men that bare Joab’s armour compassed about and smote Absalom, and slew him. 16 And Joab blew the trumpet, and the people returned from pursuing after Israel: for Joab held back the people. 17 And they took Absalom, and cast him into a great pit in the wood, and laid a very great heap of stones upon him: and all Israel fled every one to his tent.
18 ¶ Now Absalom in his lifetime had taken and reared up for himself a pillar, which is in the king’s dale: for he said, I have no son to keep my name in remembrance: and he called the pillar after his own name: and it is called unto this day, Absalom’s place.
19 ¶ Then said Ahimaaz the son of Zadok, Let me now run, and bear the king tidings, how that the LORD hath avenged him of his enemies. 20 And Joab said unto him, Thou shalt not bear tidings this day, but thou shalt bear tidings another day: but this day thou shalt bear no tidings, because the king’s son is dead. 21 Then said Joab to Cushi, Go tell the king what thou hast seen. And Cushi bowed himself unto Joab, and ran. 22 Then said Ahimaaz the son of Zadok yet again to Joab, But howsoever, let me, I pray thee, also run after Cushi. And Joab said, Wherefore wilt thou run, my son, seeing that thou hast no tidings ready? 23 But howsoever, said he , let me run. And he said unto him, Run. Then Ahimaaz ran by the way of the plain, and overran Cushi. 24 And David sat between the two gates: and the watchman went up to the roof over the gate unto the wall, and lifted up his eyes, and looked, and behold a man running alone. 25 And the watchman cried, and told the king. And the king said, If he be alone, there is tidings in his mouth. And he came apace, and drew near. 26 And the watchman saw another man running: and the watchman called unto the porter, and said, Behold another man running alone. And the king said, He also bringeth tidings. 27 And the watchman said, Me thinketh the running of the foremost is like the running of Ahimaaz the son of Zadok. And the king said, He is a good man, and cometh with good tidings. 28 And Ahimaaz called, and said unto the king, All is well. And he fell down to the earth upon his face before the king, and said, Blessed be the LORD thy God, which hath delivered up the men that lifted up their hand against my lord the king. 29 And the king said, Is the young man Absalom safe? And Ahimaaz answered, When Joab sent the king’s servant, and me thy servant, I saw a great tumult, but I knew not what it was . 30 And the king said unto him , Turn aside, and stand here. And he turned aside, and stood still. 31 And, behold, Cushi came; and Cushi said, Tidings, my lord the king: for the LORD hath avenged thee this day of all them that rose up against thee. 32 And the king said unto Cushi, Is the young man Absalom safe? And Cushi answered, The enemies of my lord the king, and all that rise against thee to do thee hurt, be as that young man is .
33 ¶ And the king was much moved, and went up to the chamber over the gate, and wept: and as he went, thus he said, O my son Absalom, my son, my son Absalom! would God I had died for thee, O Absalom, my son, my son!
