1 Kad nu Joābs, Cerujas dēls, sāka nomanīt, ka ķēniņa sirds ilgojas pēc Absaloma,
2 Tad Joābs sūtīja ziņu uz Tekoju, lika no turienes atvest kādu gudru sievu un sacīja tai: „Sēro tu, lūdzu, un apvelc sēru drēbes un nesvaidi sevi ar eļļu, bet uzvedies kā sieva, kas ilgu laiku sērojusi pēc mirušā,
3 Un tad ej pie ķēniņa un saki viņam šādus un vēl citus vārdus.“ Un Joābs pateica viņai tieši tos vārdus, ko viņai vajadzēja sacīt.
4 Un šī sieva no Tekojas gāja pie ķēniņa, krita viņa priekšā uz sava vaiga pie zemes un, locīdamās līdz zemei, apliecināja viņam savu goddevību un tad izsaucās: „Palīdzi man, ak ķēniņ!“
5 Kad nu ķēniņš viņai jautāja, ko viņa vēlas, tad viņa atbildēja: „Ak vai, es jau esmu atraitne, jo mans vīrs ir miris!
6 Un tad vēl, —tavai kalponei bija divi dēli, un tie abi saķildojās tīrumā, un tā kā tur neviena nebija, kas tos izšķirtu, tad tie viens otru sita, un tā viens dabūja galu.
7 Un redzi, tad visa cilts sacēlās pret tavu kalponi un sacīja: Izdod šurp brāļa slepkavu, lai mēs viņu nogalinām par viņa brāļa dzīvību, kupu viņš ir nogalinājis, un mēs gribam arī šo manti-nieku iznīcināt! Un tā tie grib līdz ar to izdzēst pēdējo ogli, kas man vēl ir atlikusies, lai neviens vairs nevarētu celt manam vīram vārdu un lai no viņa virs zemes nekas vairs pāri nepaliktu!“
8 Tad ķēniņš sacīja tai sievai: „Ej uz savām mājām, es tevis labā došu rīko-jumu!“
9 Bet sieva no Tekojas ķēniņam atbildēja: „Ak, mans kungs un ķēniņ, lai nu vaina paliek uz manis un uz manas dzimtas! Bet ķēniņš pats un viņa tronis ir nevainojami!“
10 Tad ķēniņš sacīja: „Ja kas kādu prasību pret tevi ceļ, tad atved to šurp pie manis: tas turpmāk tad tevi vairs neskumdinās!“
11 Bet viņa sacīja: „Ak, ķēniņ, piemini jel to Kungu, savu Dievu, un asins atriebēji lai nepavairo slepkavošanu un lai tie nenomaitā manu dēlu!“ Tad viņš sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, no tava dēla galvas nenokritīs ne mats!“
12 Tad šī sieva sacīja: „Vai tava kalpone drīkst runāt vēl vienu vārdu ar savu kungu un ķēniņu?“ Un viņš sacīja: „Runā!“
13 Un tad sieva sacīja: „Kādēļ tad tev tāda nostāja pret Dieva tautu? Jo no tā brīža, kopš ķēniņš tā ir lēmis, tas reizē ir itin kā vainīgs kļuvis, ka pats savam atmestam dēlam neliek atgriezties mājās.
14 Mirt taču mums visiem ir jāmirst: mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets, un kufu nav vairs iespējams sasmelt. Bet Dievs negrib dzīvību atņemt, un Viņš pārliek pārdomādams, lai atmestais netiktu arī Viņa atmests.
15 Un tagad, lūk, tas ir tas iemesls, kādēļ es esmu nākusi runāt ar savu kungu un ķēniņu šos vārdus, jo šie ļaudis ir mani sabaidījuši. Un tava kalpone domāja: Es runāšu ar ķēniņu, varbūt, ka ķēniņš izpildīs savas kalpones lūgumu.
16 Jo gan jau ķēniņš uzklausīs, lai izglābtu savu kalponi no tā cilvēka rokas, kas apņēmies mani līdz ar manu dēlu kopā izdeldēt no Dieva mantinieku vidus.
17 Tāpēc tava kalpone domāja: Lai mana kunga un ķēniņa vārds man ir mierinājums, jo tāds pats kā Dieva eņģelis ir mans kungs un ķēniņš, kas uzklausa ir labu, ir ļaunu; un tas Kungs, tavs Dievs, lai ir ar tevi!“
18 Tad ķēniņš atbildēja un sacīja sievai: „Neslēp man nekā, ko es tev jautāšu!“ Un sieva atbildēja: „Lūdzu, runā, mans kungs un ķēniņ!“
19 Un ķēniņš jautāja: „Vai Joāba roka nav darbojusies līdz visā šinī lietā?“ Tad sieva atbildēja un sacīja: „Tik tiešām, ka mana dvēsele ir dzīva, ak, mans kungs un ķēniņ! Neviens nevar novērsties nedz pa labi, nedz pa kreisi no visa tā, ko mans kungs un ķēniņš ir runājis! Jā, tiešām, tavs kalps Joābs ir tas, kas mani norīkoja un ielika tavas kalpones mutē visus šos vārdus.
20 Lai lietai piešķirtu citādu izskatu, tavs kalps Joābs to tā ir uzsācis, bet mans kungs ir ar tādu gudrību apveltīts, kāda ir Dieva eņģeļiem, un tas zina itin visu, kas virs zemes notiek.“
21 Tad ķēniņš sacīja Joābam: „Redzi, es gribu tavu lūgumu izpildīt! Ej, atved atpakaļ to jaunekli Absalomu!“
22 Un Joābs krita uz sava vaiga pie zemes, un viņš noliecās ar savu seju līdz zemei un vēlēja ķēniņam laimes; un tad Joābs izsaucās: „Šodien tavs kalps ir izjutis, ka tiešām es esmu tavās acis žēlastību atradis, mans kungs un ķēniņ, jo ķēniņš ir paklausījis sava kalpa vēlēšanos!“
23 Un Joābs cēlās, un gāja uz Gešūru, un atveda Absalomu uz Jeruzālemi.
24 Un ķēniņš sacīja: „Lai viņš iet savā namā, bet nenāk manu acu priekšā!“ Un Absaloms, palika atsevišķi dzīvot savā namā, un ķēniņa vaigu tas neredzēja.
25 Bet visā Israēlā nebija neviena skaistāka vīra, kuru būtu vairāk daudzi-nājuši nekā Absalomu; no viņa kāju pēdas līdz pat viņa matu celiņam viņam nebija itin nekādas vainas.
26 Un kad viņš savu galvu apcirpa, —un to viņš darīja katra gada beigās, jo tie pārāk smagi gulēja uz viņa galvas, —tad viņa galvas mati svēra divi simti seķeļu pēc ķēniņa atsvaru akmeņiem.
27 Un Absalomam pavisam piedzima trīs dēli un viena meita, vārdā Tamāra, un viņa bija loti skaista izskata sieviete.
28 Un Absaloms nodzīvoja Jeruzā-lemē divus gadus, bet ķēniņa vaigu viņš neredzēja.
29 Tāpēc Absaloms sūtīja pēc Joāba, lai to sūtītu pie ķēniņa, bet tas nevēlējās nākt pie viņa; tad viņš sūtīja vēl otrreiz, un tas arī otrreiz liedzās nākt.
30 Tad viņš sacīja saviem kalpiem: „Redziet, Joāba tīruma piegriezums ir līdzās manējiem, un viņam tur ir mieži; ejiet un aizdedziniet to ar uguni!“ Tad Absaloma kalpi pielaida tīrumam uguni.
31 Tad Joābs cēlās un nāca Absaloma namā un tam sacīja: „Kāpēc tavi kalpi ir ar uguni sadedzinājuši manu tīrumu?“
32 Un Absaloms atbildēja Joābam: „Redzi, es esmu pie tevis sūtījis, sacīdams: Atnāc šurp pie manis, jo es gribu tevi sūtīt pie ķēniņa un likt pateikt viņam: Kāpēc man bija jānāk šurp no Gešūras? Man būtu pašam labāk, ja es vēl tur atrastos! Bet tagad, vai nu man redzēt ķēniņa vaigu, vai, ja man ir vēl kāds noziegums, tad lai viņš mani nonāvē!“
33 Kad Joābs gāja pie ķēniņa un viņam to pateica, tad viņš aicināja Absalomu. Kad viņš pie ķēniņa ienāca, tad viņš nometās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā, to godinādams, un ķēniņš skūpstīja Absalomu.
1 Now Joab the son of Zeruiah perceived that the king’s heart was toward Absalom. 2 And Joab sent to Tekoah, and fetched thence a wise woman, and said unto her, I pray thee, feign thyself to be a mourner, and put on now mourning apparel, and anoint not thyself with oil, but be as a woman that had a long time mourned for the dead: 3 And come to the king, and speak on this manner unto him. So Joab put the words in her mouth.
4 ¶ And when the woman of Tekoah spake to the king, she fell on her face to the ground, and did obeisance, and said, Help, O king. 5 And the king said unto her, What aileth thee? And she answered, I am indeed a widow woman, and mine husband is dead. 6 And thy handmaid had two sons, and they two strove together in the field, and there was none to part them, but the one smote the other, and slew him. 7 And, behold, the whole family is risen against thine handmaid, and they said, Deliver him that smote his brother, that we may kill him, for the life of his brother whom he slew; and we will destroy the heir also: and so they shall quench my coal which is left, and shall not leave to my husband neither name nor remainder upon the earth. 8 And the king said unto the woman, Go to thine house, and I will give charge concerning thee. 9 And the woman of Tekoah said unto the king, My lord, O king, the iniquity be on me, and on my father’s house: and the king and his throne be guiltless. 10 And the king said, Whosoever saith ought unto thee, bring him to me, and he shall not touch thee any more. 11 Then said she, I pray thee, let the king remember the LORD thy God, that thou wouldest not suffer the revengers of blood to destroy any more, lest they destroy my son. And he said, As the LORD liveth, there shall not one hair of thy son fall to the earth. 12 Then the woman said, Let thine handmaid, I pray thee, speak one word unto my lord the king. And he said, Say on. 13 And the woman said, Wherefore then hast thou thought such a thing against the people of God? for the king doth speak this thing as one which is faulty, in that the king doth not fetch home again his banished. 14 For we must needs die, and are as water spilt on the ground, which cannot be gathered up again; neither doth God respect any person: yet doth he devise means, that his banished be not expelled from him. 15 Now therefore that I am come to speak of this thing unto my lord the king, it is because the people have made me afraid: and thy handmaid said, I will now speak unto the king; it may be that the king will perform the request of his handmaid. 16 For the king will hear, to deliver his handmaid out of the hand of the man that would destroy me and my son together out of the inheritance of God. 17 Then thine handmaid said, The word of my lord the king shall now be comfortable: for as an angel of God, so is my lord the king to discern good and bad: therefore the LORD thy God will be with thee. 18 Then the king answered and said unto the woman, Hide not from me, I pray thee, the thing that I shall ask thee. And the woman said, Let my lord the king now speak. 19 And the king said, Is not the hand of Joab with thee in all this? And the woman answered and said, As thy soul liveth, my lord the king, none can turn to the right hand or to the left from ought that my lord the king hath spoken: for thy servant Joab, he bade me, and he put all these words in the mouth of thine handmaid: 20 To fetch about this form of speech hath thy servant Joab done this thing: and my lord is wise, according to the wisdom of an angel of God, to know all things that are in the earth.
21 ¶ And the king said unto Joab, Behold now, I have done this thing: go therefore, bring the young man Absalom again. 22 And Joab fell to the ground on his face, and bowed himself, and thanked the king: and Joab said, To day thy servant knoweth that I have found grace in thy sight, my lord, O king, in that the king hath fulfilled the request of his servant. 23 So Joab arose and went to Geshur, and brought Absalom to Jerusalem. 24 And the king said, Let him turn to his own house, and let him not see my face. So Absalom returned to his own house, and saw not the king’s face.
25 ¶ But in all Israel there was none to be so much praised as Absalom for his beauty: from the sole of his foot even to the crown of his head there was no blemish in him. 26 And when he polled his head, (for it was at every year’s end that he polled it: because the hair was heavy on him, therefore he polled it:) he weighed the hair of his head at two hundred shekels after the king’s weight. 27 And unto Absalom there were born three sons, and one daughter, whose name was Tamar: she was a woman of a fair countenance.
28 ¶ So Absalom dwelt two full years in Jerusalem, and saw not the king’s face. 29 Therefore Absalom sent for Joab, to have sent him to the king; but he would not come to him: and when he sent again the second time, he would not come. 30 Therefore he said unto his servants, See, Joab’s field is near mine, and he hath barley there; go and set it on fire. And Absalom’s servants set the field on fire. 31 Then Joab arose, and came to Absalom unto his house, and said unto him, Wherefore have thy servants set my field on fire? 32 And Absalom answered Joab, Behold, I sent unto thee, saying, Come hither, that I may send thee to the king, to say, Wherefore am I come from Geshur? it had been good for me to have been there still: now therefore let me see the king’s face; and if there be any iniquity in me, let him kill me. 33 So Joab came to the king, and told him: and when he had called for Absalom, he came to the king, and bowed himself on his face to the ground before the king: and the king kissed Absalom.
